Jā, arhīvs sadarbojas ar Nacionālo enciklopēdiju jau kopš pašiem tās pirmsākumiem, kad Nacionālais arhīvs tika ieļauts Nacionālās enciklopēdijas padomē, kuras uzdevums ir tās stratēģiskā pārraudzība. Tajā paša laikā tika noslēgts sadarbības līgums, dodot enciklopēdijai bezmaksas nepieciešamos ilustratīvos materiālus.

Enciklopēdija balstās uz zinātniskiem pētījumiem, viedokļiem – precīzu informāciju, kam ir jābūt pamatotai ar precīziem faktiem, kas lielā daļā gadījumu glabājas arhīvā. Tātad arhīvs ir viens no galvenajiem avotiem, kas ir uzticams un izmantojams pētījumos. Domāju, ka enciklopēdijas bez arhīva vispār nevar pastāvēt!

Mūsu Nacionālā enciklopēdija ir īpaši svarīga šobrīd, kad tik bieži informācija tiek meklēta internetā. Arī vikipēdijā ir labi raksti, tomēr liela daļa no tiem nav pārbaudīti, neviens tos nav no zinātniskā viedokļa caurskatījis. Līdz ar to tie nav līdz galam uzticami. Tāpēc ir svarīgi, ka ikviens var sev saistošo atrast Nacionālajā enciklopēdijā, zinot, ka šī informācija ir ticama.

Savā laikā LNA tika nodots arī iepriekšējās Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Lielās enciklopēdijas arhīvs – pamatā fotogrāfijas, ilustratīvais materiāls. Arī tā ir simboliska iespēja atrast informāciju, kāda ir izmantota iepriekš, smelties iedvesmu vizuālajam noformējumam. Tāpat citi arhīva dokumenti, ja arī vizuāli nav ļoti skaisti, dod priekšstatu, kā šī informācija izskatās dokumentā. 

Daudzi šķirkļu autori meklē sev vajadzīgo arhīva materiālos, tās ir dažādas nozares. Mūsu uzdevums ir palīdzēt to atrast ātrāk. Tāpat esam saņēmuši pieprasījumus pēc vizuālās informācijas no enciklopēdijas redakcijas, un tad attiecīgi to piemeklējam. Tie jau ir konkrēti zināmi dokumenti, arī video un foto, ko mūsu darbinieki sameklē.

LNA palīdz pilnveidot enciklopēdijas materiālus ar mums pieejamiem resursiem, jo tas ir arī valsts prestiža jautājums. Nacionālās enciklopēdijas materiāliem ir jābūt pēc iespējas pilnīgākiem. Tāpat arī mūsu darbiniekiem patīk šie uzdevumi, jo tā ir atkāpe no sava veida rutīnas darba. Laika gaitā ir izveidojusies laba sadarbība, abas puses saprot viena otru un zina, ko un kā iespējams atrast, kādas ir prasības un ko var rezultātā sagaidīt.

Jau 11 gadus LNA apvieno visus valsts arhīvus Latvijā. Te tiek glabāta Latvijas vēsture no tās rakstiskajiem pirmsākumiem līdz mūsdienām. Vecākais dokuments, kas arhīvā ir saglabājies, ir noraksts par Jura hospitāļa dibināšanu, datēts ar 1220. gadu.

Arhīvā nonāk visi valsts un pašvaldības iestāžu dokumenti, kam ir ilglaicīga nozīme. Tie ir vērtīgi, lai pastāstītu par šo institūciju darbību vai arī ilustrētu valsts varas darbību noteiktā vēstures posmā – kādi lēmumi ir pieņemti un kādā veidā tas noticis. Ņemot vērā, kā ir mainījušās varas, līdz ar to arī attieksme pret dažādiem jautājumiem, informācija nav saglabājusies simtprocentīgi pilnīgi, katrs karš vai valsts varas forma atstāj ietekmi.

