Pilskalnu šķirkļu tapšanai mani ieteica mans kādreizējais audzēknis, tagad Latvijas Universitātes docents, vēsturnieks un arheologs Andris Šnē. Savā laikā es toreizējā Pionieru (mūsdienās Skolēnu) pilī vadīju Jauno arheologu pulciņu, arī viņš pie manis skolas gados sāka strādāt, vēlāk kādu laiku bija arī NKMP kolēģis. Turklāt es jau iepriekš biju rakstījis šķirkļus Latvijas jeb t. s. Belokoņa enciklopēdijai 21. gs. sākumā.

Kad apspriedām šķirkļu struktūru, priecājos, ka netika uzspiests viens formāts pilnīgi visiem, jo tomēr katra kultūras pieminekļu tipoloģiskā grupa ir ar savām īpatnībām. Sākotnēji šķirkļu shēma bija veidota, domājot par arhitektūras mantojumu, taču arheoloģiskiem tematiem tomēr bija nepieciešamas izmaiņas.

Kultūras mantojumu sistēmā darbojos jau kopš pēdējā bakalaura studiju gada vēsturniekos. Toreiz sāku strādāt Muzeju un kultūras pieminekļu zinātniskās pētniecības padomē, un šī arī ir mana vienīgā darba vieta, tikai nosaukumi ir mainījušies. Iepriekš mūsu iestāde bija zināma kā Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, bet to pārveidojām, lai nosaukums nešķistu tik represīvs, kā arī saskan ar citu iestāžu nosaukumiem Eiropā, kas pilda līdzīgas funkcijas.

Kad sāku šeit strādāt, Arheoloģijas nodaļu vadīja Juris Urtāns, ar kuru kopā veicām daudzus pienākumus, arī pieminekļu apsekošanas ekspedīcijas. Tās tika sadalītas pa reģioniem un, tā kā iepriekš biju vairāk pētījis tieši Kurzemi, man tika šis novads ar Talsiem, Kuldīgu, Liepāju. Tāpēc arī enciklopēdijā mani raksti ir pārsvarā veltīti Kurzemes pilskalniem, arī atsevišķiem senkapiem.

Jāsaka, ka pilskalnu saraksts tāpat kā arī Rīga nekad nebūs gatavs. Tie nemitīgi nāk klāt! Jaunākajā J. Urtāna grāmatā par Latvijas jaunatklātajiem pilskalniem (izdota 2022. gadā) apkopoti pilskalni, kas atklāti no 1998. līdz 2021. gadam, – to ir aptuveni 80, un saraksts vēl arvien tiek papildināts! Tas notiek, pateicoties moderno tehnoloģiju iespējām un atsevišķos gadījumos tiek iegūta arī papildus informācija no iedzīvotājiem. Aerolāzerskenēšanas jeb Lidar karšu sistēma ļauj pārskatīt visu Latvijas teritoriju, kas ļoti labi iezīmē reljefu un paver mums jaunu ainu. Pilskalni Latvijas teritorijā pārsvarā tika ierīkoti stratēģiski nozīmīgās vietās – upju satekās, augstienēs. Lidar dati ļauj izvērtēt vairākas potenciālās pilskalnu atrašanās vietas. Kad objektu lokalizē kartē, tas ir jāapseko dabā, vadoties pēc dažādām pazīmēm, piemēram, vai ir redzamas kādas mākslīgas fortifikācijas pazīmes. Parasti šādus grāvjus un vaļņus var atrast. Ne vienmēr izdodas fiksēt kultūrslāni. Dažkārt ir atrodami objekti, kuru nozīme ir neskaidra, piemēram, pilenes, kas ir īslaicīgas patvēruma vietas militāru konfliktu gadījumos – tur arī kultūrslānis nav veidojies. Svarīgi, ja var atrast trauku lauskas un citas apdzīvotības pazīmes, kas ļauj droši apgalvot, ka tas ir bijis pilskalns, un noteikt to aptuvenu datējumu.

