Esmu Nacionālās enciklopēdijas valodniecības jomas pārraugs – gan meklēju autorus, gan akceptēju tos, kurus dažkārt iesaka redaktore. Piemeklēt autorus šķirkļiem par dažādām valodām nav nemaz tik viegli – jo valoda eksotiskāka, jo grūtāk atrast kādu no man zināmo loka, kas latviski par to varētu rakstīt. Tas pats attiecas uz specifiskām valodniecības jomām. Tad mēdzu iesaistīt arī tos vecākas un jaunākas paaudzes speciālistus, kas atrodas ārzemēs.

Jā, lai gan valoda ir ļoti populāra, neviens Latvijā īsti nenodarbojas ar angļu valodas pētniecību. To mācās, tajā tulko, bet ar pašas valodas vai tās vēstures izpēti īsti neaizraujas. Agrāk filoloģijas studijās Latvijas Universitātē mācīja angļu valodas vēsturi, bet mūsdienās tā studiju programmās tiek iekļauta daudz mazākā apjomā. Joma ir ļoti plaša, jāspēj pārredzēt viss lauks, lai taptu aktuāls teksts.

Šo šķirkli gatavoju jau enciklopēdijas drukātajam sējumam, kas tika izdots valsts simtgadē. Protams, tas nebija vienkāršs uzdevums – īsā tekstā pārstāstīt valodas vēsturi, lietojumu. Mēs gan izmantojām arī iepriekšējās enciklopēdijās, kā arī ārvalstu enciklopēdijās un citos specializētajos izdevumos izmantoto informāciju un rakstu struktūru. Skatījos, kā izskatās šķirkļi lietuviešu un zviedru enciklopēdijās, iedvesmojoties un pievienojot to, kas aktuāls mūsu enciklopēdijai. Tas nav vienas dienas darbs! Jebkurš enciklopēdijas šķirklis ir salīdzinoši īss un konspektīvs, tomēr prasa lielu precizitāti – lai var viegli uztvert un nevar pārprast!

Es teiktu, ka tā ir vidēji sarežģīta. Ir pat tādi aprēķini par Eiropas valodām – cik nedēļās un mēnešos tās var apgūt. Un latviešu, arī lietuviešu valoda, atrodas pa vidu! Savukārt, igauņu, somu un ungāru valoda tiek pieskaitītas sarežģītajām. Mūsu valodai ir daudzi locījumi, darbības vārdu formas un citi gramatikas aspekti, kas to padara grūtāk apgūstamu. Arī garos patskaņus citzemniekiem nav viegli apgūt, jo tie nav saistīti ar vārda uzsvariem. Pat pašiem latviešiem, ja viņi valodu nemācās no bērnības, garumzīmju pareiza lietošana ir izaicinoša.

Latviešu valodā ir arī dažas lietas, kas mazāk raksturīgas apkārtējām valodām, piemēram, “ķ” un “ģ” skaņas. Taču slovākiem, čehiem un ungāriem ir tāda pati skaņa, tikai to apzīmē citādāk.

Mēdzu teikt tā – atšķirība starp abām valodām ir 700 gadi! Par vēsturiskās atskaites punktu ņemu to brīdi, kad tika nošķirtas Vācu ordeņa Livonijā teritorijas un Lietuvas dižkunigaitija. Tad sākās valodu neatkarīgs attīstības process, jo pirms tam vairāk eksistēja dialektu kopums, kas pārgāja no viena otrā. Abi centri atrodas samērā tālu viens no otra – Viļņa dienvidos, savukārt seno latgaļu valodu, kas ir pamatā latviešu valodai, lietoja Latvijas ziemeļos, kur liela ietekme bija Baltijas somu valodām, arī vācu valodai, kas latviešu un lietuviešu valodu padarījušas krietni atšķirīgas. Lietuviešu valodu savukārt vairākus gadsimtus ietekmēja austrumslāvu un poļu valoda.

Ja salīdzinām radniecīgās valodas Zviedrijā (zviedru) un Norvēģijā (norvēģu), tad viņi var sarunāties savā starpā pietiekami labi! Ar dāņiem (dāņu) jau sarežģītāk. Taču mēs ar lietuviešiem sarunāties nevaram. Un ir daži vārdi, ko lieto abas tautas, bet tie nozīmē ko citu! Tas rada pārpratumus un pamatus jokiem! Piemēram, lietuviešiem vārds “bauda” nozīmē “sods”!

