Enciklopēdijā strādāju kopš 2015. gada maija, kad enciklopēdiju tikai sāka veidot. Tad mēs, pirmais kolektīvs, sapulcējāmies vēl pilnīgi tukšajās redakcijas telpās Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB). Redaktoru darbs sākās sadarbībā ar Nozaru redakcijas kolēģiju, kas tika izveidota 2015./2016. gadā. Veidojām t. s. zinātņu tīklojumu – kādas būs nozares, apakšnozares un pakārtotie šķirkļi. Pēc tam kopā ar kolēģijas pārstāvjiem meklējām autorus. Mans kā redaktores darbs ir uzrunāt autorus, nosūtīt viņiem šķirkļu tipveida shēmas, vienoties par apjomu un noslēgt līgumu. Protams, šādas shēmas izveidei apakšā bijis pamatīgs darbs, ko veicām kopā ar enciklopēdijas galveno redaktoru Valteru Ščerbinski, jo sākumā nebija viegli saprast ne teksta apjomu, ne shēmas struktūru. Tagad jau mums ir izveidojies plašs shēmu klāsts, ko varam piedāvāt autoriem – ir shēma gan nozares, gan apakšnozares šķirklim, gan dažādiem pakārtotajiem šķirkļiem. To uzbūve, tāpat arī apjoms, atšķiras pa nozarēm, piemēram, modernisms literatūrā atšķirsies no modernisma arhitektūrā. Mēs savu shēmas versiju piedāvājam autoram, un arī viņš var ierosināt, vai lielāku uzsvaru likt uz teoriju vai metodes aprakstu.

Autors arī nosaka, cik ilgā laikā šķirklis būs gatavs – trīs, sešos, varbūt deviņos mēnešos. Kad saņemu izveidoto šķirkli, sākas mans īstais redaktora darbs – lasu to un laboju, bet visus labojumus atstāju redzamus, lai autors var par tiem pārliecināties – gan par katru komatu, gan teikumu uzbūvi. Pats svarīgākais ir pārbaudīt faktus – gadskaitļus, nosaukumus u.tml. Arī autors ir tikai cilvēks un var kļūdīties. Reiz pat gadījās, ka atklāju kļūdu gadskaitlī tieši pirms materiāla ievietošanas mājaslapā, kad abi ar autoru šķirkli bijām rediģējuši jau vairākas reizes. Tā ir tāda uztrenēta maņa, kad, lasot tekstu, jūti, ka kaut kas nav tā, kā vajag pat tad, ja tēmu nepārzini. Un tad atliek pārjautāt autoram.

Dažkārt gadās, ka autori raksta sarežģīti, jo viņi izsakās par sev labi zināmu lietu, bet lasītājam tas būs grūti uztverams. Līdz ar to mans uzdevums ir tekstus pārveidot populārzinātniskā valodā.

Tas ir ļoti atšķirīgi, jo ir autori, ar kuriem sadarbojamies jau ilglaicīgi, kopš 2016. gada, un viņi rada 1–2 šķirkļus mēnesī. Enciklopēdijas pirmie soļi bija grūtāki, komunikācija ilgāka, jo gan es kā redaktore, gan autors rediģēja vairākas reizes. Taču tagad autoriem ir uzkrāta pieredze un viņi automātiski raksta tā, ka man jāveic daži tehniski labojumi.

Savukārt autoriem, kas enciklopēdijai raksta nesen, process ir ilgāks. Ir autori, kas jau uzreiz pasaka, ka šķirkli rakstīs pusgadu, kamēr citi sešu mēnešu laikā iesūta 12 šķirkļus.

Rediģējot šķirkli, mums ir iespēja uzlikt termiņu, kad parādās atgādinājums – šķirklis jāpārskata. Es savus šķirkļus tad pārlasu un pārdomāju, vai nepieciešama jaunāka informācija – statistikas dati, jaunāki pētījumi. Par to sazinos ar autoru. Taču ir arī autori, kas paši seko līdzi savas nozares šķirklim un uzreiz ziņo man, ja, piemēram, ir iznākusi kāda jauna grāmata, ko būtu vērts pievienot literatūras sarakstam. Varu arī izņemt lieko, ko autors ir norādījis.

Tāpat, kad ir jauns šķirklis, mēs to varam pievienot kā saistīto resursu citam šķirklim, ievietojot tekstā saiti uz to.

Jā, Asnāte Rībena pret darbu attiecas ļoti rūpīgi – tikko šķirklis ir gatavs, viņa to izlasa un pārdomā, kā to ilustrēt, meklējot attiecīgos materiālus. Ir arī tādas tēmas, kas man ir tuvas, piemēram, klasiskā filoloģija, grieķu un latīņu dzejnieki, tad es pati zinu, kādām ilustrācijām būtu jābūt, lai lasītājs to labāk uztvertu – to arī redaktorei nododu. Tāpat var būt, ka autors iesniedz šķirkli ar jau sagatavotu ilustrāciju sarakstu. Tā kā materiāli tiek iegādāti arī no starptautiskām datu bāzēm (piemēram, tā nesen bija par zemes vēstures periodiem – kembriju, ordoviku), dažkārt ir grūti iztulkot šo attēlu parakstus. Ja neesmu droša par tulkojumu, sazinos ar šķirkļa autoru.