Institucionālā atmiņa pierāda iepriekšējās varas darbību, nodrošina leģitīmu tiesību un saistību pārņemšanu. Jau 1919. gadā, kad Latvijas teritorijā vēl notika karš, tika dibināts gan Nacionālais arhīvs, gan Nacionālā bibliotēka, jo valsts saprata, cik svarīgi ir saglabāt dokumentus, lai veidotu kopējo nācijas apziņu, vēstures un piederības izpratni. Arī ienākot padomju okupācijai, viena no pirmajām institūcijām, kas tika pārņemta, reformēta un kur tika nomainīts direktors, bija arhīvs. Tajā brīdi uz laiku mainījās arī arhīva funkcija – tā vairs nebija iestāde, kam jāveido valsts kopīgā atmiņa, pierādījumi par institūciju darbību, bet tur tika meklēta informācija par cilvēkiem, lai pierādītu, ka viņi ir bijuši lojāli Latvijas valstij un tādēļ bīstami okupācijas varai. Pēc kara arhīvs atgriezās pie savas pamatfunkcijas – saglabāt dokumentāro mantojumu. Arī 1991. gadā kā viens no pirmajiem tapa likums “Par arhīviem”, lai nodrošinātu dokumentārā mantojuma saglabāšanu un pieejamību.

Dokumentiem ir liela nozīme! Kaut vai 1940. gadā izdotā ārkārtas pilnvara Latvijas sūtnim Lielbritānijā Kārlim Zariņam, ir viens no pamatdokumentiem, uz kuriem balstās Latvijas valstiskās nepārtrauktības doktrīna.

Arhīvā var atrast informāciju, kas mēs esam, kādi un cik dažādi bijām. Arhīva loma visos laikos ir bijusi palikt maksimāli neitrālam un saglabāt informāciju un liecības no dažādiem skatu punktiem – ne tikai oficiālo, bet arī no dažādām iedzīvotāju grupām, piemēram, dienasgrāmatu un vēstuļu veidā. Tas ir vēl viens arhīva virziens – strādāt ar privātpersonu fondiem, atspoguļojot informāciju, kas konkrētajā laikā notiek sabiedrībā.

Jā, to var darīt ne tikai sabiedrībā zināmi cilvēki, bet gan jebkurš no mums, piemēram, nododot savas vai senču dienasgrāmatas, vēstules. Uz vienu un to pašu notikumu tādā veidā var paskatīties no dažādām pusēm, dažādu sabiedrības slāņu cilvēku acīm, ar dažādiem uzskatiem... Mēs ļoti priecājamies par šiem privātajiem arhīviem, jo tie dod vēl vienu mozaīkas daļiņu, izprotot vēsturi.

Neatkarīgi no informācijas pieraksta veida tie ir dokumenti – fotogrāfija, filma, digitāls resurss. Svarīgs ir saturs! Mūsu arhīvā ir gan pergamenti, gan rakstiski papīra dokumenti, gan fotogrāfijas, filmas, skaņu ieraksti un tagad tas viss tiek glabāts arī digitālā formātā.

Arhīvam ir sava tīmekļa vietne "redzidzirdilatviju.lv", kur pakāpeniski publicējam vēsturiskus audiovizuālos, skaņas un foto dokumentus, tur pieejama plaša informācija, piemēram, pirmās brīvvalsts laika hronikas, padomju hronikas. Noņemot ideoloģisko uzslāņojumu, var redzēt to, kas tiešām notika.  

21. gs., protams, informācijas apjoms ir ļoti pieaudzis, taču arhīva pienākums nav saglabāt visu informāciju un materiālus, kas tiek radīti Latvijā. Mūsu uzdevums ir izvērtēt un atrast visu arhīviski vērtīgo, kas vislabāk raksturo šo laiku. Tas ir vesels darbības virziens – strādāt ar institūcijām, palīdzot saprast, kas ir tie dokumentu veidi un grupas, kuras vislabāk raksturo laiku un būs vajadzīgas ilgākā laika posmā, lai, piemēram, cilvēks varētu pierādīt savas tiesības kādā jautājumā vai arī raksturotu konkrēto laiku, notikumu. Tā ir liela arhīva atbildība – izdarīt pareizās izvēles, lai pēc gadiem 20, 50 un 100 varētu spriest par to, kas šobrīd notiek.

