Mani vienmēr ir interesējusi pētniecība, arhīva darbs un padziļināta izpēte, kā arī pareizo faktu atrašana jeb kopīgas bildes veidošana. Tāpat man ļoti patīk izteikties lakoniski, tāpēc enciklopēdijas formāts man ir pat ļoti piemērots! Lai gan jāatzīst, ka regulāri pārsniedzu obligāto zīmju skaitu, jo gribu pateikt visu svarīgāko!  

Vienmēr ir bijis aktuāls jautājums, par kurām grupām vai personībām rakstīt – te gan mums ar galveno redaktoru Valteru Ščerbinski mēdz atšķirties viedokļi, jo arī viņu interesē mūzika un procesi tajā. Parasti no redakcijas saņemu sarakstu ar vēlamajiem tematiem, kurus savukārt papildinu ar saviem ieteikumiem.

Pirmais uzstādījums – rakstām par grupām un mūziķiem, kas savu aktīvo darbību jau beiguši. Lai šķirklim būtu pielikts punkts un tas nebūtu nemitīgi jāpapildina. Taču, protams, noteikti bija jābūt šķirkļiem par centrālajām personībām, piemēram, Raimondu Paulu vai Viktoru Lapčenoku.

Šķirkļus veidojam, balstoties vēsturiskajā kontekstā, izceļot katra laika zināmākās personības. Domāju, ka manos šķirkļos var lielā mērā gūt vispusīgu priekšstatu par Latvijas populārās mūzikas attīstību.

Par pašu latviešu populārās mūzikas stūrakmeni var uzskatīt Alfrēdu Vinteru 20. gs. 20. gados, kam tālāk seko ar estrādes mūzikas rašanos saistīti procesi 50. gados un tādi vārdi kā Ringolds Ore un Edgars Zveja, kā arī Valentīna Butāne kā pirmā estrādes dziedātāja.

Man kā cilvēkam, kurš pētījis mūziku gandrīz 40 gadus, nav grūti pamanīt un izcelt tos mūzikas notikumus, kam ir paliekoša nozīme. Piemēram, grupa “Elpa” no Daugavpils varbūt nav plaši zināma populārās mūzikas vidē, tomēr tā nenoliedzami bija ārkārtīgi spoža parādība rokmūzikas attīstībā. Arī Jāņa Logina personībai bija liels iespaids uz viņa sekotājiem. Tāpat man ir būtiski, lai tiktu apskatīti mākslinieki no dažādām Latvijas vietām, un “Elpa” noteikti bija būtiski rokmūzikas attīstītāji Latgalē.

Savukārt grupu “ARKA” nekādi nevar nepieminēt, jo tā saistīta ar Jura Kulakova daiļrades pirmsākumiem. Šķirklī par komponistu lasītājam ir iespēja iegūt pilnvērtīgu priekšstatu par leģendāro personību, aptverot ainu gan laikmeta, gan muzikālās izpausmes ziņā.

Koncertus es apmeklēju jau kopš bērnības kopā ar vecākiem vai vecvecākiem! Labi atceros Rīgas estrādes orķestra uzstāšanos Valmieras estrādē, kad Zdzislavs Romanovskis ar savu stāju, jūrnieku kreklu un ģitāras spēli uz mani kā mazu meiteni atstāja lielu iespaidu!

Esmu augusi un dzīvojusi mūzikā, pie tam man ir absolūtā dzirde. Abi mani vectēvi dziedāja koros, arī mamma bija diplomēta pianiste, kura izaudzināja ne vienu vien ievērojamu mūziķi. Vecmāmiņas sapnis bija nopirkt klavieres un to viņa arī izdarīja!  

Mūzika, par ko es rakstu, ir bijusi manā interešu lokā! Lielu daļu savu varoņu esmu dzirdējusi dzīvē.

Taču mani uzskati par mūzikas vērtību arī mainās, un es spēju atrast jaunus aspektus, piemēram, pilsētas kapelas “Bumerangs” daiļradē, kas viņu slavas laikā mani īpaši neuzrunāja. Tomēr uz mūzikas attīstības procesiem raugos no zinātniskās prizmas, nevis no savām personīgajām simpātijām.