Kad studēju Latvijas Universitātē, man bija iespēja studentu apmaiņas programmas ietvaros divus gadus mācīties lietuviešu valodu Viļņā. Tobrīd iepazinos ar nozīmīgiem un ietekmīgiem lietuviešu valodniekiem, universitātes profesoriem – pīlāriem, kas, protams, pamudināja mani turpināt darboties šajā jomā.

Pamatā esmu nodarbojies ar lietuviešu valodas mācīšanu Stokholmas Universitātē, kur strādāju teju 30 gadus, lietuviešu valoda ir mazāk bijusi mans pētniecības objekts. Pēdējos 25 gadus esmu pētījis latviešu rakstu valodas vēsturi. Esmu veicis dažādus apkopojumus un salīdzinājumus par abām valodām savas karjeras sākumā, kad biju pievērsies baltu valodu senākai vēsturei.

Taču lietuviešu valoda man ir svarīga, un vienmēr sekoju līdzi aktualitātēm šajā jomā. Lai gan lietuviešu sakņu man nav, ģimenes vēsturē ir bijuši bieži sakari ar Lietuvu. Mani vecvecāki, būdami latvieši no Kurzemes, cariskās Krievijas laikā satikās Viļņā!

Gan šajā universitātē, gan vispār Zviedrijā baltu valodas ir mācītas jau pirms Otrā pasaules kara. Pēc tam Stokholmas Universitātē ir bijuši atsevišķi lektori un valodas nodarbības, ir strādājusi dzejniece Veronika Strēlerte, rakstnieks Andrejs Johansons. Savukārt, kad pazīstamā valodniece Velta Rūķe-Draviņa, pēc kara nonākot Zviedrijā, 70. gados aizsāka baltu valodu profesūru, no tās izveidojās mūsdienu baltu valodu nodaļa vai sekcija lielākā institūtā, kas ietver slāvu, baltu, vācu, somu un nīderlandiešu valodu. Īsu brīdi pastāvēja arī pavisam neliels patstāvīgs Baltu valodu institūts. Tagad esam, atkarībā no doktorantu skaita, 4–5 cilvēki, kas pēta un māca abas baltu valodas.

Studenti ir gan zviedri, gan citu tautību pārstāvji, tāpat arī otrās un trešās paaudzes latvieši vai lietuvieši Zviedrijā, kas grib papildināt savas valodas zināšanas. Nereti baltu valodas nāk mācīties vietējie, kas apprecējuši latvieti vai lietuvieti. Stokholmas Universitāte ir viena no retajām vietām, kur var iegūt doktora grādu baltu valodās. Jau tuvu 20 cilvēkiem ir aizstāvējuši doktora disertācijas.

Es aptuveni 20 gadus biju valodniecības doktorantūras vadītājs Latvijas Universitātē, un pētījumu loks bija ļoti plašs – gan saistībā ar gramatiku, valodu tipoloģiju, tulkošanu, fonētikas un arī eksperimentālās fonētikas pētniecību, arī valodas vēsture. Tēmas ir mainīgas, tās ietekmē arī vadošo profesoru intereses, kā arī spējas piesaistīt studentus turpināt viņu darbu līdz doktorantūras līmenim.

Interese par latviešu valodas pētniecību ir mainīga, bet saglabājas aptuveni līdzīgā līmenī. Tas ir atkarīgs no pašu studentu uzņēmības un gudrības. Tāpat nereti problēma ir – kam būs noderīgs doktorantūras pētījums un kur var turpināt tēmas attīstību. Pašā universitātē darba iespējas ir minimālas.

Tas ir starptautisks zinātnisks žurnāls ar rakstiem dažādās valodās. Tematiskais rakurss ir vairāk vēsturisks, tomēr tēmas ir daudzveidīgas.

Savā ziņā mēs jau valodu sargājam, kad rakstām, runājam no kādas tribīnes un oficiālās situācijās, cenšoties izmantot tradicionālo un konservatīvo valodu, nevis to, kas skan ikdienā. Tā arī ir vienīgā reālā “sargāšana” un iespēja iemācīt jaunajai paaudzei lietot šo pareizo latviešu valodu tajās situācijās, kur tas ir nepieciešams. Taču ikdienas sarunu valodu jau mēs nekā ietekmēt nevaram! Tas viss plūst un mainās. Arī angļu valodas ietekme ir visā pasaulē, arī tepat, Rietumeiropā un Skandināvijā procesi ir ļoti līdzīgi. Mūsdienās bērni jau no bērnības dažādās ierīcēs skatās un klausās materiālus angliski. Tur mēs īsti neko nevaram izdarīt.