Dokumenti kļūst daudzveidīgāki. Tāpēc mūsdienās varam saglabāt ne tikai, piemēram, pašvaldības sēžu protokolus, kas kļūst arvien sausāki un neko neizsakošāki, bet nu jau arī šo sēžu audio vai video ierakstus, kur papildus var novērtēt arī cilvēku emocijas.

Jebkurš, kurš vēlas, var nākt pētīt arhīvā esošo informāciju par sev interesējošo tēmu. Pirms tam gan iesaku izpētīt, kas par šo tēmu ir atrodams drukātā veidā, publikācijās, kādi dokumenti ir skatīti, lai labāk orientētos. Cilvēkiem, atnākot uz arhīvu, ir jāzina vismaz kāds virziens, kur un ko meklēt. Parasti jau tie, kuri atnāk, zina vismaz vienu izejas punktu. Vienīgais ierobežojums – ja dokumenti satur citu peronu personas datus, tad cilvēkam ir jābūt vai nu zinātniekam, vai jānāk ar Latvijas Universitātes, vai citas atmiņu institūcijas rekomendāciju, vai arī tā cilvēka, kuru viņš grib pētīt, atļauju, ja tas ir iespējams. Vēl ierobežojumi var būt, ja tie ir noteikti likumos, piemēram, komercnoslēpumi. Tomēr parasti arhīvs pieņem publiski pieejamus dokumentus, jo ierobežotās pieejamības dokumenti glabājas pašās iestādēs.

Tāpat jāzina – ja dati tiek skatīti un dokumenti tiek meklēti savām privātajām vai ģimenes vajadzībām, teiksim, pētot dzimtas koka veidošanos, skatīt var visu, taču to nav atļauts publicēt bez pārējo dokumentos minēto cilvēku piekrišanas. 

Tas ļoti atšķiras dažādos laika posmos. Šobrīd ļoti populāra ir ģimenes vēstures pētniecība. Daudzi interesējās par sava novada vēsturi, tuvāko apkārtni – skolu, bibliotēku. Kāda īpašumā ir nonākušas senas mājas un ir vēlēšanās izpētīt to vēsturi. Cilvēkus interesē, kas notiek apkārt!

Tāpat vienmēr ir pētnieki, kas nodarbojās ar sev aktuālajām tēmām. Piemēram, zinātniski pētījumi par Rīgas rātes darbību vai padomju okupācijas režīma nodarītajiem zaudējumiem, kas var būt gan Latvijas, gan Eiropas līmeņa pētījumi.

Pavisam kopā ir 22 ēkas visā Latvijas teritorijā, Rīgā vien – piecas. Daudzi zina un ir ievērojuši seno arhīva ēku Slokas ielā, kurai turpat blakus ir Latvijas Valsts arhīvs. Abos glabājas nozīmīgākās lietas par mūsu valsts vēsturi. Imantā Skandu ielā atrodas lielākā daļa materiālu no padomju okupācijas laika, arī viss, kas saistīts ar komunistiskās partijas un Valsts drošības komitejas darbību. Rīgā ir Personāla dokumentu arhīvs, kas sākumā bija domāts likvidēto un reorganizēto padomju iestāžu un uzņēmumu personāla dokumentu saglabāšanai, lai cilvēki varētu pierādīt savu darba stāžu, bet pašlaik jau mēs varam uz šiem dokumentiem paskatīties no cita viedokļa – nekad vairs nebūs tik bagātīgi personu dokumenti, kur tik daudz pastāstīts par cilvēku un viņa tuviniekiem – autobiogrāfijas, raksturojumi, ziņas par ģimenes locekļiem.

Vēl Rīgā ir Kinofotofonodokumentu arhīvs, kur glabājas visi speciālie dokumentu veidi, tai skaitā elektroniskie dokumenti. Un ir arī reģionālie arhīvi, kopā 11, kas vairāk stāsta par reģionu vēsturi no 1940. gada.

