Pievienojos redaktoru kolektīvam 2021. gadā, šogad septembrī būšu pavadījusi amatā jau piecus gadus. Esmu beigusi Latvijas Kultūras akadēmiju, kur ieguvu bakalaura, pēc tam maģistra grādu. Bakalauros studēju Latvijas–Polijas starpkultūru sakarus, tur apguvu arī poļu valodu, bet maģistrantūrā studēju kultūras teorijas vēstures programmā. Es neesmu valodniece, ko varbūt citkārt uzskata par redaktoram nepieciešamo izglītību. Pirms tam vairāk nekā 15 gadus nodarbojos ar mākslas projektu vadīšanu. Jauno mediju kultūras centrā RIXC organizēju starptautiskas grupu izstādes, personālizstādes, konferences un ikgadējo mākslas un zinātnes festivālu. Tur esmu pavadījusi tiešām lielāko un nozīmīgāko savas iepriekšējās darba dzīves daļu. Tad nāca Covid gadi, es pastrādāju ārvalstīs. Austrijā periodiski līdzīgi darbojos kā projektu vadītāja festivālā Ars Electronica.

Paralēli projektu vadīšanai esmu strādājusi pie dažādu izdevumu veidošanas – gan akadēmisku rakstu krājumus, gan plakātus un bukletus. Tas mani principā ievadīja arī redaktores darbā. Man valoda vienmēr ir padevusies un interesējusi, vienmēr esmu gribējusi uzzināt, kas jauns, kā pareizi rakstīt to vai citu vārdu.

Šķiet, mana pieredze ir iemācījusi darboties elastīgi – varu visādi un nevados pēc viena stingra rāmja. Tas gan man mazliet jābremzē, jo enciklopēdijas formāts tomēr prasa strādāt pēc konkrētiem noteikumiem.

Tāpat, strādājot ar jaunajiem medijiem, nereti nācās domāt par dažādu terminu latviskošanu. Ja kādreiz vienkārši likām blakus angļu versiju, tad vēlāk jau domājām par piemērotu latvisku vārdu. Un enciklopēdijā īstā vārda atrašana latviešu valodā ir pavisam nozīmīga!

Sākotnēji man bija tikai humanitārās tēmas, bet man vienmēr ir bijis svarīgi, lai darbs ir interesants, tāpēc samainījāmies un manā pārziņā nonāca arī dabaszinību tematika. Taču kopumā domāju, ka katra no mums, redaktorēm, var rediģēt jebkuru tēmu. Protams, ir nozares, ko katra pārzinām padziļinātāk, bet kopumā – šķirkļu autori ir savas tēmas profesionāļi, mums ir vairāk literārā redaktora funkcijas. Savukārt jautājumu gadījumā vienmēr varu aprunāties ar autoru vai sazināties ar katras nozares kuratoru.

Reizēm varbūt pat vienkāršāk ir tad, ja strādāju ar šķirkli par sev nezināmu tēmu, jo tad to uztveru kā vienkāršs lasītājs. Svarīgi ir ne tikai, lai valoda būtu lietišķa un teksts būtu zinātniski precīzs, bet šķirklis ir viegli uztverams arī neprofesionālim.

Jā, tā ir katrai redaktorei. Dažbrīd šīs tēmas laika gaitās mainās. Man vienmēr visvairāk šķirkļu ir bijis vēsturē. Kādu laiku daudz jaunu šķirkļu radās arheoloģijā – aprakstot vairākus desmitus pilskalnu. Savukārt šobrīd, pateicoties nozares kuratorei, ir ļoti aktivizējusies folklora.

