Ar Valteru Ščerbinski (galveno redaktoru) esmu pazīstama jau sen, kopš viņš strādāja Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) un mums bija veiksmīga sadarbība, domājot par augstskolas muzeja izveidi. Vēlāk mani dalībai Nacionālajā enciklopēdijā uzrunāja profesors Jānis Vētra, Nozaru redakcijas kolēģijas biedrs medicīnā. Lai gan sākotnēji biju domājusi uzrakstīt vienu vai divus šķirkļus, pēcāk jau tie pārtapa daudzos, radot saturu veselai grāmatai! Esmu pateicīga, ka Valters un redaktore Evija Laganovska nelikās mierā, un šis rezultāts bija izdevīgs un noderīgs mums visiem! Grāmatā ir apkopota informācija par vispārīgo, funkcionālo, eksperimentālo u. c. embrioloģijas veidiem, attīstības ģenētiku, reprodukcijas medicīnu un teratoloģiju. Vairāk es nevarētu vēlēties!

Man pašai bija ļoti interesanti strādāt! Reiz, kādu nakti rokoties pa interneta datu bāzēm un meklējot informāciju par pirmajiem eksperimentālajiem olšūnas apaugļošanas pētījumiem, es pat nokļuvu Vatikāna bibliotēkā (Bibliotheca Apostolica Vaticana) – neprasiet kā, otrreiz droši vien tur nemācētu aiziet! Tur ir ļoti bagātīga informācija, īpaši par šādiem sensitīviem tematiem. Priecājos, ka šo visu varēju iekļaut šķirkļos un arī enciklopēdijas drukātajā izdevumā!

Pašlaik ar rakstīšanu enciklopēdijai esmu iepauzējusi, jo brīvajā laikā strādāju pie histoloģijas grāmatas, taču histoloģijas šķirklis jau ir publicēts.

Abējādi! Nenovērtēsim par zemu mūsu lasītājus, jo tie, kuri interesējas par medicīnas tēmām, daudz ko jau zina. Tie, kuri interesējas par embrioloģiju, jau noteikti zina, ko meklē. Arī man pašai zināmā mērā sanāca embrioloģiju atklāt vēlreiz – kā tādu lielu koku ar daudziem zariem un lapām. Kā tas droši vien ir arī citās nozarēs!   

Man bija svarīgi pievienot faktus, kas attiecas uz mūsu mazo nāciju un Rīgu, pastāstot, kādi dižgari no šejienes ir cēlušies. Piemēram, 1944. gadā pati pirmā, kura apaugļoja olšūnu ārpus cilvēka ķermeņa, bija ebrejiete Mirjama Menkina (Miriam Menkin), kura ar ģimeni divu gadu vecumā emigrēja no Rīgas. Vai, piemēram, Gregorijs Gudvins Pinkass (Gregory Goodwin Pincus), kura mamma arī bija Rīgas ebrejiete un emigrēja uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV), kļuva par izcilu zinātnieku un kopdarbā ar savu kolēģi 1959. gadā izgudroja pirmās pretapaugļošanās tabletes. Viņa intelekta koeficients jeb IQ bija tik augsts, ka runāja, ka viss, pie kā viņš ķersies, izdosies perfekti!

1963. gadā Vinsents Freda un latviešu izcelsmes amerikāņu zinātnieks Oskars Kārlis Ādamsons jaunākais ASV veica pirmo intrauterīno operāciju – tādu, kur atver vēdera dobuma priekšējo sienu, dzemdes sienu un operāciju veic dzemdes iekšpusē. K. Ādamsona tēvs bija izcils pirmās brīvvalsts laika pediatrs un antropologs.

Visi šie cilvēki ir devuši lielu pienesumu pasaules zinātnei un ir arī lepnums Latvijai! Un viņi nebūt nav vienīgie! Šos vārdus esmu ietvērusi savos šķirkļos.

Mēs šajās zināšanās tiešām esam salīdzinoši jauni. Pirmo atklāja spermatozoīdu, un to paveica students Johans Hams (Johan Ham) 1677. gadā. Tas ir pavisam nesen, salīdzinot ar visu pārējo vēsturi! J. Hams atklāja, ka spermā kaut kas kustas, un mikroskopi tajos laikos, ziniet, galīgi nebija spēcīgi! Vēlāk J. Hams kopā ar savu skolotāju Antoniju van Lēvenhuku (Antonie van Leeuwenhoek) par to uzstājās ar lekciju Londonas Karaliskajā biedrībā (Royal Society). Un tas jau skaitījās liels sasniegums! Pēc tam atklāja, ka arī dzīvnieku spermā ir tāds pat “kustīgs” sastāvs. Ovocīts tolaik vēl nebija atklāts, tāpēc izveidojās uzskats par sievieti kā inkubatoru, kur galvenais dzīvības radītājs jeb radības kronis ir vīrietis. Arī senie spermatozoīdu zīmējumi bija ļoti amizanti – kā mazs cilvēciņš vai ziediņš.

Ovocītu atklāja tikai 150 gadus vēlāk (1827. gadā), kas nedaudz veicināja dzimumu līdztiesību. Līdz ar mikroskopijas attīstību, tikai 1827. gadā radās skaidrība, ka bērna radīšanai vajag abu dzimumu šūnas. Sievietes dzimumciklu noteica tikai Otrā pasaules kara laikā. 20. gs. 60. gados parādījās pirmās pretapaugļošanās tabletes sievietēm. Taču vīrietim orālie kontracepcijas līdzekļi parādījās tikai 21. gs. Šajā jomā esam vēl bērna autiņos! Tikai 1956. gadā ASV sāka uzskaitīt visus teratogēnus – kaitīgos faktorus, kas var ietekmēt grūtniecību un izraisīt anomālijas.  

