Daudz kas dzīvē notiek nejauši, tieši tāpat pandēmijas laikā sāku sadarbību ar Nacionālo enciklopēdiju. Mana kolēģe, kura jau rakstīja enciklopēdijai, bija ļoti aizņemta šajā laikā, tāpēc piedāvāja šķirkļu sagatavošanu man. Tā kā man bija pieredze darbā ar dažādiem radošiem tekstiem, kā arī tolaik – diezgan daudz brīva laika –, varēju to darīt. Viena šķirkļa sagatavošana prasa daudz laika – it kā teksts nav garš, tomēr ir jāpārliecinās par visu faktu pareizību, jāatrod īstās atsauces.

Laikam jau tā īstā garša, veidojot šķirkļus, man atnāca uzreiz, jo sākums bija ļoti jaudīgs – mani pirmie trīs šķirkļi bija par Hariju Liepiņu, Eduardu Pāvulu un Valentīnu Skulmi. Tie tiešām ir trīs vaļi, uz kuriem balstās liela latviešu teātra un kino pasaules daļa, par viņiem ir pieejama arī plaša informācija, viņi ir redzēti filmās un uz teātra skatuves. Tas deva grūdienu turpināt, un tā diezgan raiti esmu jau vairāk nekā 40 šķirkļu autore.

Mums bija ļoti laba sadarbība ar redaktori Eviju Laganovsku, kas ļoti atsaucīgi izturējās pret manu darbu un idejām. Sākumā personības ar viņas akceptu lielākoties izvēlējos es. Sākām ar Dailes teātra aktieriem – leģendām, jo tas man ir zināmāks lauciņš –, jo 13 gadus Daile bija mana darbavieta kā literārajai padomniecei. Tur nemitīgi saskāros ar tekstiem, izrādēm un aktieru biogrāfijām.

Tāpat bija arī “vēlmju saraksts” no Nacionālās enciklopēdijas, kuru lielā mērā esmu arī izpildījusi. Ir personības, ar kurām esmu piesardzīgāka, jo par viņām nav materiālu, un šādu šķirkļu sagatavošana prasītu ārkārtīgi daudz laika. Reizēm redaktore īpaši palūdza aprakstīt kādu personību, piemēram, Leļļu teātra mākslinieku Arnoldu Burovu. Tas man bija kas jauns, tomēr arī laba un interesanta pieredze.

Diezgan daudz faktu var smelties no padomju okupācijas laika grāmatām par aktieriem, tāpat mūsdienās ir tapuši daudzi izdevumi. Ir arī pašu aktieru stāstījumi, kas var būt subjektīvi un dažkārt kļūdaini. Un tad ir aktieri, par kuriem informācija jāvāc pa drusciņai no dažādiem pieminējumiem grāmatās, periodikā, intervijās un citviet.

Ja man kaut kas nebija skaidrs, es saskaņoju dažādas detaļas – gadus, dzīves notikumus. Tomēr, tā kā šis nav portretraksts, bet enciklopēdisks raksts, galarezultātu ar aktieriem nesaskaņoju.

Runājot par jau aizsaulē aizgājušiem aktieriem, teikšu tā – aktiera profesija ir pietiekami atklāta un reizē mītiem apdvesta, tāpēc, ja kāds noslēpums par cilvēka dzīvi ir, lai tas tā arī paliek. Ja cilvēks ir izvēlējies par kādiem savas dzīves faktiem dzīves laikā nerunāt, piemēram, par bērniem, attiecībām vai tamlīdzīgi un tas nav būtiski no daiļrades viedokļa, tad es respektēju vēlmi šos faktus neminēt.

Skarbi skan, bet par mirušajiem rakstīt ir vieglāk. Ir tāds teiciens – beigas piešķir jēgu. Cilvēka dzīve ir noslēgusies, tā ir aptverama un analizējama ar pabeigtības sajūtu.

Man šķiet, ka enciklopēdijā vajadzētu rakstīt arī par aktieriem, kas vēl joprojām ir uz skatuves, varbūt pat tādiem, kas ir savas karjeras pilnbriedā. Arī citās nozarēs ir atrodami šķirkļi par mūsdienu personībām. Protams, tas nozīmē, ka šķirkļus vajadzēs regulāri papildināt. Droši vien tas būs iespējams ar laiku. Prioritāte bija aprakstīt mirušos grandus.

Lai gan savulaik biju teātra kritiķe un mācījos Silvijas Radzobes kursā Latvijas Universitātē, nekad nebūtu sākusi tāpat vien lasīt grāmatas par aktieriem, ko es pati nekad neesmu redzējusi uz skatuves. Tagad to paveicu. Piemēram, rakstot šķirkļus par Emīliju Viesturi vai Tiju Bangu – personībām, kuras pārsvarā atceras tikai teātra zinātnieki vai kādi vecākās paaudzes teātra mīļi. Es par šīm aktrisēm neko nezināju, nav palikuši arī kino kadri, bet teātra spēle notika pavisam senos laikos, tāpēc daudz ko varēju atklāt no jauna un tātad arī iepazīstināt lasītājus. Te man noderēja grāmatās atrastie fragmenti, tā laika presē lasītais. Starpkaru periodā tapušie atskati par teātra izrādēm ir kas līdzīgs tam, ko pašlaik saucam par recenzijām, tajās var noprast rakstītāja subjektīvo viedokli, tomēr nevar gūt tādu vispārīgāku aktiera raksturojumu.

