Inga Karlštrēma: ‒ Pēc izglītības esmu mākslas zinātniece – mākslas vēsturniece. Savās bakalaura, maģistrantūras un doktorantūras studijās esmu konsekventi pētījusi dažādas arhitektūras vēstures tēmas. Mana tiešā akadēmiskās pētniecības tēma ir Rīgas industriālā arhitektūra laika periodā no industriālās revolūcijas līdz Pirmajam pasaules karam. No 2013. gada esmu tēmai veltījusi vairāk nekā 10 izvērstus rakstus, kas publicēti gan vietējos, gan starptautiskos zinātniskos izdevumos. Paralēli tam manas uzmanības lokā bijuši dažādi Rīgas pilsētbūvniecības vēstures jautājumi. Pilsētplānošanas aspektam vienmēr pievēršos gan savos rakstos, gan šķirkļos. Esmu arī veidojusi arhitektūras un pilsētplānošanas vēstures kursu, ko vairākus gadus pasniedzu arhitektūras studentiem. Epizodiski esmu pievērsusies arī Rīgas koka arhitektūras vēstures jautājumiem, sistematizējot šo daudzveidīgo materiālu un prezentējot to izglītojošu lekciju formātā Rīgas tūristu gidiem. Esmu gatavojusi arī Pārdaugavas koka arhitektūras tēmai veltītu audio gidu, kas pieejams Kalnciema kvartālā, kā arī strādājusi pie grāmatas “Mūsdienu kultūras stāvokļi. Rīga” (Megaphone Publishers, 2014). Var teikt, ka Rīga, tās arhitektūra un pilsētvide ir mans galvenais pētniecība lauks. Un man vienmēr ir bijis svarīgi sniegt savu studiju un pētījumu rezultātus sabiedrībai, tāpēc ir liels prieks un gandarījums iesaistīties Nacionālās enciklopēdijas šķirkļu veidošanā. Faktiski es esmu satikusi savu ideālo pasūtītāju, jo plašas tēmas vispusīgi izklāstīt zinātniski precīzā valodā plašam interesentu lokam reizē ir arī mans profesionālais izaicinājums.

Mana sadarbība ar Nacionālo enciklopēdiju aizsākās ciešā saiknē ar manu akadēmisko pētniecību industriālās arhitektūras vēsturē. Esmu pateicīga, ka arhitekts Jānis Lejnieks, kurš ir Nacionālās enciklopēdijas redkolēģijas loceklis, ieteica mani kā jaunu pētnieku enciklopēdijas veidotājiem. Mans pirmais šķirklis tā arī saucās – industriālā arhitektūra – ko aprakstīju globālā kontekstā, un tam sekoja nozīmīgākajām tipoloģiskajām grupām – fabriku un noliktavu arhitektūrai – veltīti šķirkļi.

Industriālās arhitektūras vēsture ir salīdzinoši jauna pētniecības joma, par to nav tapušas apjomīgas visaptverošas monogrāfijas, bet ir daudzi dažādi pētījumi, kur katrs autors pievēršas atsevišķam kādas konkrētas valsts, pilsētas vai reģiona industriālās arhitektūras mantojumam, vai arī atsevišķas tipoloģiskās grupas apskatam. Līdz ar to šo šķirkļu radīšana bija izaicinājums, laikietilpīgs process. Vairums bibliogrāfijas sarakstā minētās literatūras nav pieejama Latvijas bibliotēkās, jo tā ir visai savrupa tēma. Rakstot šos šķirkļus, izmantoju gan savu personisko bibliotēku, gan no ārzemju bibliotēkām pasūtītās grāmatas. Tā kā šīs tēmas aptver ģeogrāfiski un hronoloģiski plašu materiālu, informācijas strukturēšana enciklopēdijai piemērotā formātā lielā mērā bija jaunrades process. Jau no paša sākuma izveidojās ļoti laba sadarbība ar enciklopēdijas redakciju – arhitektūras šķirkļu redaktore Ieva Heimane ir neaizvietojams atbalsts. Viņas darbaspējas un profesionalitāte iedvesmo! Sadarbība ar Nacionālo enciklopēdiju turpinājās, kad hronoloģiskā secībā sāku gatavot arhitektūras stiliem veltītus šķirkļus – romānika, gotika, renesanse, manierisms, baroks, rokoko, klasicisms, neoklasicisms, historisms un tā stilistiskie virzieni – neogotika, neorenesanse, neoromānika, neobaroks, neobizantiskais stils. Pēcāk tapa arī šķirkļi par vēlākiem stiliem – jūgendstils, ziemeļu nacionālais romantisms, Art Deco. Šobrīd es vēl turpinu strādāt pie 20. gs. stilu šķirkļu veidošanas – modernisms, ekspresionisms, internacionālais stils, brutālisms, postmodernisms, Hihg Tech, dekonstruktīvisms. Tāpat nesen man uzticēts veidot arī atsevišķus Rīgas arhitektūras tematiskos šķirkļus, piemēram, tikko publicēts mans jaunākais raksts par Alberta ielu Rīgā un pašlaik top šķirklis par Vecrīgas siluetu. Veidot tādus tematiski šaurus šķirkļu, piemēram, par Alberta ielu, prasa salīdzinoši mazāk laika, taču stundas aizrit nemanot, arī precizējot kādus sīkumus un skatot materiālus arhīvos, adrešu grāmatās un vecajos periodiskajos izdevumos, noskaidrojot iepriekš nezināmu namīpašnieku vai iemītnieku vārdus un lasot viņu nekrologus, kaut arī izpētes rezultāts parādās vien kā pāris zīmes šķirkļa ietvaros.

