Man ir aktuāli divi paralēli profesionālās dzīves ceļi. Pašlaik esmu pasniedzēja Bosfora Universitātē (Boğaziçi Üniversitesi) Stambulā (Turcijā), kur docēju latīņu valodu. Man gan nav bijusi tipiska akadēmiskā karjera – no lektora uz docentu un vēlāk profesora amatu. Man ļoti patīk studiju darbs, taču neesmu pietiekami nopietni pievērsusies pētniecībai. Par seno valodu pasniedzēju es sāku strādāt jau maģistrantūras laikā Latvijas Universitātē Klasiskās filoloģijas katedrā. Sāku ar latīņu valodu, pēc tam pasniedzu arī sengrieķu valodu un citus ar abām senajām valodām un to literatūru saistītus studiju kursus. 2013. gadā ieguvu savu pirmo pēcdoktorantūras stipendiju, kas man ļāva Atēnu Universitātē (Εθνικό και Καποδιστριακό Πανεπιστήμιο Αθηνών) Grieķijā sešu mēnešu garumā pētīt grieķu valodas vēstures vidus posmu – Bizantijas laika grieķu tekstu valodu. Vēlāk, jau strādājot Bosfora Universitātē, man bija iespējams deviņus mēnešus veltīt pētniecībai, kur arī izstrādāju zinātnisku rakstu, kas tika publicēts labā starptautiskā žurnālā.

Otrs darbības virziens man arī ir ļoti svarīgs un interesants – esmu vecākā eksperte augstākās izglītības jomā Izglītības un zinātnes ministrijā. Sāku strādāt kā Pasaules Bankas pētījumu koordinatore 2017. gadā, bet nu tas mani ir aizvedis pie jaunā doktorantūras modeļa ieviešanas un jauna akadēmiskās karjeras ietvara izstrādes Latvijai – nozīmīgām reformām, kas ir ārkārtīgi gaidītas mūsu augstākās izglītības un pētniecības vidē.

Līdz šim ir tapuši 15 šķirkļi, un šogad plānoju rakstīt par 12 Olimpa dieviem. Sākšu ar Afrodīti! Visi šķirkļi ir balstīti manās iepriekšējās zināšanās vai vismaz to iedīgļos. Kā lektorei un pētniecei man ir vieglāk izvērtēt, kuri avoti būs noderīgi. Tēmas, ko es aprakstu, it kā ir šauras, bet tajā pašā laikā – ļoti plašas. Piemēram, sengrieķu reliģija – milzīga tēma, taču ierobežota ar zīmju skaitu. Ir jāpaņem pati esence! Mana pieredze lieti noder, lai aptvertu tēmu un nepalaistu garām īstos akcentus. Ir vajadzīga kritiskā domāšana un zināma akadēmiskā brieduma pakāpe, kas palīdz apkopot kvalitatīvu, objektīvu informāciju. Piemēram, cilvēks no malas diez vai varēs korekti uzrakstīt par Aleksandrijas bibliotēku (Βιβλιοθήκη τῆς Ἀλεξάνδρειας), kas ir pretrunīga tēma! 

Internetā par to dažādās valodās var atrast ļoti daudz dažādas informācijas, kurā var totāli apjukt, jo tiek izplatīti arī tendenciozi un nepatiesi apgalvojumi. Aleksandrijas bibliotēka vairs nepastāv, daudzas liecības ir zudušas. Arheologi nav pat vienojušies, kur ir atradusies pati ēka. Tāpēc dažādas teorijas tiek būvētas, izmantojot kādas sporādiskas ziņas, kas parādījušās ilgā laika posmā. Ir pat filma par Hipatiju (Ὑπατία), kura, saskaņā ar filmas sižetu, bija pētniece un skolotāja Aleksandrijas muzejā. Taču zināms, ka gan muzejs, gan arī tajā esošā bibliotēka bija beiguši pastāvēt ilgu laiku pirms Hipatijas dzīves laika 4. gadsimtā. Filmā tiek attēlots, ka bibliotēku nodedzina kristieši. Šie fakti nav patiesi. Zinātnieki šobrīd uzskata, ka Aleksandrijas bibliotēka iznīka, jo valdnieki pārtrauca finansēt Aleksandrijas muzeja, kurā tā atradās, darbību. Lai gan kāda daļa krājuma patiešām nodega, tas bija saistīts ar Romas imperatoru darbību Ēģiptē.