Parasti par aktieriem spriežam pēc lomām, leģendām, ko viņi aiz sevis ir atstājuši, taču šķiet, ka režisors, dramaturgs un arī jauno aktieru pedagogs Pēteris Pētersons bija tas, kas teica – aktiera biogrāfijā interesantākais posms ir tas, kā viņš ir nonācis līdz teātrim. Jo pēc tam seko lomu uzskaitījums, imidži un ampluā, kuros viņš darbojas. Enciklopēdijā gan šis “pirms” posms – vide un ģimene, no kādas viņš nācis, – tiek aprakstīts pavisam maz. Tomēr tieši tas ir ļoti interesanti, īpaši periodos, kad aktieru izglītošana nebija ļoti strukturēta – kā censoņi vispār nokļuva līdz pirmajām lomām.

Senākiem aktieriem es izmantoju kritikās izteiktās piezīmes, savukārt daudzus aprakstītos Dailes teātra aktierus esmu redzējusi spēlējam uz skatuves. Daži aktieri man personīgi ir bijuši mīļi un tuvi, piemēram, Lilita Ozoliņa vai Harijs Spanovskis, ar kuriem esmu runājusi un kopā strādājusi. Protams, tas ietekmē pietāti, ar kādu izvēlos epitetus šķirklim, un to tēlu, kuru gribu par viņiem radīt. Šķirklis nekādi nav mans subjektīvais raksturojums, taču kaut kādā mērā subjektīvisms parādās, jo gribu par sev mīļām personībām rakstīt “ar baltiem cimdiem”. Ir bijušas arī kāda viena vai divas personības, kas man pašai ir bijušas antipātiskas, tomēr arī par viņām esmu rakstījusi profesionāli. Enciklopēdijas šķirklis nav vieta, kur ieaust savas emocijas.

Runājot par aktieru ampluā, – agrāk aktierus ļoti izteikti dalīja – varoņlomu tēlotāji, mīlētāji, dramatisko lomu spēlētāji, komiķi... Vienmēr bija prīmas un premjeri – kas varēja nospēlēt jebko un visos žanros. Taču tādu daudz vairāk bija starp aktieriem – vīriešiem. No manis aprakstītajiem par primadonnu varētu uzskatīt tikai L. Bērziņu. Es gan neesmu rakstījusi par Viju Artmani, kas bija spīdoša gan dramatiskajās, gan komiskajās lomās.

Senāk aktieru lomu saraksts parādīja viņu personības un lomu mērogu, kā arī viņu vietu teātra iekšējā hierarhijā, taču mūsdienās aktieri spēlē gan marginālos teātros, gan dažādās teātra apvienībās un projektos. Tas, ka nākotnes pētnieks uzrakstīs, ka viņš ir spēlējis Hamletu vai Blaumaņa Kristīni, galīgi neparāda, ka aktieris ir bijis premjers un loma ir izdevusies, tāpat – vai izrāde ir iecienīta un cik ilgi tā tikusi spēlēta. Tas nav tas pats, kas 40. un 50. gados nospēlēt karali Līru vai Ričardu III vienā no valsts teātriem.

Labprāt uzrakstītu par vēl kādu mazāk zināmu, bet īpašu aktieri. Piemēram, par Emīliju Bērziņu, komisko un raksturlomu tēlotāju. Viņa gan nav ļoti zināma, taču bija pilnīgi unikāla parādība, ļoti zināms cilvēks Dailes teātrī. Aktrise pat izdeva komiskos žurnālus un uzturēja kolektīva iekšējo garu, saglabāja savas atmiņas un piezīmes par Eduardu Smiļģi. Ik pa laikam uzduros šādiem interesantiem cilvēkiem!

Mūs saista noslēpums. Mēs kā skatītāji esam ļoti naivi – labā nozīmē. Identificējam aktieri ar viņa spēlētajiem tēliem un lomām. Redzot skaista cilvēka ciešanas un filozofiskas pārdomas, uztveram, ka to visu reāli izjūt konkrētais aktieris. Tas, protams, tā nav.