Manuprāt, ir būtiski rakstīt par populārās mūzikas izpildītājiem un iemūžināt viņu piemiņu. Padomju okupācijas laikā bija ļoti pašsaprotami dalīt mūziku vieglajā un nopietnajā. Estrādes mūzikas procesiem jau neviens nepievērsa tik skrupulozu uzmanību. Piemēram, pētot Ogres mūzikas ansambli “Metronoms”, biju pārsteigta, cik maz tikusi analizēta viņu daiļrade, aprakstīts repertuārs un pat dalībnieki. Tāpēc daudz nācies izmantot personīgos kontaktus, lai iegūtu precīzus faktus. Tas ir ļoti skrupulozs un nogurdinošs darbs. Bieži vien nākas sākt darbu teju no nulles!

Tāpat mēdz trūkt informācijas pat par it kā zināmiem mūziķiem. Piemēram, par to pašu A. Vinteru, kurš okupācijas laikā skaitījās nevēlama persona, jo dzīvoja trimdā Zviedrijā. Tur viņam bija pat sava skaņu plašu fabrika. Arī tāpēc par trimdas mūziku šķirkļu ir maz – un to redzu kā akmeni arī savā dārziņā –, jo varbūt mēs šeit īsti nesaprotam šīs mūzikas nozīmi turienes tautiešiem... Protams, nerunājot par “Čikāgas piecīšiem” vai Ilmāru Dzeni, kurus mēs visi klausījāmies nelegāli.

Pētniecības procesā arī es pati uzzinu daudz ko jaunu, reizēm gadās izlabot kādu detaļu. Nesen pēc telefona zvana papildināju grupas “Ornaments” dalībnieku sastāvu. Darbs nekad neapstājas arī pie šķirkļu papildināšanas, jo arī mūsdienās mūzika attīstās. Šķirkļus nekad neuzrakstu vienā piegājienā, vienmēr ir kādi papildinājumi vai labojumi.

Tāpat nākas atšifrēt arī dažādus terminus, ko jaunās paaudzes lasītāji un redaktori var nemaz nezināt. Piemēram, VIA nozīmē – vokāli instrumentālais ansamblis.

Jā, enciklopēdijas šķirklim ir noteikta forma, tāpēc, ja trūkst vajadzīgo datu, no apraksta diemžēl jāatsakās. Daudzi mūziķi ir aizgājuši mūžībā neintervēti, piemēram, Bruno Oja, kuru man tā arī neizdevās satikt. Domāju, ka arī viņš būtu pelnījis šķirkli, lai arī bija igauņu izcelsmes mākslinieks. Savulaik, kad rakstīju par igauņu izcelsmes dziedātāju Aino Bāliņu, nācās iztaujāt viņas meitu.

Tāpat par slaveno bundzinieku Haraldu Brando nevaru iegūt vairākus būtiskus dzīves datus, un pat nezinu, pie kā tos varētu noskaidrot. Tāpēc arī šķirklis nesanāk.

Rakstīt par latviešu mūziku, salīdzinot ar ārvalstu grandiem, vispār ir grūtāk, jo informācijas avoti ir ļoti ierobežoti.

Jau no 80. gadiem krāju avīžu izgriezumus. Man ir koncertu programmiņas, agrāk veikta analīze un pieraksti, kas noder tagad. Tāds pat materiālu krājējs bija mans vectēvs Eduards Mazvērsītis, Jaunauces pamatskolas direktors. Viņam arī bija mapes par gleznotājiem un literātiem, ko viņš bija iesācis veidot 20. gs. 30. gados. Man bija prieks papildināt viņa iesākto mapi par R. Paulu!

Esmu beigusi Jāzepa Mediņa mūzikas koledžu un vēlāk konservatorijā ieguvusi muzikoloģijas specialitāti. Mans diplomdarbs bija saistīts ar populāro un rokmūziku. Kad man vajag informāciju par mūziklu “Māsa Kerija” vai rokoperu “Lāčplēsi”, ieskatos pašas rakstītajā, kas nebūs atrodams nekur citur. Tāpat daudzi iepriekšējo gadu žurnāli un avīzes tiek digitalizēti, tāpēc bieži apmeklēju Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālo kolekciju Periodika.lv.

Lai rakstītu par populāro mūziku, ir jāsaprot procesi, kas paralēli notika akadēmiskajā mūzika. Kad ar Kormūzikas balvu tika godināts Dziesmu svētku virsdiriģents Jēkabs Ozoliņš, Liepājas mūzikas izcilnieks, ne ar vārdu netika pieminēts, ka viņš savulaik vadīja orķestri “Neptūns”, kas populārajā mūzikā bija ļoti nozīmīga parādība un liecināja par augstu kvalitātes latiņu. Tas nozīmē, ka daudzi nezina šādus faktus!