Tas bija interesanti! Kad beidzu vidusskolu, gribēju studēt bioķīmiju, taču tajā gadā tagadējā Rīgas Tehniskā universitāte pirmo reizi uzņēma kursu restauratoriem. Tā kā man vienmēr bija patikusi gan vēsture, gan ķīmija, sapratu, ka tas ir domāts tieši man! Pēc augstskolas absolvēšanas nonācu arhīva restaurācijas darbnīcās, ko tolaik dēvēja par laboratoriju. Un tā es arī arhīvā paliku! Nodarbojos ne tikai ar dokumentu saglabāšanu, mani sāka interesēt arī to aprakstīšana un visas citas lietas, kas notika arhīvā. Tā lēnām, apgūstot arvien ko jaunu, profesionāli izaugu un kopš 2011. gada esmu Nacionālā arhīva vadītāja. Toreiz tika izsludināts amata konkurss, nolēmu – kāpēc nepamēģināt, un sanāca veiksmīgi!

Jauniešiem mēdzu teikt – ja jūs te nostrādāsiet divus vai trīs gadus, tad paliksiet ļoti ilgi. Šī vieta ievelk! Ja pašam ir interese un gribi te kaut ko jaunu darīt, tev ir visas iespējas! Ir cilvēki, kuriem patīk būt starp šiem vēsturiskajiem dokumentiem. Arhīvā ir ļoti daudz darbības virzieni – var strādāt ar cilvēkiem vai veidot uzziņas sistēmu, pētot dokumentus, tādā veidā padarot tos pieejamus citiem vai nodrošinot dokumentiem drošu vidi saglabāšanai nākamajām paaudzēm.

Ļoti mainījās apmeklētāju paradumi, un arī mums tas ļāva raitāk veikt digitālo transformāciju. Cilvēki vairs nebaidās izziņas pieprasīt un saņemt elektroniski, jo kādreiz šķita, ka tām obligāti jābūt papīra formātā, jānoformē klātienē. Tas ir veicinājis arī "redzidzirdilatviju.lv" un citu arhīva digitālo resursu izmantošanu, arī paši esam iemācījušies daudz operatīvāk klientiem palīdzēt – ja zinām, ka viņš nāks un laika viņam būs maz, jau iepriekš varam ieskenēt un aizsūtīt dokumentu aprakstus, lai tos var izpētīt mājās un izlemt, kuras lietas pasūtīt, atnākot pie mums.

Domāju, ka daudz vairāk dokumenti būs pieejami digitālā formātā. Mums ir plāns īstenot projektu, izveidojot tādu kā virtuālo lasītavu, lai materiālus var lasīt internetā un nav nemaz jāierodas arhīvā, tā padarot tos pieejamākus arī tiem, kas neatrodas Latvijā. Mūsu annālēs ir dokumenti vācu un latīņu valodā, kas ir interesanti visas Eiropas vēstures kontekstā! Tāpat es gribu cerēt, ka arhīvam reiz būs viena skaista jauna ēka!

Droši vien tas ir atkarīgs no katra konkrētā cilvēka un viņa vēlmes pēc uzticamas informācijas. Jo vairāk mēs runājam par medijpratību, jo aktuālāka ir droši ticamas informācijas atrašana. Enciklopēdija jau izsenis ir bijis avots, kur meklēt informāciju – padomju okupācijas laikos tā bija kaut kur trešajā rindā noslēptā Latviešu konversācijas vārdnīca vai Latvijas padomju enciklopēdija. Tā bija informācija, kurai varēja uzticēties, kur īsi un konkrēti aprakstīts viss svarīgākais. Tāpēc ne velti cilvēki ļoti gaidīja Nacionālās enciklopēdijas parādīšanos, ne velti tās pirmais drukātais metiens tika ātri izpirkts. Tāpat arvien biežāk, ierakstot meklētājā atslēgvārdus, kā pirmie izlec tieši Nacionālās enciklopēdijas šķirkļi. Un tas jau liecina, ka šis avots tiek izmantots gana bieži!