Es gan teiktu, ka tas ir pagātnes formā un šobrīd ļoti mainās. Mūsdienu influenceru laikmetā aktieri vairs nav nekāda izredzēto suga. Protams, tas neattiecas uz patiešām leģendām, piemēram, Uldi Dumpi, kura katru parādīšanos televīzijā sagaidām un teiktajā vienmēr ieklausāmies. Uz L. Ozoliņu uz ielas atskatījās, pat nezinot, kas viņa ir. Augstu paceltā galva, efektīgais tēls un harisma veidoja neatkārtojamu tēlu. Bet šādu cilvēku ir ļoti maz. Manuprāt, pašlaik aktieri nav kārdinošākā pozīcijā, salīdzinot ar dziedātājiem vai tiem pašiem influenceriem. Aktieri zaudē “viedokļu līderu” lomu, kas agrāk noteikti bija daudz izteiktāka – šķita, ka viņi zina ko vairāk, domā dziļāk un redz tālāk.

Jau kopš bērnības mani interesēja teātris, taču ne kā aktrisei vai režisorei. Mācījos Kultūras akadēmijā 2. kursā, kad vienkārši uz kāpnēm piegāju klāt S. Radzobei un teicu, ka gribu mācīties par teātri. Tā es paralēli sāku mācīties teātra zinātni un kritiku Latvijas Universitātē S. Radzobes kursā, visu apgūstot pamatīgi un detalizēti. Tas bija otrais un pēdējais tāda veida kurss, kur varēja iegūt mākslas bakalauru. Drīz sāku aktīvi rakstīt recenzijas, publicēties laikrakstos un žurnālos.

2007. gadā mani uzaicināja strādāt Dailes teātrī par literāro padomnieci. Kritikas tajā laikā rakstīju daudz mazāk – kad esi iekšā teātrī, negribas kritizēt, izteikt paviršus spriedumus, zinot, no cik daudzām lietām ir atkarīgs rezultāts. Tolaik rakstīju vairāk portretrakstus, intervijas, arī vairāk par citu teātru māksliniekiem, izrādēm, arī viesizrādēm. Daudz piedalījos dažādās amatierteātru žūrijās, kas ir vēl viena pilnīgi atsevišķa pasaule. Tur strādā pilnīgi citi profesionālie kritēriji nekā lielajos teātros.

Esmu radošo projektu vadītāja Mārketinga un komunikācijas nodaļā, kā arī veidoju pašreklāmas tekstus filmām, seriāliem, koncertiem un arī teātra izrādēm. Tas joprojām ir radošs darbs, kas man patīk. Tāpat rediģēju daiļliteratūras un dokumentālās grāmatas.

Nav tā, ka gribu teātros skatīties visu pēc kārtas. Patiesībā jau ir pavisam mazs procents to izrāžu, kas ir kaut kas paliekošs – ko ir vērts skatīties un kas atstāj nospiedumu. Ir jābūt kam īpašam, lai es tam veltītu savu laiku. Vai arī ir jābūt īpašiem aktieriem.

Manas mīļākās izrādes ir tās, kas runā par lielajiem jautājumiem un kuru radīšanā es pati esmu piedalījusies, piemēram, mūzikli “Pūt, vējiņi” Liepājā un “Oņegins” Dailes teātrī. Vēl man ļoti dārgas ir režisora Aleksandra Morfova izrādes, ar viņu arī cieši esmu strādājusi. Tas ir pilnīgi cits līmenis – domāšanas un dziļuma ziņā. Tas ne vienmēr nozīmē, ka rezultāts uz skatuves būs tāds, kas atspoguļos visas režisora ieceres, jo viņš aktieriem dod ļoti lielu radošo brīvību. Īpaši, ja aktieru kolektīvs ir ļoti liels, izrāde pēc 10 reizēm jau ir pamatīgi “izļurkājusies” un nebūt ne tāda, kā viņš gribētu redzēt. Bet A. Morfova domāšanas mērogs, aptvertais simbolisms, izpratne par lietām bija kas tāds, kam gribas būt līdzās un palīdzēt tapt. Tā bija dzīves dāvana strādāt ar tāda talanta cilvēku!

Pašlaik diezgan daudz dodos uz Valmieras teātri. Man patīk tie procesi, kas tur notiek ar jaunajiem aktieriem. Tas gan nenozīmē, ka vienmēr ir lielisks rezultāts, tomēr patīk, kā viņi veido kolektīvu ar vecākas paaudzes aktieriem, patīk turienes aura. Izrādēs var just kolektīva un pleca sajūtu.

Mani neprātīgi iepriecināja “Pazudušais dēls” – jo var arī tā! Pārsteidzoši, ka tik zināmu darbu, kam zini no galvas teju katru frāzi, var iestudēt tik viegli un gaiši, tajā pašā laikā – dramatiski un traģiski. Reklāma gan izrādei nav vajadzīga, jo to tāpat uzreiz izpērk.

Manā burbulī – žurnālisti un rakstošie, pētošie speciālisti – zina par enciklopēdiju un pārbauda tajā faktus. Protams, arī vienkārši meklējot informāciju Google, enciklopēdijas šķirkļi izlec pirmie. Tāpat savā darbā Latvijas Televīzijā enciklopēdija ir avots, uz kuru es paļaujos – termini, vārdi, to pareizrakstība. Un tā kā šķirkļu ik dienas kļūst arvien vairāk, arī enciklopēdijas atpazīstamība aug.