Ar Nacionālo enciklopēdiju sāku strādāt 2015. gadā, un Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis tolaik griezās pie manis ar aicinājumu, lai uzņemos deju nozares pārraudzību enciklopēdijas Nozaru redakcijas kolēģijā. Lai gan esmu autore “Latvijas baleta un dejas enciklopēdijai” (2006), rakstu struktūra tajā bija pavisam cita. Mans pirmais uzrakstītais šķirklis Nacionālajā enciklopēdijā bija par deju vispār, bet, kad saņēmu atpakaļ no savas tā laika redaktores Astrīdas Iltneres daudzos labojumus, biju šokēta. Tolaik nezināju, ka jābūt visu vārdu oriģināliem u. tml. Tomēr tagad, kad aiz muguras ir jau desmitiem šķirkļu, esmu ārkārtīgi pateicīga par to, kā esmu mainījusi un nostiprinājusi savu rakstīšanas stilu un sapratusi, ko nozīmē rakstīt enciklopēdijai. Tāpat milzīgs paldies manai šī brīža redaktorei Evijai Laganovskai! Šis darbs ir interesants, bet arī prasa lielu koncentrēšanos, faktu pārbaudi. Daudzi nebūt nav gatavi to uzņemties! Pati es priecājos, ka rakstot ik pa laikam uzzinu ko jaunu.

Var teikt, ka enciklopēdijas autora darbs ir viena no manām ikdienas profesionālajām nodarbēm. Tā kā aktīvā baleta dzīve jau ir aiz muguras, šī ir viena no lietām, kas sniedz piepildījumu.

Pašlaik esmu “parādā” šķirkli par deju stiliem un žanriem, taču šajā jomā valda diezgan lielas pretrunas, atšķiras Latvijas un pasaules terminoloģija. Plānoju meklēt precizējumus Oksfordas vārdnīcā.

Pasaulē viss jau ir konkrētāk noteikts – pieci vai seši žanri (arī veidi), apakšžanri un stili, bet Latvijā ir daudz lielākas svārstības. Pasaulē mūsdienu deja un laikmetīgā deja ir pakārtota zem viena termina – angliski temporary dance. Pie mums tie ir atsevišķi apakšžanri. Pie tam, Latvijā vairs nerunā par moderno deju, ko joprojām izšķir pasaulē, tāpat atsevišķi žanri ir tautas dejas, kā arī, protams, balets. Ir autori, kuri izšķir vairākus apakšžanrus, citi savukārt nē, citi tos sauc par stiliem, citi – veidiem. Tāpēc arī nevaru šo šķirkli īsti pabeigt. Turklāt Latvijā ap 2010. gadu, pateicoties X Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, izveidojās termins – mūsdienu dejas, kas ietver hiphopu, džeza deju, ielas dejas u. c. Tāpat līdz ar Olgas Žitluhinas izveidoto laikmetīgās dejas programmu Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA), tās sākotnējais nosaukums “modernā deja” laika gaitā tika pārsaukts par “laikmetīgo deju”. Izmaiņas notiek nemitīgi. Pat tautas deju pētnieki atzinuši, ka veidojas jauns, laikmetīgās skatuviskās tautas dejas stils, ko pārstāv Agris Daņiļēvičs un Dagmāra Bārbale, kurā tautas dejas soļiem pievienojas laikmetīgās dejas elementi.

Latvijas baleta attīstība ir notikusi vairākos posmos. Pirmais posms bija no 1922. līdz 1944. gadam, kad Latvijas balets sasniedza ļoti augstu māksliniecisko un profesionālo līmeni. Pat Liepājā bija ļoti spēcīga baleta trupa Alberta Kozlovska vadībā, taču kara laika viss pajuka. Savukārt padomju okupācijas laikā bija raksturīgi, ka dažādu profesiju pārstāvjus mēdza atsūtīt pēc Maskavas norīkojuma, tā notika arī ar baleta pedagogiem. Paskatoties atpakaļ, viņu ieguldījums mūsu baleta attīstībā bijis milzīgs. Te izceļami Osvalds Lēmanis, Helēna Tangijeva-Birzniece un Jevgēņijs Čanga, kuri uzturēja Latvijas baleta trupu augstā mākslinieciskā līmenī.

Tālu pasaulē Latvijas baleta vārds izskanēja līdz ar Latvijas Nacionālās operas (LNO) galvenā baletmeistara Aleksandra Lemberga aktīvo darbu no 1968. līdz 1985. gadam. Šķiet, ka neviena trupa nav bijusi tik daudz viesizrādēs un tieši lielajās valstīs. To pazina kā Rīgas baletu, lai arī reizēm “piekabināja” klāt arī Maskavas solistus.

20. gs. 90. gados, kad notika Operas nama kapitālais remonts, baleta trupa izjuka vēlreiz. Taču pašreizējais baleta trupas vadītājs Aivars Leimanis savā amatā ir jau 30 gadus, kas ir absolūts visu laiku rekords. Savā ziņā Latvijas balets ir unikāls, jo Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) baleta mākslinieki ir Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas absolventi. Jāpiemin, ka mūsu trupa ir viena no retajām pasaulē, kurai ir dota iespēja izdejot visu klasisko baleta repertuāru. Plus vēl laikmetīgo un moderno deju – katram pēc vēlmēm! Lielās klasiskās izrādes ir skatītāju iecienītas, taču no modernajām vienu otru reizi kāds arī aiziet, aizcirzdams durvis.

