Andris Vilks: ‒ 1991. gadā, kad tika pieņemts lēmums par visu valsts grāmatu apgādu privatizāciju (“Liesma”, “Avots”, “Zvaigzne u. c.), tieši tas pats notika ar Latvijas padomju enciklopēdijas redakciju. Sākās lielas jukas, bija skaidrs, ka tā nevarēs pastāvēt kā privāts uzņēmums un strādāt komerciāliem nolūkiem. Sadarbībā ar Privatizācijas aģentūru radās ideja, ka šo datu saglabāšanu varētu uzņemties Nacionālā bibliotēka. Daudz kas no tā atradās kartotēkās – kastītēs. Viena darbiniece, kas ar to toreiz nodarbojās, enciklopēdijas redakcijā strādā arī šobrīd, un tas ir ļoti svarīgi, lai pārnestu profesionālās tradīcijas. Bija svarīgi, lai darbs pie enciklopēdijas veidošanas nepārtrūkst, un, kad tās korpuss būtu gatavs publicēšanai, to konkursa kārtībā varētu uzticēt izdot kādam privātajam apgādam. Tad procesā iesaistījās Izglītības un zinātnes ministrija, apgalvojot, ka uzņemsies enciklopēdijas veidošanu, taču nekas nenotika, redakcija lēnām izčākstēja, lai gan laiku pa laikam parādījās kādi enciklopēdiski izdevumi. Notika arī dažādi mēģinājumi enciklopēdiju izdot privātās versijās, domāju, ka visvairāk šajā jomā paveica Valērijs Belakoņs ar savu piecu sējumu Latvijas enciklopēdijas izdevumu. Ap 2006.–2008. gadu atkal bija viens mēģinājums radīt Nacionālo enciklopēdiju. Tam pamatā bija iespēja bez maksas piekļūt Zviedrijas Nacionālajai enciklopēdijai, mēs varētu izmantot visu, kas attiecas uz ārvalstīm, starptautiskiem terminiem, jēdzieniem, personībām, savukārt pašiem būtu jāsagatavo daļa par Latvijas nacionālajām vērtībām. Tolaik izveidojās darba grupa, kurā citu starpā bija arī nelaiķis prof. Jānis Stradiņš, Mārcis Auziņš, Latvijas Universitātes rektors..., tomēr projekts neizdevās. Tad ap 2013. gadu, kad kultūras ministre bija Žanete Jaunzeme-Grende, vērsos pie viņas ar precīzu ideju, ka, tuvojoties valsts simtgadei, jāsāk veidot nacionālo enciklopēdiju. Paldies ministrei, ka viņa šo ideju atbalstīja un projektam tika atvēlēts finansējums. Zinātņu akadēmijas prezidenta Ojāra Spārīša vadībā tika sasaukta darba grupa, ko sākotnēji veidoja zinātnieki, akadēmiskie spēki, no kuriem daļa bija saskārušies ar enciklopēdijas vai zinātniskās literatūras izdošanu. Tad arī nodefinējām, kāpēc šāda enciklopēdija ir vajadzīga, neskatoties uz to, ka pastāv Vikipēdija, jo maza valsts tikai uz brīvprātības pamatiem nevar nodrošināt tajā uzticamu un drošu informāciju, ir nepieciešams valstisks atbalsts. Tad arī tika izlemts, ka šo darbu nodrošinās Nacionālā bibliotēka, un mēs jau piecus gadus esam finansējumu tam saņēmuši. 2014. gadā tika dibināta redakcija, par galveno redaktoru kļuva Valters Ščerbinskis. Toreiz mūs konsultēja vēl arī bijušie Padomju enciklopēdijas darbinieki, tika izveidota redkolēģija. Paralēli turpinājās darbs pie tehnoloģiskās nostiprināšanas, proti, sadarbībā ar “Tildi”, kurai jau iepriekš bija pieredze līdzīgos projektos ar bibliotēkas informatizāciju, piemēram, izstrādājot “Letonikas” projektu. Mums bija skaidrs, ka enciklopēdijas galvenais formāts vairs nebūs papīra izdevums, bet gan elektroniskā vide. Tāpat zīmīga bija izšķiršanās, ka enciklopēdiju veidosim no nulles, necentīsimies atrast kādas zudušas kartotēku daļas u.tml. Tagad redzam, ka šī pieeja bijusi pareiza, jo nenācās integrēt kādus no vecajiem tekstiem, domājot, ko atstāt, ko ne, jo mums izdevās izveidot ļoti plašu atbalsta grupu. Mums nav tikai septiņi redakcijas darbinieki, atbalstu sniedz visa Nacionālā bibliotēka, visi mūsu departamenti – komunikāciju, finanšu, administratīvais u. tml. – palīdz šiem redaktoriem, un enciklopēdijai nav nepieciešams savs atsevišķs administratīvais aparāts. Tāpat tika izveidotas 55 nozaru redakcijas kolēģija, kur katru nozari vada kāds zinātnieks. Tādā veidā ir tikuši piesaistīti jau vairāk nekā 500 šķirkļu autori, no kuriem liela daļa ir augstas raudzes speciālisti – tā ir mūsu lielākā bagātība! Domāju, ka veiksmīgi ir izveidojusies arī enciklopēdijas vizuālā daļa, kas ir ārkārtīgi svarīga blakus tekstuālajam saturam – un veido teju trešo daļu no enciklopēdijas. Mūsu nostāja ir neizmantot iepriekš enciklopēdijās un līdzīgos izdevumos lietotos vizuālos materiālus, gribam, lai arī šī daļa ir svaiga! Protams, ir daži gadījumi, kad no tā nevar izvairīties. Arī bibliotēkai no enciklopēdijas ir savs ieguvums – katrā šķirklī var atrast tematam atbilstošu literatūras sarakstu, kas pieejams Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un ir sasaistīts ar katalogu, norādot, kurā lasītavā grāmata atrodas.