Vienīgi kā vecākā paaudze, skolotāji un vecāki varam mēģināt palīdzēt attīstīt latviešu rakstu valodu. Lai nebūtu tā, ka bērni un jaunieši nevarētu latviski pilnvērtīgi izteikties. Tas ir tikai treniņa jautājums! Neviens jau nav piedzimis gatavs rakstītājs! Mēs paši esam gājuši skolās un mocījušies ar sacerējumiem. Pat šobrīd man gadās mocīties ar kādu rakstu darbu!

Latviešu valoda nav apdraudēta vairāk vai mazāk nekā citas! Valoda atspoguļo dzīves realitāti. Tā nedzīvo kādu savu dzīvi, mēs to nevaram ielikt konservu kārbā!

Ar to mēs atgriežamies pie Jura Alunāna, kas 1856. gadā gribēja parādīt, cik latviešu valoda ir krāšņa un bagāta, izdodot “Dziesmiņas”. Tas bija nacionālās valodas un literatūras stūrakmens jau pirms teju 170 gadiem.

Šobrīd latviešu valoda ir attīstīta, jo tajā ir visi līdzekļi, lai atrastu īstos vārdus un izteiksmes veidu. Zinātnei un dažādām jomām attīstoties, allaž ir jāmeklē jauni termini. Gramatika mums paliek gandrīz tā pati, bet jaunu terminu radīšana ir nepārtraukts process. Un tas attiecas arī uz ikdienu, kurā regulāri parādās jaunas ierīces un parādības, kas kaut kā ir jānosauc. Bet arī tas ir noticis mūsu valodas un tautas vēsturē nemitīgi, parādoties jauniem augiem, darbarīkiem... Bieži tie arī aizguvumi no lībiešu, krievu, angļu vai vācu valodas, ko veidojuši jomas speciālisti vai vienkārši ikdienas valodas lietotāji. Tas ir arī pilnīgi normāls process, ja kāds no jaunvārdiem iedzīvojas vai gluži pretēji – neiedzīvojas. Arī bez daudziem Ata Kronvalda radītiem vārdiem mēs šodien nevaram iztikt, kamēr citi ir pazuduši no mūsu leksikas.

Jaunie vārdi var tapt, tulkojot, veidojot salikteņus vai meklējot pilnīgi jaunu vārdu latviešu valodā – tas ir nemitīgs process un jaunrade. Tāpat jau zināmiem vārdiem un terminiem mainās jēga, jo zinātne un dzīve nepārtraukti attīstās. Tikai rakstot un valodu lietojot, mēs varam just tās izmaiņas un attīstību.  

To, ka gribēšu studēt latviešu valodu, sapratu skolas laikā. Jutu, ka mani interesē grāmatas, kur bija pieminēti interesanti valodas fakti, valodas vēsture. Kādu brīdi latviešu valodas stundās man bija diezgan vidējas sekmes, tāpēc sapratu, ka gribu tās uzlabot. Sistemātiski pieķēros mācību grāmatu lasīšanai un vielas atkārtošanai, līdz sapratu, ka tas ir diezgan interesanti un arī loģiski.

Esmu apņēmies uzrakstīt par vēsturiskās valodniecības attīstību Latvijā, kas prasīs lielu iedziļināšanos, jo kopumā īsti nekur nav aprakstīta. Vajadzīga manis paša interpretācija un pētniecība.

Starp citu, viena no manām rokasgrāmatām, ko turu pie sava rakstāmgalda un mēdzu izmantot, ir Latviešu konversācijas vārdnīca, izdota 20. gs. 20.–30. gados. Tajā ir informācija, kas joprojām nenoveco un kuru citur nemaz nevar atrast! Unikāla vērtība, kas parāda – enciklopēdija var dzīvot daudz garāku mūžu nekā tai it kā būtu paredzēts. 

P. S. Likteņa sakritība un kuriozs fakts ir, ka profesors Pēteris Vanags, būdams jauns students, savas augstskolas studiju pedagoģiskās prakses laikā 1985. gadā mācīja latviešu valodu Rīgas 6. vidusskolas 9. klasei, kurā tolaik ne pārāk apzinīgs skolnieks bija vēlākais Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis.