Enciklopēdiju atbalstu jau no tās pirmsākumiem. Sākotnēji sadarbībai bija uzrunāts mans LU Bioloģijas fakultātes kolēģis Uldis Kondratovičs, kurš pieaicināja pārējos. Mēs daudz diskutējām par to, kādi varētu būt šķirkļi, to iedalījums. Arī pats apdomāju, kuriem varētu būt autors. Kad enciklopēdijas jaukā redaktore Anda Feščenko meklēja jau konkrētus autorus, arī es piekritu uzrakstīt vairākus šķirkļus. Gan tādus, kas saistīti ar kukaiņiem, gan arī vairākus vispārīgus – dzīvnieki Latvijā, bezmugurkaulnieki Latvijā, zooloģija.

Man sākumā grūtākais bija aprakstīt bioloģijas nozares. Piemēram, dipteroloģija (par divspārņiem), helmintoloģija (par parazītiem) un entomoloģija, kas man ir vistuvākā. Vissarežģītākais šķirklis, ko rakstīju, bija par izopteroloģiju – nozari, kas pēta termītus. Tie pie mums nedzīvo, tāpēc informāciju nācās iegūt no pasaulē vadošiem pētniekiem.

Kopā man ir deviņi lieli šķirkļi un pašlaik strādāju vēl pie diviem. Tie ir gana nopietni – pirmkārt, par kukaiņiem visā pasaulē, kas nozīmē miljoniem sugu, no kurām liela daļa vēl nemaz nav atklātas. Arī pašu kukaiņu klasi pētnieki interpretē un definē atšķirīgi. Taksonomijas pētnieki diskutē, kas tad īsti ir kukainis. Vieni saka vienkārši – tie ir dzīvnieki, kuriem ir sešas kājas. Man vēl jāpapēta literatūra, lai latviski varētu izveidot precīzu kukaiņa definīciju. Otrs topošais šķirklis ir par kukaiņiem Latvijā. Arī tas nav vienkārši, jo mūsu fauna mainās – ziemeļu sugas dodas arvien tālāk uz ziemeļiem, savukārt pie mums ienāk dienvidiem raksturīgās.

Līdz šim tie ir bijuši visnotaļ zinātniski. Zinu, ka tiem jābūt ļoti precīziem. Sagatavot vienu šķirkli man prasa daudz laika, jo jāizlasa daudz zinātniskās publikācijas, jāizpēta vairāki interneta avoti, jāsazinās ar dažādiem pētniekiem, lai precizētu vairākas detaļas. Īpaša vērība jāievērš vadošajiem pētniekiem un viņu izpētītajam, citējumiem zinātniskajos žurnālos. Jāņem vērā, ka zinātne nestāv uz vietas! Desmit gados starp pētījumiem jau var tikt atklāts daudz kas jauns. Arī kukaiņpētniecībā sāk izmantot molekulārās metodes, tāpēc strauji mainās sistemātika. Atšķiras tas, ko mācījos es pats, no tā, ko mācu saviem studentiem tagad. Visu laiku jātur roka uz zinātnes pulsa! Var pat teikt, ka šķirklis, tāpat kā grāmata, sāk novecot, tikko tas ir publicēts, tomēr fundamentālās lietas, protams, paliek nemainīgas. Ierindas lasītājiem šķirkļi būs aktuāli ilgi, jo zinātnieki lasa tikai akadēmiskās publikācijas par savu tēmu.

Pamatinformācijas noteikti ir gana. Pat vikipēdijā ir apraksts par kukaiņu klasi. Taču specifiskas informācijas par kukaiņiem Latvijā ir maz un nepilnīga, pasaulē gan – informāciju var atrast ļoti daudz, ja vien lasa angliski.

Ja runājam par entuziastu līmeni, Latvijā informāciju par kukaiņiem daudz var saņemt tieši no entomologiem. Aktīva ir Latvijas Entomologu biedrības Facebook lapa, kur var uzdot jautājumus. Portālā “dabasdati.lv” savukārt var noskaidrot, kas ir tas interesantais kukainis, ko esi atradis. Tāpat intereses gadījumā var sazināties ar LU Bioloģijas fakultāti, Dabas muzeju, Daugavpils Universitāti, kur atrodas Dzīvības zinātņu un tehnoloģiju institūts.

Latvijā ir ap 14 000 sugu kukaiņu. Katra no tām ir viena krāsu nianse mūsu dabā. Latvijas kukaiņu pasaule arī ir patiesi daudzveidīga, taču atšķirībā no tropiem, mūsu kukaiņi ir izmēros mazāki. Bet mazāks nenozīmē nesmukāks! Kukainīša spārnu atvērums nebūs 30 cm, bet gan tikai centimetrs – taču arī tas ir skaists! Kukaiņu pasaule ir tik dažāda – bet ir jāgrib un jāprot tajā ieskatīties.