Dažkārt var piekrist kritiķiem, kas norāda – Rīgā ir tikai viena trupa, kamēr Igaunijā divas un Lietuvā pat trīs! Mūsu Horeogrāfijas vidusskolas absolventu ir daudz un spējīgi, taču vienā trupā ir ļoti ierobežots vietu skaits, tāpēc daudziem jādodas prom darba meklējumos uz ārzemēm.

Viss ir mainījies par simts procentiem. Nemainīga ir palikusi skola – Rīgas baletam tā joprojām pamatā ir Pēterburgas jeb krievu skola, ko izmanto arī visā pasaulē. Lai gan Agripinas Vaganovas (Агриппина Яковлевна Ваганова) Krievijas baleta akadēmijas (Академия русского балета имени А. Я. Вагановой) metodiku pašlaik izmanto nedaudz atvieglotā formātā. Interesants fakts ir tas, ka klasiskās dejas kustību nosaukumi 1661. gadā, karaļa Luija XIV (Louis XIV) laikā, tika pierakstīti, un kopš tā laika nekas daudz nav mainījies – tie paši nosaukumi un treniņstundas uzbūve. Dāņu, franču, itāļu skolai ir savas atšķirības, bet tikai niansēs.   

Mūsdienās liela vērība tiek pievērsta klasiskā baleta mantojuma saglabāšanai. Interesanti, ka 1922. gadā Nikolajs Sergejevs (Николай Григорьевич Сергеев) ieradās Rīgā no Pēterburgas ar 20 Mariusa Petipā (Мариус Иванович Петипа) baleta iestudējumu pierakstiem, kas viņam nodrošināja iztiku visam mūžam. Mūsdienās tie glabājas Anglijā, mākslas arhīvā. Deju pierakstīšanai kādreiz bija vesela metodika, bet šobrīd jau tas ir pavisam vienkārši – visu var nofilmēt no visdažādākajiem rakursiem.

Ja runājam par attieksmi pret audzēkņiem baleta stundās, tad savulaik tā bija ļoti skarba – nedrīkstēja būt nekāda pretim runāšana. Audzēkņi varēja saņemt asus aizrādījumus, tikt “iekaustīti” un izraidīti no zāles. Šobrīd ir pilnīgi cita pieeja – pacelt balsi nedrīkst, pat īsti pieskarties nedrīkst un vajadzīga atļauja, lai parādītu, cik augstu un kā jāceļ kāja.

Jauno meiteņu vidū, kuras domā par princeses kroni un rozā kārteni, balets joprojām šķiet kas maģisks. Baleta un deju studijas mūsdienās ir daudz, pat tad, ja ar baletu neplāno nodarboties profesionāli. Ja turpina ar baletskolu, tur darbojas citi noteikumi, jo baletā var pusgadu stāvēt pie stieņa un pildīt vienus un tos pašus vingrojumus. Tas daudziem var šķist grūti un neinteresanti, sapnis par skatuvi kļūst pārāk tāls, un no baleta studijām nākas atteikties. Tāpat savu lomu spēlē traumas vai fiziskie dotumi, kas kādā brīdī sāk mainīties pieaugšanas dēļ.

Balets ir ļoti tuvu sportam, kaut kas līdzīgs mākslas vingrošanai un daiļslidošanai – tas ir grūti, un daudzi to neiztur. Lai tiktu līdz princeses lomai, sākumā ir kordebalets, pēc tam jau varbūt četrinieki. Ļoti reti gadās, kad kādā meitenē jau uzreiz saskata solisti. Lai iegūtu skatuves vieglumu, jāpaveic ļoti smags darbs, lai veidotos lomas un raksturu dažādību.

Mans ceļš sākās ar Tramvaju un trolejbusu tresta (manu vecvecāku darba vietas) baleta studiju, kur mani aizveda jau 1. klasē. Baleta skolā man veicās dažādi – bija spītīgs raksturs, pāris reizes gāju no skolas prom, taču ar vecāku un pedagogu pierunāšanu to pabeidzu. Tāds apzināts baleta ceļš man sākās operā, kur tolaik bija ļoti liela baleta trupa. Lēnām mēs, jaunās dejotājas, tikām pie mazām lomiņām. Es laikam mēdzu būt “pārcentīga”, kā rezultātā vairakkārt tiku pie veselības problēmām. Tajā pašā laikā visu klasisko repertuāru esmu nodejojusi daudz reižu. Nav gandrīz nekā, ko es tagad gribētu nodejot vēlreiz. Tomēr vienmēr ir jautājums – ko darīt tad, kad no skatuves jāaiziet. Man ļoti paveicās, ka satiku Pēteri Krilovu, kurš mani 1994. gadā uzaicināja pasniegt deju LKA. Pateicoties brīnišķīgiem cilvēkiem, es pabeidzu LKA maģistrantūru un vēlāk arī Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmija (RPIVA) doktorantūru, kas sākumā šķita teju neiespējami.

No klasikas es ļoti ieteiktu noskatīties pasen iestudēto “Bajadēru” (2012), kurā varbūt vietām ir nedaudz par daudz pantomīmas, bet ir brīnišķīga mūzika un gan baltais, gan krāsainais balets. No jaunā repertuāra savukārt absolūti laikmetīgs un strīdīgs ir viencēliens “Nižinskis” (2022), no modernā baleta – “Pērs Gints” (2016). Trīs dažādas, bet ļoti īpašas izrādes!