Man pašai patīk šķirkļi, kur ir kas jauns personīgi man, kas parasti iet roku rokā ar to, ka tas ir mazāk zināms. Piemēram, ļoti interesants šķita šķirklis par zemūdens arheoloģiju, kur aprakstīts, kā dažāda materiāla vraki saglabājas dažāda veida ūdeņos. Piemēram, Baltijas jūra ir tumša un auksta, tur noteikti vraki saglabājas labāk, salīdzinot ar Vidusjūru, kur mīt cita veida baktērijas. Vispār mani fascinē arheoloģijas tēmas! Braucot uz ārvalstīm un apmeklējot muzejus, tagad ir vēl interesantāk apskatīt dažādus senus artefaktus vai dinozauru kaulus, pēdu nospiedumus. Mūsu platuma grādos tādu nav, toties ir mazākas lietas, piemēram, monētas vai rotaslietas, kas palīdz izzināt un saprast mūsu vēsturi, tirdzniecības ceļus un kultūras apmaiņas.

No pēdējā laikā rediģētiem šķirkļiem īpaši interesanta šķita jauna starpdisciplināra akadēmiskā joma – globālās senās pasaules –, kur pētnieki cenšas mainīt ierasto skatupunktu no eirocentriskās perspektīvas uz plašāku, iekļaujot dažādas pasaules malas. Tas ir viens no ārvalstu autoru šķirkļiem, kuru enciklopēdijā nav daudz, bet ir vērts viņus piesaistīt, īpaši par novatoriskām tēmām, kas Latvijā vēl netiek pētītas. Tad šķirkļi top angliski, bijuši arī poliski, kurus pēc tam tulkojam.

Pārsvarā ar visiem autoriem ir laba sadarbība un komunikācija. Taču ir lieliski profesionāļi, kas īsti nav rakstītāji pēc savas dabas. Citiem, savukārt, patīk rakstīt, bet paiet laiks kamēr viņi “uzķer” enciklopēdijai vajadzīgo rakstības stilu un raksta struktūru. Dažkārt ir grūti iekļauties noteiktajā šķirkļa garumā. Iedomājies, ja Tev ir disertācija par šo tēmu, bet tagad jāuzraksta pats svarīgākais divās lappusēs!

Šķirklis ir jāveido lietišķā stilā, bez subjektīviem spriedumiem un interpretācijām. Taču, ja, piemēram, ir jāraksta par kādu sarežģītu personību, mēdz būt grūti faktus apvienot ar cilvēka rīcības novērtējumu, emocionālo nokrāsu. Tāpat jāņem vērā, ka, laikam ejot, mainās arī vēstures vērtējums.

Runājot par terminu latviskošanu, piemēram, tie autori, kas strādā ar militārajām tēmām, ir priecīgi, ka top šķirkļi latviski, jo viņu darba valoda ir angļu. Tāpēc šķirkļi sanāk kā iespēja terminus latviskot. Nepārspīlējot – esam veltījuši vairākas stundas, sēžot Nacionālās enciklopēdijas redakcijā un domājot, kā pareizi latviski iztulkot kādu terminu vai vairāku vārdu aprakstu kādai stratēģijai vai citai darbībai. Ļoti reti ir gadījumi, kad vienoties par kādu terminu ar šķirkļa autoru nāktos grūti.

Manuprāt, redaktoru kolektīvā esmu ar visai elastīgiem uzskatiem attiecībā uz dažādiem jautājumiem, par kuriem diskutējam. Uzskatu, ka visi jautājumi ir būtiski, tomēr, ja nevar nonākt pie rezultāta, ir vērts iepauzēt un apskatīties uz to no malas. Lai neiesprūstam!

Domāju, ka atpazīstamība varētu būt vēl lielāka. Man gan nav tik daudz saskarsmes ar skolēniem, kas ir liela mūsu auditorijas daļa. Tā kā šobrīd savu uzvaras gājienu ir sācis mākslīgais intelekts, tas ņem nost skatījumus enciklopēdijai, jo daudzi vairs neapmeklē vienu konkrēto avotu, bet prasa gatavas atbildes ar dažādu resursu apkopojumu. Arī enciklopēdijai jāspēj tehniski iet līdzi jaunajiem attīstības virzieniem, kā arī cilvēku informācijas patēriņa paradumiem.

Redzam, ka īpaši populāri ir šķirkļi pēc kādiem nozīmīgiem notikumiem, piemēram, sportā, vai svinamām dienām.