Par katru no atrastajiem objektiem ir jāsagatavo uzskaites dokumentācija, ir jāveic konkrētas procedūras, lai vispār kādu objektu iekļautu kultūras pieminekļu sarakstā, notiek īpašas NKMP komisijas sēde. Pēc tam dokumentāciju izskata un apstiprina Kultūras ministrs. Kultūras pieminekļi, līdz ar to arī pilskalni, iedalās pēc kategorijām – vietējās, reģiona vai valsts nozīmes piemineklis. Tā kā atklāto pilskalnu pēdējos gados ir diezgan daudz, dokumentācijas sagatavošana arī prasa laiku. 2023. gada vasarā J. Urtāna komanda bija Baltinavā, Latgalē, kur uzmērīja jaunus, agrāk nezināmus pilskalnus.

Pilskalni vispār ir tāda izteikta mūsu reģiona īpatnība – tieši baltu un somugru apdzīvotajās vietās, līdz ar to arī Lietuvā un Igaunijā to ir daudz. Vienīgi atšķiras pilskalnu izveide, piemēram, Igaunijā un dažviet Skandināvijā līdzenā reljefā nocietinājumi veidoti to aizsardzībai, no akmens sakraujot vaļņus.

Pilskalnu pētījumu pirmsākumi balstījās uz vietējo iedzīvotāju mutvārdu stāstījumiem. Par pirmo nopietno pilskalnu pētnieku var uzskatīt vācbaltiešu mācītāju Augustu Bīlenšteinu, kurš 19. gs. 60. gados ievietoja sludinājumus laikrakstos ar lūgumu atsaukties tos, kuri kaut ko zina par apkārtnē esošiem pilskalniem. Viņš arī apkopoja iegūto informāciju. Savukārt brīvvalsts laikā ievērojamākais pilskalnu pētnieks un apzinātājs Ernests Brastiņš ne tikai balstījās uz A. Bīlenšteina pētījumiem, bet arī uz paša iegūto informāciju no vietējiem iedzīvotājiem.

To nevar tā viennozīmīgi pateikt. Pilskalnu apzināšanu viņš sāka ap 1920.–1921. gadu, kad dievturības kustība vēl īsti nebija uzsākta. A. Brastiņš cara armijā bija kļuvis par profesionālu topogrāfu, kas viņam deva arī vajadzīgās iemaņas, lai uzmērītu pilskalnus. Viņu tiešām aizrāva pilskalnu izpēte. Droši vien interese par Latvijas vēsturi bija sākums tam, lai pēc tam pievērstos dievturībai.

Mūsdienās gan ir cilvēki, kuri mēģina saskatīt tālāk par materiālo pasauli, sasaistot vēstures liecības ar kādām savām pārliecībām. Katrā ziņā pilskalnu sakopšana ir apsveicama, bet dažkārt tiek veikti arī citi papildinājumi, atbilstoši savai pārliecībai, piemēram, Matkules pilskalnā entuziastu grupa mūsdienās izveidoja akmens apli un labirintu rituālu darbību veikšanai. Tomēr ir skaidrs, ka arī jaunajos laikos pilskalnos svinēja, piemēram, saulgriežus. Daži pilskalni 20. gs. otrajā pusē tika postīti, izbūvējot brīvdabas estrādes. Tā kā pievilkšanas spēks pilskalnos noteikti ir. Kurzemē ir raksturīgi, ka pilskalnu tuvumā atrodas Elku jeb Baznīckalni, kas bija saistīti ar kulta un rituālām darbībām.

Uzskatu sevi par racionālu cilvēku, tomēr ir atsevišķas vietas, kur man nav bijis omulīgi atrasties. Atceros, kāds vietējais vīrs mani veda rādīt objektu Rucavas pusē, un mani pārņēma tāda izteikti nepatīkama sajūta. Arī tajos pašos slavenajos Pokaiņos, kad devāmies tur pastaigāties ar ģimeni, uzdūrāmies vietai, kur valdīja pilnīgs klusums, kamēr citur čivināja putniņi un bija citas dabas skaņas. Tā arī bija dīvaina sajūta!