Darbs tiešām ir pamatīgs. Bet, kā es saku – svarīgi ir zināt, kur meklēt pareizo atbildi vai kam to pavaicāt, apstiprināt manu versiju. Dažkārt erudīcijas spēlēs dzirdu jautājumu, par kuru zinu – atbildi esmu lasījusi, taču atcerēties to nevaru, jo strādāju ar milzīgu un plašu informācijas klāstu.

Esam piecas tekstu redaktores, katra atbild par savām nozarēm, un viena ilustrāciju redaktore. Manā pārziņā ir literatūra, arhitektūra, ģeogrāfija, ģeoloģija, inženierzinātnes, datorzinātnes. Sākumā, kad mūs pieņēma darbā, vērtēja izglītību un pieredzi, lai katrai iedalītu piemērotākās nozares. Esmu studējusi klasisko filoloģiju, sabiedriskās attiecības, kā arī ilgu laiku strādāju kā redaktore izdevniecībā “Jumava”. Tur biju rediģējusi tekstus par visu – sākot ar bērnu grāmatām un beidzot ar iekšdedzes motoriem. Pēc nozaru sadales varējām mainīties, ja kas cits šķita tuvāks sirdij.

Tā kā enciklopēdijas apjomi arvien pieaug, ļoti liela loma ir mūsu, redaktoru, savstarpējai komunikācijai. Piemēram, es atbildu par datoru nozari, redaktore Santa Briede – par valodniecības nozari, un ir daži šķirkļi, kas pārklājas. Mums ir savstarpēji jāvienojas, lai mēs nepasūtītu vienādus šķirkļus pie dažādiem autoriem. Bet, ja es pasūtu šķirkli, palūdzu, lai kolēģe to pirms publicēšanas pārskata no valodniecības nozares puses.

Kad redakcijā strādājām vienā telpā, bija brīži, kad notika būtiskas diskusijas, kurās atrisinājām dažādas neskaidrības. Strādājot attālināti, darām to elektroniski, kas gan nav tik ērti.

Tā ir literatūra, mana sirdslieta jau no pamatskolas laikiem, turpinoties arī vidusskolā un augstskolā. Iespējams, tas ir iemesls, kāpēc enciklopēdijā ir daudz klasiskās – sengrieķu, latīņu – literatūras. Taču nebiju gaidījusi, ka mani tik ļoti ieinteresēs arhitektūra! Ar arhitektūras nozares redkolēģijas pārstāvi Jāni Lejnieku biju pazīstama jau pirms darba enciklopēdijā, viņš ieteica arī vairākus autorus. Un, kad parādījās šķirkļi arhitektūrā, varu atkārtot to, ko teicu 2016. gadā – nebiju iedomājusies, ka tik interesanti var uzrakstīt par noliktavu! Savukārt šobrīd pats interesantākais ir jau minētie zemes vēstures periodi. Šobrīd jau tuvojamies dinozauriem! Arī tas man šķiet kas ļoti saistošs, atceroties, kā bērnībā pētīju dinozauru enciklopēdijas!

Tāpat lasu arī citu nozaru šķirkļus, kas mani interesē, piemēram, kino un mūzika. Arī savam dēlam, kas tikko pabeidza 4. klasi, varu palīdzēt, norādot uz attiecīgajiem šķirkļiem enciklopēdijā, kad jāapgūst, piemēram, astronomijas tēmas vai jāmācās par mūzikas instrumentiem. Līdz ar to arī pašai sanāk tos izlasīt. Savukārt manai pirmklasniecei bija dabas zinātnēs jāveic pētījums par vizbulītēm, un arī tāpēc par tām lasījām šķirkli enciklopēdijā.

Redzam, ka lasītāju skaits aug, sevišķi šajos pandēmijas apstākļos. No cilvēkiem savā lokā secinu, ka enciklopēdija tiek lasīta. Mana mamma, kas ir latviešu valodas un literatūras skolotāja, saviem skolēniem mēdz ieteikt informāciju meklēt enciklopēdijā, piemēram, par visiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, tāpat ļoti populārs ir šķirklis par noveli “Nāves ēnā”. Vēl liels bonuss ir ieteicamās literatūras saraksts, ko katrs šķirkļa autors pievieno, lai par tēmu varētu lasīt padziļināti, kas ir sevišķi noderīgi vidusskolēniem un studentiem.