Arī pati esmu spēlējusi avangarda grupā “19 Gadi Pirms Sākuma”, tāpēc saprotu pašu mūzikas radīšanas procesu un skaņu ierakstu studijā notiekošo. Kas to nav piedzīvojis, nevar iedomāties, cik padomju okupācijas laikā ierakstu process bija sarežģīts, nebija pieejami instrumenti, toties attiecības starp mūziķiem 80. gados bija ārkārtīgi ciešas. Šādas nianses cenšos ietvert arī šķirkļos.

Diemžēl mūzikas pētniecībā es nemanu sev kādu sekotāju vai līdzautoru. Ir jābūt zinātniskai domāšanai, meklējot pierādījumus saviem apgalvojumiem, tajā pat laikā izsakoties lakoniski un skaidri.

Man kā cilvēkam ar milzīgu muzikālo bagāžu ir grūti atrast ko patiesi interesantu. Piesaista grupa “Sigma”, kam ir spilgts izpausmes veids, nedomājot par komerciju un popmūzikas standartiem. Tāpat atceros, ka jau 2015. gadā, esot “Zelta mikrofona” žūrijā, pamanīju reperi Fiņķi. Mani fascinēja viņa izteiksmes veids un dziesmu saturs. Tāpat arī viena no pirmajām pamanīju Jāni Stībeli un Lindu Leen. Kad vēlējos par viņiem rakstīt žurnālam, man atteica, ka neviens viņus nepazīst. Redaktori gribēja pārbaudītas vērtības. Par laimi, šie mūziķi izlauza paši savu ceļu.

Manuprāt, vairāk vajadzētu cildināt dziesminieces Aneti Kozlovsku un Antu Eņģeli. Pēdējā laikā man vairāk patīk šādi klusināti priekšnesumi, cilvēks ar ģitāru. Baudu Jura Hirša uzstāšanos, kas nav jaunā paaudze, bet man patīk!

Dažreiz savā darbā Latvijas Radio dzirdu kādu jaunu izpildītāju vai konkrētu dziesmu, kas aizrauj ar savu skanējumu. Pirms laika mani uzrunāja Ed Rallidae – Edvarda Griezes – mūzika. Mapē ir lapiņa ar vārdu – Dāvids Klucis, nu, interesanti.    

Jā, esmu sajūsmā par mūziķi Būū, ar kuras tēvu Uldi Fārtu iepazinos jau 80. gados, kad viņam bija grupa “Balle”. Man ļoti patīk meklēt un saskatīt saikni starp personībām. Piemēram, dzirdēju Chris Noah, kurš ir Valda Indrišonoka dēls Krists, dziesmu “Mēs pārtiekam viens no otra” jauno aranžējumu. Viņš ir meklējis paralēles ar 80. gadu grupām The Smiths vai The Cure, kas ir arī viņa tēva aktīvais mūzika laiks.

No pēdējā gada (2024/2025) ierakstiem lielu iespaidu atstāja Ginta Solas producētais kādreizējā grupas “Varavīksne” solista Oļega Einberga albums “Smilšu pilis”, kuru noklausījos pat reizes trīs.

Taču mūsdienu jauniešus laikam līdz galam nesaprotu, neizprotu viņu domāšanas veidu un lielo pieķeršanos ekrāniem. Man šķiet, ka viņi kļūst ļoti ierobežoti un paredzami savās izpausmēs. Arī muzikālās konstrukcijas, ko viņi veido, sanāk kā spēlējoties ar lego. Man tomēr labāk patīk pieaugušo domāšanas veids. Grūti atbrīvoties no savas pieredzes bāzes un uz visu skatīties pilnīgi svaigām acīm. Arī šķībās notīs ir grūti klausīties!

Agrāk mūziķiem bija sarežģīti tikt līdz savam pirmajam ierakstam, nācās daudzas stundas spēlēt pagrabos vai kafejnīcās, tā uztrenējot savu meistarību līdz izcilībai. Mūsdienās jaunieši mūziku mēdz uztvert kā biznesu vai plānu, ko īstenot par katru cenu, bet apakšā pietrūkst dvēseles.

Es vairāk rokos pagātnē un ar to esmu apmierināta. Lai šī laika mūziku pēta nākamās paaudzes!