Bieži tie top laikā, kad Latvijā ir brīvdienas, jo tad man vienkārši ir brīvāks laiks. Šķirklis top pa fragmentiem, bet tapšanas ātrums ir dažāds. Nesen pabeidzu šķirkli par sengrieķu mistērijām, kas tiešām nevedās viegli, nevarēju atrast uzticamus avotus. Darbu pie tā sāku vēlā pavasarī un pabeidzu novembrī.

Šķirkļa struktūra man ir zināma, kā esam vienojušies ar enciklopēdijas redaktoru. Sākumā salieku failā visu pieejamo informāciju, kas attiecas uz katru sadaļu. Tas var nozīmēt arī to, ka man ir 30 lapu garš teksts, kas ir jāreducē līdz četrām lapām. Lasu visu, ko var par tēmu atrast, tad nonāku līdz uzticamai zinātniskai literatūrai, noteikti apskatos, kas par to ir sarakstīts citās enciklopēdijās, kā šķirklis ir veidots un kam autori pievērsuši uzmanību. Arī tas paņem laiku, jo, piemēram, Britannica šķirkļi mēdz būt ļoti gari. Domāju, ka normāli būtu vienu šķirkli sagatavot divu mēnešu laikā, bet mana aizņemtība dara savu.

Vienmēr arī maksimāli izmantoju avotus antīkajās valodās – latīņu un sengrieķu. Ja iespējams, šķirkļos tos arī citēju. Senos avotus no oriģinālvalodas vienmēr tulkoju pati, mēģinot sabalansēt tulkojuma precizitāti un labskanību latviešu valodā.

Rakstot šķirkļus, es aizpildu arī pati savus zināšanu robus, un man ir tiešām svarīgi, ka es to esmu uzzinājusi. Detaļas un atklāsmes par kaut ko vienu palīdz izveidot kopīgo zināšanu mozaīku!

Arī mans vīrs raksta – tikai tās pārsvarā ir zinātniskas publikācijas, monogrāfijas, viņš ir tipisks pētnieks, vēsturnieks.

Tas ir atkarīgs no jomas vai zinātnes nozares. Piemēram šobrīd ar Latvijas Universitātes kolēģēm esam pabeigušas darbu pie Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) “Retorikas” (Ῥητορική, 4. gs. p. m. ē.) tulkojuma latviešu valodā otrā izdevuma. Diezgan nācās pārstrādāt pirmo izdevumu, kas iznāca pirms pāris gadiem, jo atradām vairākas neprecizitātes, īpaši strādājām pie glosārija pilnveides. Tieši sengrieķu vārdu latviskojuma precizēšana bija kā atslēga uz otro izdevumu. Un es gribu teikt, ka mēs šo tekstu spējām labi saprast.

Ja cilvēks strādā ar medicīniskiem tekstiem, var palikt kāds procents vārdu vai terminu, kuru nozīme nav tik skaidra. Nesen kā recenzente ar apbrīnu lasīju arī enciklopēdijas autores un tagad jau zinātnes doktores Ievas Fībigas promocijas darbu par metaforiskajiem terminiem sengrieķu medicīnas tekstos. Viņa bija ne tikai centusies latviskot minētos terminus, bet arī iedziļināties un skaidrot analizēto tekstu saturisko pusi, atspoguļojot atsevišķu medicīnas jautājumu izpratni attiecīgo tekstu sarakstīšanas laikā.

