Sadarbībai ar enciklopēdiju mani uzrunāja tās galvenais redaktors Valters Ščerbinskis – esmu gan Nozaru redakcijas kolēģijā, pārraugot vēstures nozari, izvēloties tematus, gan pati veidoju publikācijas. Protams, man gribētos, lai vēsturi enciklopēdija atspoguļotu daudz sistemātiskāk un plašāk – un ne tikai par Latvijas un kaimiņvalstu, bet arī plašākām pasaules vēstures tēmām, taču resursi ir ierobežoti.

2021. gada jūnijā esmu jau 35 šķirkļu autore, t. sk. drukātajā enciklopēdijas izdevumā. Tā man ir bijusi ļoti interesanta pieredze. Mums, vēsturniekiem, nereti ir tendence rakstīt pārāk daudz un plaši. Taču šķirkļu sagatavošana piespiež izteikties īsi un kodolīgi, tas ir lielisks treniņš. Ar laiku tas padodas arvien vieglāk, lai gan ir žēl, kad nākas atteikties no puses vai pat divām trešdaļām uzrakstītā, kur ieguldīts liels un ilgstošs darbs. Bieži vien sākotnēji šķiet, ka šķirkļa tēmu pārzinu un rakstīt nebūs sarežģīti, tomēr iedziļinoties saprotu, ka jāveic teju detektīva darbs. Pirmkārt, daudzos avotos pastāv pretrunas, pat atklātas kļūdas un nepareizības. Ja tam nebūtu liela nozīme kādā plašākā materiālā, tad enciklopēdijā rakstītajam jābūt precīzam. Manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai Nacionālā enciklopēdija būtu uzticams resurss ar pārbaudītām ziņām. Tāpēc dažkārt pat nelielu sīkumu noskaidrošana patērē daudz laika, un ne vienmēr ar sekmīgu rezultātu. No uzrakstītā visvairāk detektīva iemaņas prasīja šķirklis par Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) līderi Juriju Andropovu. Te bija vairāki neskaidri jautājumi, kurus gan tā arī nav noskaidrojoši citi pētnieki, proti, kas pēc tautības bija viņa māte – krieviete vai ebrejiete, kas bija viņa tēvs – jo ir aizdomas, ka viņu uzaudzināja patēvs. Tāpat nav skaidra viņa sociālā izcelsme, iespējams, viņam ir buržuju saknes, lai gan oficiālā biogrāfija vēsta, ka tēvs ir bijis dzelzceļnieks...

Temati ir plaši. Bez vēstures man ir arī daži šķirkļi par starptautisko attiecību teorijām, par ko es savā laikā Rīgas Stradiņa universitātē lasīju lekcijas. Taču lielākā daļa manu publikāciju attiecas uz t. s. padomju periodu – Latvijas vēsturi padomju okupācijas laikā, kas ietver arī Latvijas Padomju Sociālistiskā Republikas (LPSR) augstāko valsts vadītāju biogrāfijas, piemēram, Jāņa Kalnbērziņa, Arvīda Pelšes, Borisa Pugo. Tāpat vairākus šķirkļus esmu veltījusi padomju represijām, t. sk. 1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta deportācijām, arī drošības iestāžu darbībai – Latvijas un PSRS Valsts drošības komitejām (VDK). Tāpat man ir tapuši šķirkļi par PSRS vadītājiem – Leonīdu Brežņevu, Ņikitu Hruščovu, Mihailu Gorbačovu un citiem.

Pašlaik strādāju pie šķirkļa par politiskajām represijām Padomju Savienībā, kas gan vēl ir krietni jāīsina. Tas man ir licis izvilkt šo jautājumu esenci, kā arī precizēt, piemēram, kad īsti šīs represijas sākās, cik lielā mērā Josifa Staļina represiju saknes ir meklējamas jau Vladimira Ļeņina (pilsoņu kara) laikā. Tāpat man ir šķirkļi par gulagu... Šis nav mans pētniecības lauks, bet tā ir sanācis, ka par šo rakstu, svarīgi, ka ir izdevies arī precizēt vērtīgas detaļas par šīs represīvās sistēmas darbību. Nācies daudz konsultēties ar saviem kolēģiem, diemžēl arī secinot, ka vairāki aspekti tā arī paliek neuzzināti. Lielā mērā tāpēc, ka mums joprojām nav pieejami padomju drošības iestāžu arhīvi. Varam strādāt tikai ar to, ko arhīvs pats publicē vai uztic atsevišķiem pētniekiem. Piemēram, 1941. gada deportācijās piedalījās divas galvenās institūcijas – VDK, kas apzināja deportējamos un organizēja visu līdz brīdim, kad cilvēki tika ielikti vagonos. Otra iestāde bija Iekšlietu tautas komisariāts, kas konvojēja ieslodzītos uz viņu nometinājuma vietām un uzraudzīja tur. Ja par otro darbību dokumenti bija daudz plašāk pieejami jau 90. gados, tad jautājumos par VDK darbību ir daudz neskaidrību, jo dokumenti pieejami fragmentāri.

Rakstot par politiskajām represijām, vienmēr ir smagi aptvert tās šausmas un bezjēdzību, kā cilvēku likteņi tika iznīcināti. Sapratne, kā šī padomju totalitāra sistēma darbojas, atstāj ļoti nospiedošu iespaidu. Jā, pētnieki var meklēt racionālu pamatojumu, kāpēc, piemēram, J. Staļinam bija vajadzīgas tās vai citas represijas, taču aiz tā visa stāv absolūta nerēķināšanās ar cilvēku dzīvēm – miljoniem dzīvju! Tieši to gribas aiznest līdz lasītājam. Jo vairāk laika paiet, jo mazāk paliek cilvēku, kas ir dzīvojuši PSRS, un vēl mazāk – kas ir pārcietuši padomju režīma represijas, un jo sliktāk mūsdienu cilvēki saprot, kas tad īsti bija padomju totalitārais režīms, cik šausmīgs tas bija. Jā, cilvēcīgi man arī nemaz vienmēr negribas lasīt par visām nometnēm, represijām un cilvēku likteņiem...

Enciklopēdijā šo emocionālo pusi ir grūtāk atklāt, tomēr ir būtiski, ka uzskaitām un norādām visu uzziņas materiālu. Ir svarīgi tieši ar faktiem parādīt padomju režīma necilvēcību, kas lasītājos noteikti raisa empātiju un pilnīgu nosodījumu šai sistēmai.

Mani drīzāk satrauc, ka šī mūsu tautas pieredze tiek pasniegta ārpus tās vēsturiskā un politiskā konteksta. Kā arī netiek sasaistīta ar to, kas notiek vai varētu notikt šodien. Ja skatāmies, kā pašlaik attīstās notikumi Baltkrievijā un lielā mērā arī Krievijā, mani pārsteidz, cik daudzi tieši latviski rakstoši interneta komentētāji atbalsta Aleksandra Lukašenko diktatūru, pat glorificē viņu. Tātad – uzskata, ka tās metodes, kādas tiek lietotas pret protestētājiem, opozīciju, ir pilnīgi pieņemamas. Un tas man kā vēsturniecei liek vilkt paralēles ar to, kā attīstījās politiskās represijas Padomju Savienībā – tās neradās uzreiz, bet gan pakāpeniski. Pilsoņu kara laikā represijas bija brutālas, mežonīgas, bet daudzi domāja – notiek karš, tā var būt. Pēc tam iestājās mierīgāks periods, un daudziem šķita, ka situācija normalizēsies, bet sākās kolektivizācija, industrializācija, un represijas pieauga bardzībā ik gadu. Arī PSRS represijas sākumā pat rietumu kultūras darbinieki neuzskatīja par kaut ko nosodāmu, uzskatot, ka tā ir tikai vēršanās pret atsevišķiem “ienaidniekiem”, kas “mēģina kavēt jaunas pasaules celtniecību”. Tām bija arī līdzjutēji inteliģences aprindās pašā Krievijā. Un tās metodes, ko pašlaik pielieto, piemēram, A. Lukašenko režīms Baltkrievijā, safabricējot lietas pret opozīcijas pārstāvjiem, ir līdzīgas 30. un 40. gadu čekas darbībai. Tāpat kā Padomju Savienībā panāca atzīšanos no apsūdzētājiem, kas pat apmeloja paši sevi, apstiprinot visabsurdākās apsūdzības.

Ja mēs gribētu labāk saprast un zināt vēsturi, tas mums dotu brīdinājuma signālu, kas neļautu vienkārši ignorēt to, kas notiek pie mūsu robežas, apzinoties, pie kā tas var novest. Vēsture nekad nav pagātnes tieša kopija, taču tas, kā diktatūras, autoritārie režīmi attīstās un mēģina noturēties pie varas, vienmēr noved pie ļoti līdzīgām metodēm un paņēmieniem.

Vēstures pētīšana šajā gadījumā nav tikai par to, lai atgādinātu par mūsu pārestībām vai veicinātu kaut kādu kompleksu uzturēšanu, bet gan lai saprastu, kas ir tie signāli, kuri liecina – mēs vai mūsu kaimiņi atkal var aiziet pa nepareizu ceļu. Jā, pašlaik komunistiskie režīmi ir zaudējuši savu pievilcību, bet mēs nezinām, kas būs pēc gadiem piecdesmit. Un varbūt jaunajai paaudzei šķitīs, ka komunisma ideja nemaz nav tik slikta un to var attīstīt maigākā formā. Taču jāsaprot, ka tas var novest pie ļoti līdzīgiem rezultātiem. Nevajag noniecināt demokrātiju! Varbūt tā ir nepilnīga sabiedrības attīstības forma, bet tā vienīgā dod kaut kādas garantijas, ka neatkārtosies padomju režīma šausmas.