Var teikt, ka nācijas vispār dalās divās daļās – kurām ir sava Nacionālā enciklopēdija un kurām nav. Mūsu valstij tās izveidošana ir būtiska, lai latviešu valodā būtu pieejami visaugstākās sarežģītības teksti, jo parādās jaunas nozares – informācijas tehnoloģijās, robotronikā, tāpat arī sociālajā vidē, antropoloģijā, kas agrāk vispār nebija aktuālas, kur dažādi jauni termini jādefinē latviski. Šobrīd pasaulē liela daļa terminu tiek radīti populārākajās valodās, arī mūsu zinātnieki savas disertācijas aizstāv angliski kādā citā valstī. Tomēr valoda ir viens no nācijas pamata elementiem, un mums kā nelielai nācijai ir jādomā, kā ātri neizšķīst lielajā tautu un valodu katlā un noturēt mūsu valodas eksistenci visaugstākajā līmenī, pielietojot to sarežģītos un kvalitatīvos tekstos. Arī sociālos tīklos parādās jauni saziņas veidi, un daudzviet netiek domāts, kā šo saziņu atspoguļot latviešu valodā. Jau Alunāns savā laika teica, ka latviešu valodai jābūt tik labai, lai tajā varētu izteikt visdažādākās domas un visdaiļākos tekstus, neļaujot tai palikt tikai vienkāršu dziesmiņu līmenī. Arī trimdā latviešu valodas lietojums un kvalitāte arvien samazinās – ja pirmā trimdas paaudze to zināja perfekti, tad nu jau ir piedzimusi trešā, kas valodu zina arvien sliktāk. Piemēram, sacerēt dzejoli vai uzrakstīt lugu daudziem trimdas latviešiem vairs nav iespējams. Un tas draud arī Latvijas jauniešiem pēc pārdesmit gadiem, ja šim jautājumam nepievērsīsimies.

Godīgi sakot, negaidījām, ka Latvijas tematikai veltītais izdevums būs tik populārs. Bijām piesardzīgi tirāžas noteikšanā, domājām par 4–5 tūkstošu lielu metienu, taču pieprasījums bija vairākas reizes lielāks, nācās drukāt papildu tirāžu. Tāds izdevums, kas vienlaikus apkopo visu, kas saistīts ar Latviju, tā īsti nebija bijis gadus 30 – kopš Latvijas padomju enciklopēdijas zaļo sējumu iznākšanas. Šobrīd strādājam tikai pie elektroniskās versijas, taču idejas par papīra formāta izdevumu ir dažādas – varbūt izdot atkārtotu izdevumu uz Latvijas 110 gadiem, man personīgi liekas laba ideja šo Latvijas enciklopēdiju sagatavot angliski vai krieviski, jo tā ir iespēja nodrošināt uzticamu informāciju plašam lasītāju lokam svešvalodā. Nesen uzzināju, ka Krievijā plāno piešķirt 27 miljonus eiro krievu Vikipēdijas satura radīšanai, kas jau vien ir pretrunā ar šīs vietnes ideju, ko nefinansē no kādas valsts iestādes, bet cilvēki iesaistās brīvprātīgi. Tas nozīmē, ka vajadzība pēc objektīvas informācijas tikai pieaugs. Tāpat ir ideja par enciklopēdijas bērnu vai jauniešu versijas izdošanu, kā tas ir darīts citās valstīs.