Esmu priecīga un arī profesionāli gandarīta, ka man ir iespēja vienpersoniski veidot stilu šķirkļu sēriju. Tas ļauj ieturēt konsekventu pieeju tēmu izklāstā – gan valodas ziņā, gan arī konsekventi izceļot kādus tēmas aspektus, piemēram, ikreiz cenšos pieminēt ko par arhitektu izglītību, kas literatūrā atsevišķu stilu kontekstā varbūt ne vienmēr tiek izcelts. Tēmas viena ar otru ir cieši saistītas, līdz ar to visi šie šķirkļi veido pārskatu par tūkstoš gadu arhitektūras vēstures posmu Rietumu kultūrā. Dažkārt šķiet, ka darbs pie kāda no stiliem, piemēram, pie Art Deco, veiksies ātri, jo tā taču ir daudz šaurāka parādība, ja salīdzina ar agrākiem vēsturiskajiem stiliem. Taču šādām populārām tēmām veltītā literatūrā nereti sastopami kļūdaini vispārinājumi, kas ikreiz jāizvērtē no jauna, jāprecizē, lai to varētu tālāk nodot enciklopēdijas lasītājiem.

Arhitektūras stilu apraksti neietver tikai galveno iezīmju raksturojumu, kas tos ļauj identificēt un atšķirt vienu no otra. Būtiska šķirkļu sadaļa veltīta nosaukuma etimoloģijai. Ir tādi stili, kas nosaukumu ieguvuši jau savas formācijas sākuma posmā, kamēr citi veidojušies vai piešķirti novēloti. To definīcijas un vērtējumi laika gaitā mainījušies. Dažkārt stilam piederīgās parādības laikabiedri definēja atšķirīgi. Stilu nosaukumiem vēsturiski piemitušas dažādas konotācijas, piemēram, gotikas stila nosaukums veidojās ar izteikti negatīvu konotāciju, savukārt renesanses – ar izteikti pozitīvu. Kaut kādā mērā tas ietekmē arī šo arhitektūras stilu uztveri, pat, ja mūsdienas šos nosaukumus lietojam kā neitrālus stila apzīmējumus. Tādēļ šī sadaļa ir ļoti interesanta un daudz pastāsta arī par arhitektūras vēstures kā zinātnes nozares attīstību.

Tāpat katrā stila šķirklī ir ne vien minēti raksturīgākie paraugi, bet izvērstā veidā skaidrota stila vēsturiskā attīstība, ko ietekmē dažādi faktori – arhitektūras izglītība un teorija, sociālekonomiskie un politiskie apstākļi, attiecības ēkas pasūtītāja un arhitekta starpā utt. Ir tādi stili, kur arhitekta individuālais talants ir ļoti nozīmīgs, piemēram, jūgendstila vai ekspresionisma arhitektūrā, savukārt citos – būtiska ir tieši arhitektūras programma. Viduslaikos – romānikas stila arhitektūrā – nozīme netika piešķirta jaunradei un oriģinalitātei, bet gan paraugu atdarināšanai, un, lai arī mums ir zināmi atsevišķu autoru vārdi, tie šajā kontekstā nav būtiski. Ir stili, kas ikvienam no mums kaut asociatīvi saistās ar kādu konkrētu arhitektu vārdiem, piemēram, Filipo Brunelleski (Filippo Brunelleschi) ar renesansi vai Karls Frīdrihs Šinkels (Karl Friedrich Schinkel) – ar klasicismu. Savukārt citu stilu vēstures kontekstā pat arhitektūras jomas lietpratējam uzreiz nenāks prātā kāds konkrēts meistars, piemēram, Art Deco stilam nav savu lielu “zvaigžņu”.

