Klāss Vāvere: ‒ Jau pagājuši trīsarpus gadi, kopš man piezvanīja Valters Ščerbinskis (Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors) un piedāvāja uzņemties aprakstīt ārzemju populāro mūziku un koordinēt šo tēmu. Piekritu ar prieku, jo šo tēmu esmu pētījis vairāk nekā jebko citu un uzskatu, ka atsevišķus vēsturiski un mākslinieciski nozīmīgus segmentus pārzinu gluži labi. Par citiem man ir vispārējs priekšstats un vēl par dažiem zinu tikai to, ka tos nepārzinu. Šo mākslinieku un žanru aprakstīšanai esmu piesaistījis citus autorus, kuri ir kompetenti tieši šajās jomās – Miku Soloveju, kurš sagatavojis šķirkli par gospeļmūziku un hiphopu – domāju, ka tie ir kompetentākie un izsmeļošākie latviešu valodā publiski pieejamie teksti par šiem žanriem. Elektroniskās mūzikas šķirkļa autors ir ilggadējais festivāla “Skaņu mežs” rīkotājs Viestarts Gailītis, par smago rokmūziku raksta Džeina Šteinberga, līdz šim esam sastrādājušies arī ar Ilmāru Šlāpinu, Paulu Bankovski, Uldi Rudaku un Kalvi Kluburu. Šobrīd enciklopēdijā ir apmēram 100 manis gatavotu šķirkļu. Joprojām esam sākumstadijā, bet populārās mūzikas vēstures kontūras jau sāk ieskicēties. Viena šķirkļa sagatavošana parasti aizņem apmēram nedēļu, gadās arī, ka divas. Tam, protams, jāpieskaita apmēram 40 mūža gadi, ko esmu veltījis ne gluži katra konkrētā mākslinieka vai parādības izzināšanai, bet konteksta izpratnei gan. Daudz vairāk laika nekā rakstīšana prasa tēmas izzināšana, dažādu publikāciju pārlasīšana, sen zināmu lietu atkārtošana, agrāk nezināmu nianšu noskaidrošana, faktu pārbaude un precizēšana. Pašlaik pārsvarā klausos aprakstāmos māksliniekus. Labi zināmu mākslinieku gadījumā atsvaidzinu iespaidus, citreiz gadās noklausīties arī ko agrāk nedzirdētu. Profesionālā ziņā šķirkļu gatavošana enciklopēdijai pēdējā laikā ir mana galvenā izpausme. Šobrīd dzīvoju gan Meksikā, gan Latvijā, bet mūsdienās ģeogrāfiskos attālumus savienot ar darba pienākumiem reizēm ir pavisam vienkārši. Tiesa, Meksikas sākumperiodā bija sāpe, ka viss mans gadu desmitiem krātais arhīvs, vairāki tūkstoši mūzikas žurnālu un daudzās grāmatas, kas nu būtu nepieciešamākas nekā jebkad agrāk, atradās Latvijā. Taču ar laiku esmu atrisinājis arī to. Jaunumiem, arī latviešu mūzikā, sekoju, bet ar diezgan stingru atlasi.

Visu tāpat nekad nenoklausīsies un arī nevajag.

Pirmkārt, tāpēc, ka mēs esam latvieši un runājam, rakstām un lasām latviski, turklāt vēsturiski situācija ir veidojusies tā, ka Latvijā par šīm lietām ir daudz mazāk plaši pieejamas uzticamas informācijas un attiecīgi arī izpratnes nekā daudzviet citur. Otrkārt, populārā kultūra ir nozīmīga tieši tādēļ, ka ir populāra. Tādēļ, ka tā ieņem nozīmīgu vietu ļoti plašas auditorijas ikdienā, veido tās dzīves fonu, ietekmē attieksmi pret dzīvi, priekšstatus par sevi un pasauli. Nebūt neesmu pirmais, kurš saka – ja reiz mēs šai mūzikai savā eksistencē esam ierādījuši tik nozīmīgu vietu, tad tās labāka izpratne mums var palīdzēt arī labāk izprast pašiem sevi un savas vērtības, kas savukārt veido mūsu izpratni par citām vērtībām.

Nedomāju, ka eksistē kāda formula, bet... Ar leģendām mēs saprotam māksliniekus, kuri spējuši augt ar savu klausītāju un saglabāt aktualitāti vairāku paaudžu kontekstā, vai ne? Daļēji tā arī ir atbilde – viņu paveiktais daudziem cilvēkiem ir būtisks visa mūža garumā, tas spēj vienot paaudzes. Nav šaubu, ka, teiksim, Džims Morisons un The Doors pirms 50 gadiem jauniem cilvēkiem nozīmēja ko citu nekā šodien. Tāpat kā Ians Kērtiss un Joy Division vai Kurts Kobeins un Nirvana savā laikā un tagad... Taču šie mākslinieki joprojām ir svarīgi daudziem. Ļaudīm, kuri viņus iepazina tolaik, 20. gs. 60., 70. un 90. gados, šī mūzika ir dzīves, pieaugšanas un novecošanas lieciniece. Tiem, kuri dzimuši jau pēc autoru nāves, – sava veida atklāsme, ka dzīve tomēr nav sākusies nupat, kādas mūžīgas uguns apliecinājums, kas arī šodien dod siltumu, piederības un kopības izjūtu. Lai mūzika spētu aizraut plašu klausītāju loku savā laikā, tai jāpiemīt kaut kam no paaudzes noskaņojuma, laikmeta gara. Lai tā dzīvotu ilgāk par savu laiku un paaudzi – arī kādai universālai, vispārējai patiesībai un sajūtai, kas sniedzas pāri laika un telpas robežām. Un tā kā vairums šo mūziķu ir publiskas figūras, bieži vien mūsu uztverē mūzika saplūst ar viņu personību vai to, ko mēs redzam un iedomājamies par šo personību, un arī tur var veidoties kādi interesanti, lai arī visbiežāk iluzori, priekšstati, kas mums ļauj ar viņiem identificēties vai vismaz padziļināt sajūtu, ka esam “savējie”. Un vēl – nereti mēs ļaujam, lai šie cilvēki kaut ko izdzīvo mūsu vietā, projicējam uz viņiem kādas savas nepiepildītas vēlmes. Piemēram, Kīts Ričardss, The Rolling Stones ģitārists, pasaules slavenākais bijušais narkomāns un alkoholiķis. Nav noliedzami viņa muzikālie nopelni, viņa cilvēcīgā pievilcība ir ļoti ticama, bet par ikonu viņu padarīja miljoni ļaužu, kuri dzīvo pavisam normālas dzīves, kurām nav nekāda sakara ar Kīta pieredzi. Viņi ļoti bieži apzinās, ka kaut ko palaiduši garām, ka sistēma, kuras priekšstatus par normālu dzīvi iemiesojuši, nav tā, par ko uzdodas, un viņu pašu dzīves nav bijušas tādas, kā viņi būtu gribējuši. Un te ir mūžīgais pirāts Kīts, kurš spējis uzturēt priekšstatu, ka viņš visa sava – un arī mūsu – mūža garumā pasaules acu priekšā palicis uzticīgs vērtībām, kas mums bija svarīgas pirms kļuvām par normāliem sabiedrības locekļiem, kredītņēmējiem un IKP ražotājiem. Viņš mūsu vietā izdzīvojis visu, no kā mēs atteicāmies – ne jau obligāti heroīnu un klīnisko nāvi, bet pats savu dzīvi, nerēķinoties ar to, ko esam respektējuši mēs. Un joprojām smaida sirsnīgāk par jebkuru no mums... Kā tu nejutīsi apbrīnu?

Mana interese par mūziku sākās skolas vecumā, pagājušā gadsimta 70. gados, kad mākslinieciski un sabiedriski augsts prestižs bija rokmūzikai, kas spēja precīzi izteikt to laiku. Tādēļ rokā orientējos vislabāk, taču vairāk vai mazāk pārzinu arī džeza, blūza, soula, arī kantrīmūzikas un t. s. Lielās amerikāņu dziesmu grāmatas rašanos un attīstību. Protams, toreiz interesi veicināja arī fakts, ka šī mūzika pie mums nebija tik pašsaprotami un brīvi pieejama kā tagad. Tas vairs nebija gluži aizliegtais auglis, kad pati roka klausīšanās bija sadzīves disidentisms, tomēr sava veida izredzētības sajūtu, apziņu, ka zinu ko tādu, ko citi nezina, tā sniedza arī man. Tagad par to var pasmieties, bet 15 gadu vecumā šāda identifikācijas iespēja ir ļoti svarīga. Protams, šodien mana interese par to visu ir citādāka nekā toreiz. Jau sen vairs nešķiet svarīgi izsekot visam un dzirdēt visu, ko kāds angļu vai amerikāņu žurnāls pasludinājis par the next big thing – tādus gadījumus šajos 40 gados esmu pieredzējis gana daudz, starp tiem arī ne mazums tādu, kas pēc dažiem gadiem vairs netiek pieminēti. Varbūt pat nebūtu nepareizi teikt, ka ne mazāk, bet dažreiz arī vairāk par pašu mūziku mani intriģē vēsturiskais un sabiedriskais konteksts, apstākļi, kas tai pēc Otrā pasaules kara ļāva kļūt par tik masveidīgu un daudziem cilvēkiem nozīmīgu dzīves un kultūras faktu. Parasti jau katrā kultūrā visaizraujošākais ir agrīnais periods, kad priekšstati, tradīcijas un vērtību sistēmas vēl tikai rodas, kad liela nozīme ir nejaušībām un daži ģeniāli talantīgi cilvēki kādai parādībai spēj dot mērogu un grūdienu, kura inerce saglabājas gadu desmitiem – pēckara periods t. s. modernajā džezā, 60. gadi un 70. gadu sākums rokā un soulā vai 80. un 90. gadi hiphopā. Sagadījās, ka ar to visu aizrāvos nopietnāk nekā daudzi mani draugi un vienaudži, pamazām sāku arī rakstīt presē. Mana pirmā publikācija par mūziku bija 18 gadu vecumā laikrakstā “Padomju Jaunatne” – no dažādiem avotiem, pārsvarā BBC un “Amerikas balss” radiopārraidēm un čehu mūzikas žurnāliem, sagrābstītu informācijas drisku un dziļas mīlestības apkopojums par Polu Makartniju. Atceros kā šodien, virsraksts bija “Pols Makartnijs – ar spārniem un bez tiem” – tā, protams, bija neveikli “izsmalcināta” atsauce uz viņa grupu Wings. Amizanti, bet tieši pirms šīs intervijas sāku gatavot P. Makartnija šķirkli... Kopš 80. gadu sākuma esmu publicējies daudzos Latvijas laikrakstos un žurnālos, pēdējos gados pārsvarā portālā Arterritory. Savukārt jau šajā gadsimtā padsmit gadus nostrādāju “Mikrofona ierakstos”, kas Baltijā pārstāvēja vienu no pasaules lielākajām ierakstu kompānijām EMI. Manā pārziņā bija tieši sadarbība ar EMI, tā guvu tiešu priekšstatu arī par to, kā funkcionē mūzikas industrija.

Nezinu, vai tas ir svarīgi, tā vairāk bija tāda jauka spēle. Ideja radās nejauši. Pagājušā gadsimta beigās biju viens no “Radio SWH” nakts dīdžejiem, spēlēju dažādu žanru “nakts dziesmas”, un daudzas no tām jau tolaik bija gadus 40 vai 50 vecas. Tā pats no sevis izkristalizējās šūpuļdziesmu koncepts – dažādu laiku populārā klasika, ne tik daudz “miega” dziesmas, bet sajūtas un melodijas, ko viens laikmets nodod nākamajiem. Vēlāk, strādājot “Mikrofona ierakstos”, radās iespēja šo ideju pārnest CD formātā. Un man par lielu prieku atklājās, ka tas tiešām darbojas, tās dziesmas daudziem sniedz to, kas viņiem vajadzīgs. Tad tas gluži dabiski apauga ar citiem prieciņiem – man bija grāmatiņa (“Šūpuļdziesmas pieaugušajiem”), joprojām ir arī Facebook profils... Bet pamatu pamatā tās ir ļoti labas dziesmas, kurās noķerta tā pati uguntiņa, kas silda un sniedz māju sajūtu dažādām paaudzēm.