Kurzemes pilskalni arheoloģiski ir maz pētīti, labi ja 10–15 procenti. Agrākie ir datējami ar seno dzelzs laikmetu (pirms mūsu ēras), un tās ir bijušas nocietinātas apmetnes, kur nereti ir piefiksēts apdzīvotības pārtraukums, kas vēlāk atjaunojies. Tika paplašināti plakumi, uzbērti vaļņi un rakti grāvji, arvien attīstot nocietinājumu sistēmu. Austrumlatvijā un Vidzemē vairāk raksturīgs, ka vietējo iedzīvotāju nocietinājumu apmetņu vietās vēlāk tika celtas vācu un citu svešzemnieku pilis, savukārt Kurzemē, spriežot pēc arheoloģiskajām liecībām, vietējo kuršu un vācu jaunizveidotie pilskalni kādu brīdi pastāvējuši paralēli. Piemēram, viens no teritorijas ziņā lielākajiem Kurzemē ir Veckuldīgas pilskalns, savukārt vāciešu mūra pils tika celta citā vietā.

Ir bijuši arī mēģinājumi veidot pilskalnu tipoloģiju, spriežot pēc nocietinājuma sistēmas un vizuālā izskata, bet šīs pazīmes nedod drošas liecības par katra konkrētā pilskalna apdzīvotības hronoloģiju. Pēc pilskalnu ārējā veidola Kurzemē ir diezgan daudz tieši augstieņu stūra nocietinājumu, piemēram, Abavas senlejā, kur reljefs ļāvis pilskalnus izveidot bez pārāk lieliem zemes darbiem, jo no vairākām pusēm to nogāzes ir dabīgi stāvas.

Laiki mainās un, attīstoties tehnoloģijām un arī starptautiskajai nostājai, piemēram, Eiropas arheoloģiskā mantojuma aizsardzības konvencijai, iespējams, pavisam drīz vairs nebūs vajadzīgi fiziski izrakumi. Jau šobrīd daudzviet tiek izmantoti uz radiolokācijas principiem balstītie ģeoradari, kas, īpaši mūra pilsdrupās, var diezgan labi noteikti bijušās pils nocietinājumu konfigurāciju, bet koka pilis, izmantojot šo metodi, pagaidām tik labi izpētīt nevar.

Mērķis noteikti nav visu izrakt! Kurzemē lielākie izrakumi līdz šim ir veikti 20. gs. 30. gadu beigās, pētot Talsu pilskalnu. Tolaik tas gan bija nedaudz Kārļa Ulmaņa vadonības laika iedvesmots pasākums, kad izrakumos secināja, ka tur dzīvojis ķēniņš Lamekins. Avīzes toreiz ļoti plaši ziņoja, ka atsegta ķēniņa pils, mūsdienās to varētu interpretēt dažādi. Lai arī noteikti Talsu pilskalns bija ilgstoši apdzīvots un ļoti labi nocietināts, apkārt atradās senpilsēta, kur arī es pats kādreiz vadīju izrakumus.

Tāpat ļoti interesantas ir kuršu attiecības ar nedaudz tālākiem kaimiņiem, piemēram, skandināviem. Atklājas arvien vairāk informācijas, ka ne tikai Daugava, bet arī Venta bija nozīmīgs tirdzniecības ceļš. Var nojaust par seniem kontaktiem, savstarpēju mijiedarbību un pat kultūru ietekmi.

Ja pareizi atceros, tad Turaida un tās pilskalns bija tā vieta, līdz kurai padomju okupācijas laikos drīkstēja aizvest ārvalstu viesus, tas bija iekļauts oficiālajā “Intūrista” maršrutā. Tā ir ļoti ainaviska vieta, un tur arī norisinājās aktīvi restaurācijas un konservācijas darbi, kas varēja arī ārzemniekiem parādīt tā laika varas rūpes par vēsturiskā mantojuma saglabāšanu. Mūsdienās šie darbi varbūt notiktu citādāk, bet tas jau ir cits jautājums.

Bija arī atsevišķi vēsturnieki, kuri izmantoja pilskalnus ideoloģijas vārdā, lai pierādītu seno Latvijas iedzīvotāju īpaši ciešo saikni ar slāvu tautām un potenciālu ietekmi no tām. Taču pārsvarā pilskalnus necentās īpaši izcelt, jo šie vēstures aspekti neatbilda uzstādījumiem par vienotās padomju tautas vēsturi.