2011. gadā ASV atļāva veikt pirmās terapijas ar cilmes šūnām, ko uzskatīja par lielu medicīnas sasniegumu, taču panākumi bija mazāki nekā cerēts. Daudzsološa vienīgi varētu būt vēža šūnu ārstēšana...

Kā Anatomikuma pārstāve un arī embrioloģijas pārzinātāja esmu droša, ka jebkurš ārsts ir aizdomājies par to, vai dvēsele pastāv un kur tā mīt.

Garīdzniecība saka, ka dvēsele ir uzreiz, es vairāk pieturos pie tā, ko saka ārsti un embriologi. Grūtniecība ilgst 40 nedēļas, bet, dzimstot priekšlaicīgi, no 24. nedēļas bērns var izdzīvot, jo ir jau radušies svarīgāko orgānu un sistēmu aizmetnīši. Ja piedzimst agrāk – iespēja izdzīvot ir ļoti maza. Mana pamatprofesija ir pediatrija, kurai esmu veltījusi piecus skaistus gadus. Kad tas mazais, sīciņais bērniņš inkubatorā pāris mēnešos apveļas un var kopā ar vecākiem pamest slimnīcu, tad saproti, kāpēc strādā.

Kad taisa abortu, sāp jau ne tikai sievietei, bet arī embrijam. Pētot literatūru, uzdūros pētījumiem, proti, ja 6. augļa attīstības nedēļā viņam pieskaras, viņš pagriež galvu kairinājuma virzienā. Tātad jušanas nervšķiedras jau ir attīstījušās, pēc pāris nedēļām tās izplatās uz pleciņiem, rociņām un tālāk. Latvijā oficiālais aborta termiņš ir līdz 12 nedēļām. Atsāpināšana būtu jāveic abiem, bet embrijam – no 6. nedēļas. Tas būtu humānāk, ja vispār šajā situācijā var lietot šādu vārdu.

Tāpat, runājot par IVF jeb mākslīgo apaugļošanu, ir valstis, kur embriju kvalitāti neizvērtē, to aizliedz baznīca. Pie mums tie tiek mikroskopā analizēti un saglabāti tikai labākie, implantēti dzemdē vai iesaldēti. Piemēram, Itālijā šādas izvēles nav. Ja embrijam ir kāda smaga patoloģija, arī to implantēs, lai varētu piedzimt. Tādēļ nereti itāļu pāri brauc veikt šo procedūru uz citu valsti.

Starp citu, agrāk vienmēr pie saviem medicīnas studentiem vismaz vienu reizi uzaicināju četru Latvijā lielāko konfesiju mācītājus. Studenti vienmēr uzdeva tik interesantus jautājumus! Reiz izskanēja arī jautājums, vai var veikt abortu, ja redzams, ka auglim ir smagas patoloģijas. Uz ko mācītājs atbildēja – kāpēc jūs domājat, ka jums ir lielākas tiesības dzīvot šajā pasaulē nekā invalīdam? Un to domu es pieņēmu. Kurš tad būs tas, kurš nosaka, kam dzīvot, bet kam mirt? Dzīvība ir kaut kas ļoti vērtīgs, skaists un trausls.

Kad es biju tikko studijas beigusi jauna ārste, slimnīcā bija trīs mēnešus veca meitenīte ar žultsceļu atrēziju; iznākums bija skaidrs, tas bija tikai laika jautājums par aiziešanas brīdi. Par aknu transplantāciju toreiz vēl runas nebija! Viņa regulāri iekrita komā. Kādā manas dežūras laikā tas notika atkal, mēs ar komandu bērniņu izglābām. Nākamajā dienā mani izsauca vadītājs. Eju un domāju, ka nu gan mani uzslavēs. Bet man paprasa – sakiet, daktere Pilmane, kāpēc jūs esat tik nežēlīga? Kāpēc neļāvāt bērnam aiziet? Biju tik apjukusi... Vēlāk esmu daudz par to domājusi. Es nevaru atļaut izdzist dzīvībai. Ne tikai tāpēc, ka esmu devusi Hipokrata zvērestu... Arī pēc manis vēl vismaz divi kolēģi bērniņu glāba, līdz viņa nomira. Mēs zinājām, ka viņu nevar izglābt, bet mēs viņu glābām. Tās ir morāli ētiskas pārliecības, uz kurām balstīties.

Lai arī kāda ir studenta motivācija – savas intereses pēc, sekojot vecāku pēdās, varbūt labi nopelnīt, medicīnai ir liels spēks –, tikko sāc strādāt ar cilvēku, nevari viņu nemīlēt! Tu vairs nekur neglābsies! Pacienti tev pieķeras, tu iemīli viņus un līdz ar to arī visu medicīnu.

Kopumā studenti ir mainījušies, viņi ir arī ārkārtīgi pārslogoti. Lai arī man bija jāstudē sestdienās, bija citi izaicinājumi, tomēr mūsu laikā smadzenes bija daudz brīvākas! Nebija informācijas pārbagātības, kas tagad nāk pa visiem iespējamajiem kanāliem. Mūsu pienākums pašlaik ir parādīt īsto virzienu, lai būtu vieglāk orientēties un nepazust lielajā informācijas jūklī. Jā, varu teikt, ka studentiem sarūk spēja pareizi izteikties, ir stājas problēmas. Bet citādi viņi ir tikpat labi un entuziasma pilni kā agrāk! Es izvēlējos studēt pediatriju, jo tajā pat ar nelielu palīdzību palīdzi bērnam atplaukt un viņam vēl visa dzīve priekšā. Ar studentiem ir līdzīgi.