Man ir bijuši daudzi un dažādi interešu objekti. Tas, ar ko sevišķi lepojos, ir mani pētījumi par maziem odiņiem – pangodiņiem, kas veido pangas uz augiem vai dzīvo brīvi augsnē, ir arī laputu ēdāji. Esmu aprakstījis 32 jaunas pangodiņu sugas no Latvijas! Tās pasaulē neviens iepriekš nebija redzējis! Pangodiņi bija ļoti vāji izpētīti, pašlaik jau Ziemeļeiropā par tiem ir daudz vairāk informācijas. Esmu gandarīts, ka šīs manis aprakstītās sugas ir atrastas arī citās valstīs. Piemēram, vienu sugu atradu Moricsalā, divos eksemplāros – tas nozīmē, ka tai vajadzētu būt endēmai (vietējai), tomēr tā atrasta arī citur Ziemeļeiropā.

Pēdējos trīs gadus pabeidzu pētījumu par Latvijas dzēlējodiem – tiem, kuri kož cilvēkiem. Konstatējām, ka Latvijā ir 35 sugas, no kurām piecas ir jaunas, visticamāk, līdz šim nav bijušas atklātas.

Tas ir atkarīgs no mērķa! Ja tā ir kāda īpaši aizsargājam suga, to nevajadzētu nogalināt. Tāpat aizsargājamām sugām reti izmanto feromonu lamatas jeb mātīšu smaržas, kas pievilina tēviņus. Savukārt tauriņus un spāres ir viegli uzskaitīt, tam ir domāti tādi īpaši parauglaukumi. Ir tikai jātrāpa īstajā laikā, kad viņi lido. Kukaiņiem, kas dzīvo koksnē, sezona nav tik svarīga, bet ir jāzina metodes, kā viņus atrast. Piemēram, ir vabole – lapukoku praulgrauzis, kuru pieaugušu ir ļoti grūti ieraudzīt, bet ir jāmeklē kāpuru ekskrementi. Pieejot pie veca koka, kur ir dobums, tos var mēģināt atrast.  

Parasti kukaiņus ķeram ar klasisko metodi – entomoloģisko tīkliņu, tāpat izmantojam augsnes lamatas – augsnē ieraktas glāzītes, kas atklāj visus bezmugurkaulniekus, kas skraida pa augsni. Savukārt, ja pētām gliemežus, ņemam augsnes paraugus no iezīmēta parauglaukuma, izsijājam un izžāvējam zemi, nosakām gliemežu sugas, tā iegūstot datus, piemēram, kādas aizsargājamas sugas apdzīvotības blīvumu noteiktā laukuma vienībā. Ir arī gaismas lamatas – naktī gaismojot ar ultravioletām spuldzēm, konstatē, vai tuvumā ir kāda īpaši aizsargājama tauriņu suga. Metodes ir dažādas!

Latvijas faunā katru gadu tiek atklātas ja ne simtiem, tad desmitiem jaunas kukaiņu sugas. Tas saistīts ar klimata maiņu, izmaiņām biotopos. Nevarētu gan teikt, ka tam ir kādas īpašas negatīvas sekas, tam būtu jāveic vietēji pētījumi. Piemēram, Āzijas mārīte mums tiek definēta kā invazīva suga, lai arī nemaz nezinām, ar ko viņa te Latvijā barojas un vai ietekmē vietējās mārītes u. c. kukaiņus. Latvija daudzām kukaiņu sugām ir tāda kā ziemeļu izplatības robeža. Šeit tām nav tik labi apstākļi, tāpēc arī tās nenodara tik lielu ļaunumu.

Tā kā esmu Dabas aizsardzības pārvaldes dabas eksperts par bezmugurkaulniekiem, man ir jāizstrādā vairāki dabas aizsardzības plāni – tas nozīmē, ka teritorijā ir jāizpēta aizsargājamās sugas, un jāsaprot, kā viņu dzīvi varētu ietekmēt apsaimniekošana. Vēl viens lielais projekts ir Ķemeru Nacionālā parka dabas aizsardzības plāna izstrāde, kas ietver arī manu mīļo gliemežu izpēti. Tāpat ir ļoti daudz mazu projektiņu.

Interese ir nepārtraukti! Entomologs uz mežu allaž skatās no profesionālā viedokļa. Arī daudzas jaunas kukaiņu sugas esmu atradis brīvos brīžos, nevis nodarbojoties ar to darba laikā.