Vēsture un sociālās zinātnes ir svarīgas, jo tās parāda, cik pasaule patiesībā ir sarežģīta. Tagad ir populāras sazvērestības teorijas, viens no to raksturlielumiem ir – tās mēģina vienkāršot pasauli, atrodot vienu vai divus iemeslus, kāpēc lietas notiek tā, kā notiek. Patiesība ir daudz komplicētāka, un to ir svarīgi saprast gan pagātnē, gan tagadnē.

Kaut kādā ziņā tas ir liktenis. Vēsture mani vienmēr bija interesējusi. Es pat mēģināju no tās izvairīties, pēc 8. klases iestājos tehnikumā, iegūstot pusvadītājiekārtu ražošanas specialitāti, vēl trīs gadus nostrādāju telefonu centrālē. Tomēr sapratu, ka tehnika nav mans lauciņš. Vēstures studijās es sākumā vairāk interesējos par etnogrāfiju, šajā jomā arī specializējos toreizējā Ļeņingradas universitātē. Atgriežoties Latvijā, nonācu vienā no vismazāk cienītajām zinātnes jomām – padomju vēsturē – un pēc pāris gadiem atrados zināmā profesionālā strupceļā. Tolaik jau mēs netikām klāt ne visiem arhīviem un literatūrai, ne ārvalstu avotiem, tāpēc izpratne par daudzām lietām bija fragmentāra. Kad nāca valstiskās pārmaiņas, 80. gadu beigās pār mums, vēsturniekiem, nāca vesela atklāsmju gūzma. 90. gadi man bija liels mācīšanās laiks. Tomēr arī mūsu padomju laikā sāktās pētniecības iestrādnes kaut kādā mērā izrādījās noderīgas.

Jā, mani vienmēr ir interesējusi nesenā vēsture. Lai gan mani saista vēsture vispār, daudz klausos un skatos, piemēram, lekcijas par seno Grieķiju un Romu Youtube platformā.

Līdz 2018. gadam biju starptautisko attiecību pasniedzēja Rīgas Stradiņa universitātē, pašlaik esmu Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece. Man vienmēr bijis grūti sašaurināt savas profesionālās intereses, taču pašlaik arvien vairāk no 20. gs. 40.–50. gadu vēstures – nacionālkomunisma problemātikas, pēckara perioda – pārvirzos un 60.–80. gadiem, īpaši 70. gadiem – t. s. Brežņeva laiku. Tas ir ārkārtīgi interesants posms, jo redzam, kā padomju režīms mainās, notiek stabilizācija, bet tajā pat laikā zūd tā dzīvotspēja. 20. gs. 50. gados pēc J. Staļina nāves Ņ. Hruščovs un arī daudzi zinātnieki vēl domāja, ka šo režīmu var padarīt cilvēcīgāku, pacelties jaunā attīstības pakāpē, taču pēc 1968. gada padomju spēku intervences Čehoslovākijā zuda pēdējā cerībā, ka padomju režīms ir spējīgs transformēties, zuda tā ideoloģiskā degsme. Visi iekšējie procesi, kā arī starptautiskā situācija noveda pie padomju sistēmas sagrāves. Drošības iestādes gan nodrošināja, ka iedzīvotāju neapmierinātība nevar izpausties publiskajā telpā, taču sabrukuma procesi bija neatgriezeniski.

Vēsturnieku mums ir maz. Ar padomju posma pētniecību nodarbojas neliels skaits pētnieku. Vairāk uzmanības tiek veltīts senvēsturei, arheoloģijai, taču arī ne pietiekami. Un tā ir nopietna problēma. Iemesls tam ir arī valsts nepietiekamie ieguldījumi zinātnē, līdz ar to arī vēstures pētniecībā. Daudzi vēsturnieki paralēli strādā arī citās jomās, tāpēc trūkst laika un spēka iedziļināties visās interesējošās jomās un vēl rakstīt enciklopēdijai, kas būtu ļoti noderīgi. Pasaules vēstures pētnieku skaits ir vēl mazāks, tāpēc ir ierobežots tēmu loks, par ko varam rakstīt. Iespējams, enciklopēdijai varētu piesaistīt arī ārvalstu pētniekus, bet tas, protams, prasa papildu ieguldījumus.

Priecājos gan, ka pēdējos gados nozarē ienākuši jauni vēsturnieki, parādās jaunas pētījumu tematikas, doktora darbi. Ceru, ka tas rezultēsies arī jaunos materiālos enciklopēdijai!

Domāju, ka tas ir ļoti interesants un uzticams izziņas avots, kas ir sevišķi svarīgs studentiem un skolēniem. Man gribētos, lai sabiedrība, politiķi par to zina vēl vairāk. Tas ir tikpat būtisks faktu un zināšanu apkopojums, kā savā laikā bija Konversācijas vārdnīca, kas parādīja – esam kultūras nācija. Nacionālā enciklopēdija ir tieši tāds pats visaptverošs dārgums, kas akumulē visu, ko mēs šobrīd Latvijā varam jebkurā jomā. Man pašai ļoti patīk enciklopēdijas vizuālais noformējums, kā tiek pasniegti un ilustrēti šķirkļi, arī tas ir svarīgi!