Arhitektūras stila izplatības areāls var būt ļoti plašs, bet stilu šķirkļos īpaši tiek izcelti arhitektūras jaunrades centri, kas periodiski mainās. Vēsturē nozīmīga bijusi Parīze, Florence, Roma, tad atkal – Parīze, pēcāk – 19.–20. gs. mijā – Vīne, Brisele, starpkaru periodā – Veimāra, Desava, pēc Otrā pasaules kara jaunrades centrs vispār pārvietojas uz Amerikas Savienotajām Valstīm un Brazīliju.

Šis ir ļoti apsveicams projekts, kura rezonanse visā savā plašumā atklāsies ilgtermiņā. Domājot kaut vai par saviem šķirkļiem, mani sajūsmina fakts, ka tagad plašam interesentu lokam latviešu valodā tīmekļa vietnē ir brīvi un ātri pieejams saturs, kura radīšana nav bijusi ne ātra, ne kā citādi vienkārša. Pat, ja interese ir tikai pastarpināta, ir iespēja piekļūt augsti uzticamajam saturam. Šo enciklopēdijas misiju cenšos attaisnot katrā šķirklī, ko veidoju. Apsverot, kā lasītājs ar šo manis piedāvāto saturu varēs strādāt tālāk, sniedzu maksimāli daudz norādes uz avotiem un literatūru gan tekstā, gan bibliogrāfijas sarakstā. Domāju arī par to, kas mani savulaik kā jaunu studentu mulsinājis kādas tēmas apguvē latviešu valodas ietvaros, un mēģinu šīs lietas precizēt šķirkļos, piemēram, var rasties terminoloģiskas problēmas, meklējot ziņas par klasicisma arhitektūru literatūrā angļu valodā, jo to, ko pazīstam ar jēdzienu “klasicisms”, angļu valodā visbiežāk apzīmē ar jēdzienu “neoklasicisms”, kas latviešu valodā savukārt ir pavisam cita laikmeta parādība arhitektūrā. Ir būtiski uz šādiem aspektiem norādīt! Arī pati lietoju Nacionālo enciklopēdiju brīvpieejā.

Latvijas arhitektūras vēsture ir vairāk nekā 800 gadu gara. Pirmais internacionālais stils, kas izplatījās Latvijas teritorijā, bija romānika, kam sekoja pārējie. No arhitektūras stilu viedokļa Latvija vienmēr bijusi perifērijā, taču arī te sastopami augstvērtīgi izpildīti stila piemēri, kurus arī cenšos īsi pieminēt šķirkļos. Īsi atbildot, varētu teikt, ka Latvijas arhitektūra ir ziemeļnieciska – tas būtu vismazāk izslēdzošais vispārinājums, ko es varētu piedāvāt un kas attiektos uz hronoloģiski plašu periodu. Tā drīzāk ir reģionāla iezīme.

Ne vien Latvijā, bet arī citās Eiropas zemēs nacionālas identitātes izpausmes arhitektūrā var būt ļoti nepastāvīgas, ļoti mainīgas. Šim jautājumam pastarpināti pievēršos vairākos šķirkļos, tai skaitā – klasicisms, historisms, neogotika, neoklasicisms, ziemeļu nacionālais romantisms u. c. Izpratne par nacionālās identitātes izpausmes veidiem un formām arhitektūrā nav statiska. Piemēram, 19. gs. šādiem mērķiem daudzviet kalpoja neogotika – gan Vācijas, gan Lielbritānijas arhitektūrā. Kā nacionālās identitātes apliecinājums gan franču, gan vācu kultūras ietvaros nedaudz agrāk – 18. un 19. gs. mijā – arhitektūrā tika lietots klasicisma stils. Latvijas gadījumā – 20. gs. sākumā neoklasicistiskā tēla izvēle Rīgas Latviešu biedrības nama arhitektūrā arī tiek saistīta ar latviskā stila meklējumiem un tieksmi apliecināt latviešu kultūras piederību eiropeiskās klasiskās kultūras tradīcijai. Mūsu priekšstati nemitīgi mainās. Arhitektūras stilu vēsture to ļoti labi atspoguļo.