Jā, tieši tāpēc, ka daudzas tēmas nozarēs, par kurām arī es atbildu, ir nacionālas nozīmes. Tādas, par kurām patiešām neviens cits pasaulē, visticamāk, nerakstīs. Te es nedomāju šauru ultrapatriotismu, bet enciklopēdiju kā visas Latvijas teritorijas un iedzīvotāju kopējās vēstures glabātāju. Vienmēr ļoti augstu novērtēju autoru šķirkļus, kur informācija savākta no arhīviem, intervijām un citiem avotiem, kas nekur citur iepriekš nav tikusi publicēta. Par to man ir liels gandarījums un prieks! 

Arī latviešu valodas lietojuma ziņā enciklopēdija ir uzticams avots un izvēlētie termini – tādi, ko var izmantot citur. Tas ir būtiski, jo varat būt droši, ka redaktori būs diskutējuši un domājuši par tiem, kā arī konsultējušies ar speciālistiem no Valsts valodas centra un Latviešu valodas aģentūras.

Man pašai vismīļākās ir tās dienas, kad varu gandrīz tikai rediģēt šķirkļus. Taču tas sanāk visai reti, jo parasti dienā ir arī daudz citu darbu – sarakste ar autoriem, dažādas līgumu un citu dokumentu lietas, jo atbildu par visu enciklopēdijas līgumu sagatavošanu.

Kā jau teicu – patīk, ka jomas ir dažādas! Tāpēc dažkārt pat varu atļauties tādu greznību, kā izvēlēties pēc noskaņojuma, ar kuru šķirkli un tēmu šodien strādāt.

Tāpat veltām laiku šķirkļu atjaunošanai. Tam rūpīgi seko līdzi gan galvenais redaktors, gan paši autori, gan arī mēs, redaktori. Jau rakstot šķirkli, domājam par to, kuri dati varētu būt jāatjauno, kā un vai iekļaut tos, kas jāatjauno pārāk bieži. Dažreiz arī lasītāji pamana kādu informāciju, kas enciklopēdijā atjaunojama.

Man ļoti patīk būt dabā, patīk pārgājieni vai vienkārši garas pastaigas. Līdz 20 km dienā es noteikti varu noiet un justies labi! Es ātri nomierinos, vienkārši izejot pastaigā mežā. Ļoti patīk staigāt arī gar jūru, piemēram, Vakarbuļļos, kur jūrā ietek Lielupe, un Carnikavā, kur jūru sasniedz Gauja.

Daudz laika pavadu Dienviditālijā. Man ļoti patīk redzēt pilsētas un valstis, kas nav populārie tūristu galamērķi, daudz interesantāk man šķiet atklāt mazāk zināmas, taču tikpat vai vēl skaistākas un aizraujošākas vietas. Trevi strūklaka Romā ir apbrīnojama, bet stāvēt rindā uz to tūristu pūlī nebūs mana izvēle, ja Itālija ir kā nosēta ar simtiem un pat tūkstošiem gadu seniem pieminekļiem un vēstures liecībām. Piemēram, varu silti ieteikt paskatīties, kas atrodas starp Neapoli un Sicīliju, bieži, aprunājoties ar cilvēkiem Latvijā, tā šķiet kā terra incognita. Mani fascinē kalni, lai gan kā nākušai no “plakanzemes”, ir arī liela pietāte pret tiem.

Ārpus darba man patīk izzināt dažādas tēmas, piemēram, māju tīrot, klausos vietējos un ārzemju raidījumus par starptautisko politiku. Tas ir arī veids, kā mācos valodu – itāliski klausos Alesandro Barbero (Alessandro Barbero) lekcijas par viduslaiku vēsturi.

Dabā gan man patīk dzirdēt apkārtējās skaņas un mieru. Pēc darba ar enciklopēdijas šķirkļu shēmām, terminiem un galvenokārt jau rakstzīmju smalkumiem, ļoti prasās atpūtināt acis, skatoties tālumā – uz kalniem vai jūru līdz pat horizontam!