Jā, saknes noteikti ir meklējamas manā bērnībā. Kad biju maziņš, mani sūtīja uz laukiem darbos viensētā pie vecmammas un vectēva. Tā bija cieša saskare ar dabu. Jau toreiz mēģināju kukaiņus sagūstīt! Tad gan mana vecmamma teica – kāpēc tu sagūstīji vaguliņu, lai viņa skrien! Tas radīja tādu pozitīvu attieksmi pret dabu, vidi un kukaiņiem. Jāatzīst, ka pats zinātniskos pētījumos noteikti esmu noslepkavojis miljoniem kukaiņu... Entomoloģija ir balstīta uz līķiem! Tomēr pēdējā laikā, pētot aizsargājamas kukaiņu sugas, mēģinām iztikt bez tā!

Mūsdienās studentiem un citiem interesentiem ir pieejams ārkārtīgi daudz informācijas. Tiek veidoti ļoti labi izdevumi par spārēm, kukaiņiem, tauriņiem, un mūsdienu pētniekiem ir lielas iespējas iesaistīties zinātnē. Tādu piemēru Latvijā ir daudz, un mani tas ļoti priecē.

Tāpat ļoti interesanti ir tas, ka cilvēki bez speciālas izglītības pieslēdzas specifiskiem pētījumiem par kukaiņiem. Tikai tāpēc, ka ir pieejama informācija! Piemēram, “dabasdati.lv” ir ļoti labs portāls, kurš piesaista daudz entuziastu. Pat cilvēki tālos laukos ir apguvuši daudzas sugas, kas dod pienesumu kukaiņu izpētei Latvijā. Tā ir ļoti patīkama un vajadzīga sabiedrības līdzdalība, ko angliski sauc par citizen science.

Latvijā un pasaulē ir ļoti daudz kukaiņu sugas un no katras parasti ir ļoti daudz īpatņu. Ja mums Latvijā mušu sugu ir ap 2 500 un no katras sugas ir pat desmit tūkstoši īpatņu, tas nozīmē, ka tās ietekmē mūsu vietējās ekosistēmas. Neatkarīgi no tā, vai kukaiņi ir plēsēji, trūdētāji vai parazīti. Kukaiņiem vienmēr visa ir daudz. Nav svarīgi, cik mazs ir pats un cik maza ir viņa mutīte – viņi ir ļoti daudz un tādā veidā ietekmē visu ekosistēmu. Piemēram, augēdāji noēd ne tikai savvaļas augus, bet arī cilvēka stādīto. Trūdētajiem savukārt ir svarīgi, lai augu atliekas noārdītos, mineralizētos. Atsevišķi koksnes ēdāji savukārt palīdz noārdīt koksni. Parazītiskie kukaiņi var regulēt citu kukaiņu skaitu... katrā ziņā šīs ir ļoti sarežģītas un daudzpusīgas attiecības.

Starp citu, dzēlējkukaiņi, kas arī cilvēkus neliek mierā, patiesībā ir ļoti vērtīgi, jo stiprina mūsu imūno sistēmu! Cilvēkam, kas bieži ir dabā un kuru bieži sakož asinsūcējkukaiņi, imunitāte ir paaugstināta!

Mūsu, pētnieku, aktīvā sezona ir aptuveni no aprīļa līdz oktobrim. Pēc tam ir daudz “papīru” darba – atskaites, publikācijas, arī nākotnes plānu gatavošana. Ir kukaiņu sugas, kurām lidošanas periods ir tikai divas nedēļas gadā – ja vēlies viņus pētīt, tas ir jāieplāno šajā laikā! Tagad gan ziemas ir tik maigas, ka dažkārt kukaiņus, kas mitinās zem koku mizām, var pētīt teju visu ziemu.

Man šķiet, ka tas ir ļoti labi saplānots darbs, lieliski sastrukturēti šķirkļi. To sagatavošanai ir ļoti augstas prasības, kas saturu padara ļoti kvalitatīvu. Cik esmu lasījis, informācija ir ļoti pilnīga un zinātniski pamatota. Man pašam vienīgi sagādā grūtības sagatavot literatūras avotu sarakstu, kas atšķiras no man ierastā, bet tas gan ir sīkums. Es tiešām ļoti augstu vērtēju Nacionālo enciklopēdiju! Pats to dažkārt pārskatu, lai izlasītu par tieši Latvijai raksturīgām tēmām, kas citviet būs reti aprakstītas. Tieši tāpēc tā ir tik būtiska vietne informācijas apkopojam un izziņai par nacionālajiem dārgumiem!