Jāuzsver, ka ir sengrieķu vārdi, kurus mēs automātiski vēlētos tulkot ar to vispārzināmajiem ekvivalentiem latviešu valodā, piemēram “demokrātija”, tomēr tas nebūtu īsti pareizi, jo demokrātijas jēdziens laika gaitā ir mainījis savu nozīmi. Tāpēc Aristoteļa “Retorikā” “demokrātiju” tulkojām kā “tautvaru”, lai šis termins lasītājam liek apstāties un padomāt, par to, kas tad īsti tiek saprasts ar “tautu” un “varu” (skatīt terminu demokrātija mūsdienu izpratnē). Aristoteļa “Retorikas” tulkojumā mēs apzināti vairījāmies izmantot mūsdienu internacionālismus.

Latvijā tās padziļināti apgūst klasiskās filoloģijas studiju programmā Latvijas Universitātē. Protams, senās valodas var apgūt kā izvēles studiju kursu arī citās studiju programmās. Teologi noteikti studē sengrieķu valodu. Tāpat labas sengrieķu un latīņu valodas zināšanas nereti ir arī filozofijas, vēstures studentiem, protams, atkarībā no viņu specializācijas. Arī topošie juristi un ārsti mācās latīņu valodu. Atšķiras līmenis, kādā valoda tiek studēta, jo medicīnas vai tiesību zinātnes studentiem, protams, nav jāpārzina gramatika, toties svarīgi iemācīties nozarei specifisko terminoloģiju.

Bosfora Universitātē, kur pašlaik pasniedzu, latīņu valoda ir izvēles studiju kurss, galvenokārt domāts vēstures studiju programmas studentiem. Tā ir viena no izvēles pētniecības valodām – tātad noslēguma darbs augstskolā būs jāraksta, izmantojot avotus vienā no senajām valodām, kur ietilpst arī sengrieķu, Bizantijas grieķu jeb viduslaiku grieķu valoda, Osmaņu turku valoda, kā arī Āzijas valodu senās versijas. Tā kā latīņu valoda ir izvēles priekšmets, to var izvēlēties arī citu studiju programmu studenti. Kad tiek atvērta pieteikšanās pirmajam latīņu valodas iesācēju studiju kursam, parasti saņemu vairāk nekā simts pieteikumu, no kuriem akceptēju 40–45, tostarp aptuveni 20 vēstures studentu, kuriem ir priekšroka. Taču jāsaka, ka vidēji latīņu valodas iesācēju līmeni, kas sastāv no diviem studiju kursiem, pabeidz tikai ap 25 studentiem.

Franču valodā ir grūta izruna, bet gramatika un vārdu krājums ir ļoti līdzīgs latīņu valodai. Neesmu studējusi franču valodu, bet spēju to saprast. Itāļu valoda jau pati par sevi ir būvēta uz latīņu valodas bāzes, tā ir vienkārša manā skatījumā. Tāpat kā spāņu valoda, ko var ātri apgūt. Manuprāt, latīņu valoda nav grūta. Tā ir ārkārtīgi sakārtota un tīra, tajā ir viegli saprast, kāpēc ir tā un ne savādāk. Tajā nav līdzskaņu mijas, kā piemēram, latviešu valodā!

Sengrieķu valodu gan var uzskatīt par diezgan grūtu. Rakstība ir pilnīgi savādāka nekā Eiropas valodām, daži burti atgādina krievu valodu. Ir daudz vairāk neregularitātes, dažādas atkāpes un izņēmumi.

Valodas salīdzināt nav viegli, katrā ir savs grūtums. Apgūt vārdu krājumu jau vien ir izaicinājums! Manas ikdienas valodas ir latviešu, angļu un grieķu, jo mans vīrs ir grieķis.