Jā, tas bija ļoti izaicinošs darbs. Tā kā biju vienīgā redakcijā, kas ir strādājusi izdevniecībā ar ļoti saspringtiem darba termiņiem un veidojusi darbu grafikus, manā pārziņā bija zīmju skaita aprēķins, lappušu izkārtojuma plānojums, termiņu grafiks. Katru nedēļu atjaunoju darbu plānu, sekojot līdzi, kas jau ir paveikts, kas vēl kavējas. Sapratu, ka man patīk ne tikai tekstu rediģēšana, sadarbība ar autoriem, bet arī plānošana – kā visu paveikt pareizāk. Tas bija stresa pilns posms, jo enciklopēdijai bija jāiznāk uz Latvijas simtgadi un tur neko pārcelt nevarēja. Patīkami, ka manas zināšanas noderēja, veidojot šo drukāto sējumu.

Kad beidzu bakalaura studijas klasiskajā filoloģijā, iestājos maģistrantūrā “Turībā” Sabiedrisko attiecību programmā. Vēlāk gan atgriezos atpakaļ klasiskajā filoloģijā, jo sapratu, ka grieķi un latīņi man ir tuvāki sirdij, ieguvu maģistra grādu. Pirmā darba vieta, kas atbilda manai izglītībai, bija izdevniecībā “Jumava”, amata vieta – projekta vadītāja asistents. Taču pāris nedēļu laikā sapratām, ka man piemērotāks tomēr ir atbildīgā redaktora darbs. Šis laiks man iemācīja ļoti daudz, jo varēju strādāt ar ļoti dažādiem tekstiem un autoriem, bija jāspēj plānot savs laiks un jāiekļaujas termiņos, kas ir ļoti svarīgi arī pašreizējā vietā. Atceros, ka, braucot no Iļģuciema uz darbu centrā, redzēju, kā top bibliotēka, un šķita – tik jauki būtu strādāt šajā ēkā.

Mēs varam apskatīti visas aktuālās izstādes un pasākumus, kas tur notiek, taču lielākais ieguvums – varam tikt visās lasītavās un pārbaudīt informāciju. Piemēram, varu apmeklēt ģeogrāfijas lasītavu, kur atrodas lielais Jāņa Rozes pasaules atlants, kur ir “viss par visu”. Un, ja man vajag atrast mazas Meksikas pilsētiņas latviskoto nosaukumu, tad tur varu to operatīvi izdarīt. Tieši bibliotēkā strādā vairāki autori, arī no Literatūras, folkloras un mākslas institūta, kas raksta enciklopēdijai – Benedikts Kalnačs, Madara Eversone, Eva Eglāja un citi. Varam sazvanīties, vai, ja nepieciešams, autors atnāk pie mums, un saskaņojam tekstu, tā varam daudz ko ātri atrisināt.

Pirmā rakstura īpašība būtu pacietība – kad spēj vienu teikumu lasīt kaut piecas reizes, lai saprastu, kas tur ir jāizlabo. Tāpat, kā jau minēju – labam redaktoram nav jāzina viss par visu, viņam ir jāzina, kur ko meklēt.

Jā, esmu priecīga un lepna, ka strādāju tieši te. Ir apziņa, ka gribu izdarīt labāko, ko varu, lai pēc tam lasītājam nodotu svarīgāko un precīzāko informāciju. Ir patiess gandarījums par to, kāda enciklopēdija ir un kā tā veidojas arvien apjomīgāka. Veidojot vienu šķirkli, var likt tajā tik daudz saistīto šķirkļu, kas jau ir publicēti. Ir sajūta, ka darām ko svarīgu. Tāpat priecājos par skolēnu un studentu labajām atsauksmēm, atrodot enciklopēdijā visdažādākās tēmas. Redzu, ka cilvēkiem ir svarīgi atrast latviešu valodā uzticamu avotu, no kura mācīties, gūt zināšanas vai vienkārši intereses pēc kaut ko izzināt.

Darba laikā nākas izlasīt tik daudz tekstu, ka brīvajā laikā grāmatas īsti vairs nelasu. Tā ir atšķirība no studiju laika, kad teju vienmēr, kad ieskaitīja stipendiju, gāju uz grāmatnīcu pēc jaunas grāmatas, dažkārt pat divām, ko arī izlasīju. Šobrīd ikdienā lasu ne tik daudz daiļliteratūras, bet vairāk sarežģītus tekstus, piemēram, par cilvēkcentrēto datoriku un paleontoloģiju, kur ir jākoncentrējas un jāseko līdzi katram vārdam. Tāpat, dažkārt lasot kādu tekstu, sevi pieķeru domājot, ka šo būtu rakstījusi nedaudz savādāk. Nevaru izbaudīt lasīšanu tik ļoti kā agrāk, jo tagad vairāk domāju par redakcionālajiem aspektiem.