Tas ir labs un sarežģīts jautājums. Par to jau diskutējām iepriekš – vai enciklopēdija jāvelta tikai Latvijas tēmām vai visas pasaules tematiem. Ja netiek izstrādāti nekādi kritēriji, tad aptveramais informācijas apjoms ir bezgalīgi plašs, ietverot arī ne tik aktuālo. Mēs izšķīrāmies pievienot arī informāciju par starptautiskām tēmām, bet autori, vismaz šajā posmā, ir tikai no Latvijas un arī raksta no Latvijas perspektīvas. Tas nozīmē – visi temati tiek skatīti kontekstā ar Latvijas situāciju, mūsu vēsturi un pieredzi. Laika gaitā taps šķirkļi arī par valstīm, bet mēs nerakstīsim vienkārši šo valstu vēsturi, bet to, kā tā saistīta ar Latviju. Tikai mums būs svarīgi atzīmēt, ka, piemēram, Urugvajā ir Rīgas iela, un Montevideo izveidojusies neliela latviešu kopiena. Enciklopēdijas satura izveidei ir savi principi, pirmkārt, tā ir kvalitāte, otrkārt, konkrēti standarti, kam katrā šķirklī ir jābūt, piemēram, ja raksta par personību, ir konkrēti punkti, izveidota zināma matrica, pēc kuras ir jāvadās, tieši tāpat rakstot par kādu notikumu vai nozari. Tas atvieglo arī redaktoru darbu – atšķirībā no Vikipēdijas mums ir sava enciklopēdijas redakcija, kas tekstus pārbauda, principā – palīdz autoriem informāciju sagatavot enciklopēdijai vajadzīgā veidā. Ja arī kāda autora šobrīd kādai tēmai nav, tas ir tikai laika jautājums, jo nosegt pilnīgi visas tēmas vienlaicīgi nav iespējams, mēs strādājam maksimāli kvalitatīvi tajos finanšu apstākļos, kādi mums ir doti. Darbs pie enciklopēdijas ir bezgalīgs – tieši tāds kā Latvijas simtgades zīme.

Dažās nozarēs autorus atrast ir grūtāk – vairāk tehniskās, inženiertehniskās jomās. Tas nav tāpēc, ka šajās sfērās nebūtu profesionāļu, bet tāpēc, ka jomas pārstāvji mazāk praktizējušies šādu enciklopēdisku rakstu sagatavošanā, kā arī vairāk iesaistīti dažādos praktiskos industrijas darbos. Dažkārt finanšu jomā vai jurisprudencē pietrūkst kādu tematu autoru, bet lielo vairumu no visu nozaru autoriem veido augstskolu mācībspēki, kas arī nosaka zināmu profesionalitātes līmeni. Mūsu enciklopēdijas piemērs ir iekritis acīs Eiropas Komisijai, tāpat arī Norvēģijas enciklopēdija, ko atbalsta no valsts, nevis privātā sektora. Pašlaik veidojas arī tāda kā nacionālo enciklopēdiju apvienība starp Eiropas Savienības valstīm, kas dod attīstības un sadarbības iespējas nākotnē, tai skaitā iespējas integrēt citu nacionālo enciklopēdiju fragmentus mūsu enciklopēdijā. Tāpat tā ir iespēja piesaistīt papildu līdzekļus no ES fondiem.

Protams, finansējums varētu būt lielāks. Taču arī ar pašreizējo mēs darām visu, lai līdzekļi tiktu godprātīgi izlietoti mums aktuālajiem mērķiem. Pats galvenais ir paskaidrot Saeimai un valdībai, ka enciklopēdija nav ārkārtas budžeta sastāvdaļa saistībā ar valsts simtgadi, bet gan finansējums, kam ir jābūt Nacionālās bibliotēkas bāzes budžetā. Ir citu valstu enciklopēdiju redakcijas, kas it kā paveikušas ļoti daudz, bet, piemēram, skenē vecu enciklopēdiju saturu. Ja mēs ieskenētu visus 10 Latvijas padomju enciklopēdijas sējumus, mēs arī iegūtu daudzus šķirkļus, milzīgu apjomu, taču, kāds no tā labums, ko mēs iegūtu no šīs ideoloģiski sagrozītās informācijas? Tāpēc mēs izvēlamies šo variantu, kad saturs veidojas lēnāk, bet ir tiešām aktuāls un pielietojams mūsdienās. Svarīgs enciklopēdijas priekšnoteikums ir objektivitāte – to nedrīkst ietekmēt nekādas individuālas vēlmes, pasūtījumi vai partejiskās nostādnes. Ir pat tādas enciklopēdijas, kurās var iekļūt par zināmu samaksu. Arī es esmu saņēmis tādus piedāvājumus no ārvalstīm. Latvijas Nacionālā enciklopēdija neko tādu nedrīkst atļauties! Liels nopelns pie enciklopēdijas kvalitatīvā satura ir tās galvenajam redaktoram Valteram Ščerbinskim, kurš te ir tiešām īstajā vietā un laikā ar savu erudīciju, neatlaidību un zinātnieka objektivitāti. Mums ir viegli sadarboties, jo saprotamies teju no pusvārda.

Ieskatos dažādās enciklopēdijās gana bieži, jo man enciklopēdijas ir mājās, arī vecā Latviešu konversācijas vārdnīca. Vietni enciklopedija.lv apmeklēju teju katru dienu, tāpat arī Vikipēdiju. Mani arī priecē, ka enciklopēdijas raksti arvien biežāk izlec meklētāju augšgalā. Taču nereti nākas konstatēt, ka par atsevišķiem tematiem latviski nemaz nevaru iegūt pilnvērtīgu informāciju un jāpāriet uz angļu vai vācu valodu.