Ja lietojam tieši jēdzienu “izmiršana”, tad to saista ar tautas izmiršanu. Mums tuvs piemērs būtu lībieši. Savukārt sengrieķu valoda ir pārveidojusies, attīstījusies līdz ar laiku, vēsturisko situāciju, kas skārusi Grieķijas valsti. Angļu valodā grieķu valoda vienmēr tiek saukta greek, vien pieliekot ancient vai modern, kas ir valodas dažādi attīstības posmi. Latīņu valodai ir cits stāsts. Latīņu valodas mājas bija Senā Roma; Romas Impērijai izšķīstot, nostiprinājās jaunas nācijas, valstis. Var teikt, ka latīņu valoda pārdzima mums zināmajās tā dēvētajās romāņu valodās – franču, itāļu, spāņu un citās.

Latīņu valodu tiešām var uzskatīt par mirušu valodu. Viduslaikos dažādu nozaru speciālisti, autori, zinātnieki savas domas pierakstīja latīniski, atdarinot Senajā Romā lietoto rakstu valodu, taču tad, kad viņiem bija jānosauc jauni koncepti, parādības, viņi izmantoja vārdus no valodām, kur šie koncepti tobrīd jau eksistēja. Tāpēc viduslaiku latīņu valoda, no vienas puses, līdzinās Senās Romas latīņu valodai, bet, no otras, tajā vērojamas teikuma konstrukcijas, vārdu krājums, kas aizgūts no tā laika Eiropas nāciju ikdienā lietotajām valodām. Tieši tāpēc maniem vēstures studentiem dažkārt ir grūti saprast viduslaiku latīņu valodas tekstus, jo nav zināma atsevišķu vārdu izcelsme un nozīme. Vai dažkārt – atrod nozīmi, kam attiecīgajā kontekstā īsti nav jēgas.

Tā izskatās ļoti labi, profesionāli un pārdomāti! Esmu tajā lasījusi arī citu autoru šķirkļus, jo man vajadzējis noskaidrot kādu sev interesējošu jautājumu. Man patīk autoru izvēle, jo bieži redzu sabiedrībā zināmu pētnieku vai man personīgi zināmu akadēmiskās vides pārstāvju vārdus. Tas rada uzticamību! Man arī patīk, ka šķirkļi ir līdzīgi strukturēti, un ir zināms, ko vari sagaidīt. Piemēram, slavenajai britu enciklopēdijai Britannica ir ļoti dažādi autori un arī atšķirīgs šķirkļu veidojums, kas tomēr dažreiz traucē. No vienas puses – tas ir oriģinālāks darbs, iespēja izpausties autoram, bet no otras – ja man pietrūkst kāda sadaļa, ko es sagaidīju, tad jūtos vīlusies.

Latvijā ir salīdzinoši šaurs to autoru loks, kas var rakstīt par šādām antīko kultūru tēmām, un priecājos, kā enciklopēdijā ir sadalītas jomas – vieni raksta par valodu un literatūru, citi par specifiskiem vēstures un filozofijas jautājumiem, par kuriem es noteikti nebūtu gatava radīt šķirkli.

Man tas tiešām ļoti palīdz! Es to ļoti konkrēti sajutu 2020. gada vasarā, kad rakstīju par dorisko dialektu – dorieši ir senie grieķi, par kuriem iepriekš neko daudz nezināju. Izrādās, viņi šķērsojuši visu Grieķiju pa kalnu grēdas trajektoriju no ziemeļiem līdz pat Peloponēsas pussalai, kur es šobrīd dzīvoju. Un šos kalnus es redzu pa savas darbistabas logu! Tāpat man ļoti tuvs bija šķirklis par grieķu diglosiju jeb divvalodību, kas jau Senajā Grieķijā nošķīra sarunvalodu no literārās rakstu valodas un pastāvēja līdz pat 1976. gadam. Mūsdienu grieķu valoda izveidojās uz abu šo valodas formu 20. gs. versijām, ja tā var teikt. Rakstot šo šķirkli, es ļoti labi sapratu, kā tas ir noticis, jo zinu gan sengrieķu literāro rakstu valodu, gan arī mūsdienu grieķu valodu.