Protams, pilskalnos ir saglabājušās senlietas un vēsturiski artefakti, bet, lai tos iegūtu, būtu jāveic plaši izrakumi. No mantračiem jeb tā sauktajiem “detektoristiem” biežāk ir cietuši tieši senkapi, jo parasti, ja detektors raida signālu, tad ir diezgan droši, ka tur kaut kas būs atrodams salīdzinoši nelielā platībā. Tāpēc arī tika veiktas izmaiņas likumdošanā, starptautiskā un Eiropas mērogā, katrā valstī gan nedaudz atšķirīgi, bet vispārinot – ar metāla detektoru bez kultūras mantojumu aizsargājošo institūciju atļaujas nedrīkst atrasties valsts aizsargājamā pieminekļa teritorijā vai aizsardzības zonā. Protams, pārkāpēji joprojām ir. Tomēr labā ziņa ir tāda, ka pret šiem nelegālajiem racējiem notiek arvien aktīvāka cīņa, arī iesaistot tiesībsargājošās institūcijas, postījumu ir daudz mazāk, taču vairāk ir tādu cilvēku, kam galvenais ir atrašanas prieks, bez mērķa atradumu pārdot un nopelnīt. Saskaņā ar likumdošanu par atradumu ir jāinformē NKMP, un mūsu speciālisti nosaka, vai tā tiešām ir arheoloģiska senlieta. Ja tā ir kāda jaunāku laiku lieta un atrašanas vietas īpašnieks uz to nepretendē, mēs varam izsniegt apliecinājumu, ka šāds priekšmets var likumīgi atrasties atradēja īpašumā.

Kultūras vērtību nelegālās aprites novēršana mūsdienās vispār ir aktuāls jautājums. Īpaši tajās vietās, kur notiek militāri konflikti – daudzas vērtīgas lietas pazūd un bieži nokļūst melnajā tirgū. Savukārt ietirgotā nauda tiek izmantota terorisma atbalstīšanai. Aiz ieroču un narkotiku tirdzniecības senlietu tirdzniecība ir viena no “top 5” jomām, kas pasaulē dod nelegālo peļņu.

Protams, par pilskalniem ir pieejami avoti arī citur. Piemēram, mani kopā ar J. Urtānu sagatavotie izdevumi. Brīvi ir pieejamas tīmekļa vietnes un kartes, piemēram, www.latvijas-pilskalni.lv, ko veido Gatis Kalniņš [G. Kalniņa veidotās trīsdimensiju kartes ar autora laipnu atļauju tiek izmantotas Nacionālās enciklopēdijas ilustrēšanai – Elīna Andiņa]. Arī E. Brastiņa sējumi ir pieejami elektroniskā formātā, tāpat kā citas grāmatas un ieskenēti izdevumi. Taču ir būtiski, kā to pasniedz, jo viena lieta ir sausi zinātniska informācija, kas ir atrodama mūsu arheologu atskaitēs, bet kas cits – paskatīties plašāk uz šo tēmu, pieminēt, piemēram, senkapus vai elku kalnus, kas ir netālu no pilskalna, minēt arī teikas un nostāstus par konkrēto apkārtni, kas tīri zinātniskajā literatūrā neatspoguļosies. Varbūt pilskalns ir pieminēts literāros darbos vai tā sauktajos V. Z. fon Stefenhāgena albumos, vai vēl senākos zīmējumos, arī to mēģinu atzīmēt savos pilskalnu šķirkļos. Arī Imanta Ziedoņa “Leišmalītē” (2012) vairākās vietās ir pieminēts, kā viņš ar dēlu apmeklēja pilskalnus un aprunājās ar vietējiem iedzīvotājiem.

Jā, es turpinu piedāvāt pilskalnus, kurus vēl aprakstīt, un kopā ar redaktori izvēlamies, kuri būtu pietiekami interesanti un nonāks enciklopēdijas saturā. Par kādu pavisam neizteiksmīgu vai grūti apmeklējamu pilskalnu varbūt arī nav vērts rakstīt. Atceros, ka t. s. Belokoņa enciklopēdijā kritērijs aprakstam bija valsts nozīmes kultūras pieminekļa statuss. Šobrīd gan tik stingri pie tā nepieturos. Gadu gaitā daudzi pilskalni, kas ir sakopti un labi redzami ainavā, ir kļuvuši par iecienītiem tūrisma objektiem, bet daudz ir arī tādu, par kuru eksistenci cilvēki no malas nemaz nenojauš, diemžēl ir arī saimnieciskās darbības vai dabas faktoru ietekmē cietuši un nesakopti objekti. Enciklopēdijā ir atrodams plašs materiāls par daudziem pilskalniem!