Enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis, ar ko savā laikā strādājām kopā Rīgas Stradiņa universitātē, reiz man pastāstīja, ka gatavojas šim milzīgajam profesionālajam izaicinājumam un pēc kāda laika arī uzrunāja mani darbam Nozaru redakcijas kolēģijā, kas nozīmē uzņemties atbildību par komunikācijas zinātnes jomas šķirkļiem. Tas man bija ļoti pagodinošs un iepriecinošs piedāvājums, tikai vēlāk sapratu, cik šis uzdevums ir sarežģīts. Tomēr man ļoti patīk piedalīties šādos liela mēroga projektos, kad kaut kas tiek sākts pilnīgi no jauna, tiekot galā ar daudziem nezināmajiem. Tā arī sākās mūsu sadarbība – ar sanāksmēm, daudzām diskusijām, šaubām un lēmumiem.

Komunikācijas jomā jūtos ļoti zinoša, un man ir ilūzija, ka sekoju līdzi aktuālajai informācijai, tomēr, plānojot jomas šķirkļus, sapratu, ka daudz ko vēl nezinu vai neesmu iedomājusies, ka tas varētu būt noderīgs enciklopēdijai. Man ir jāmeklē paši labākie autori dažādiem šķirkļiem, arī par jomām, kurās es vai mani tuvākie kolēģi nav tik ļoti iedziļinājušies, piemēram, reklāma, sabiedriskās attiecības vai specifiski sociālo mediju attīstības procesi. Tas ir izaicinājums arī man – sekot līdzi jomas attīstībai, jo komunikācijas nozarē teju katru mēnesi parādās kāds jauns fenomens. Nozarēs, kas Latvijā vairāk ir pārstāvētas profesionālajā izglītībā un kur ir maz pētījumu, līdz ar to iespēju pētnieku attīstībai (reklāma, digitālais mārketings u. c. starpdisciplināras jomas), šķirkļu autorus atrast ir grūtāk. Taču, veidojot enciklopēdiju, mēs nevaram cerēt, ka uzreiz parādīsies kompetentu autoru loks, kam ir laiks izveidot profesionālus šķirkļus, tas ir ilgāks process. Un enciklopēdijas nozīmīgums ir tieši tajā, ka zināšanas, kas atrodas gan profesionālajā, gan akadēmiskajā vidē, tiek apkopotas un strukturētas, citādi nemaz nebūtu iemesla to darīt. Arī man pašai ir gan jau iesākti, gan vēl tikai plānoti šķirkļu temati, taču trūkst laika to visu raitai realizācijai.

Man ir gandarījums par to, kā vizuāli un saturiski izskatās mūsu Nacionālā enciklopēdija, jo esmu aicināta iesaistīties arī vienas starptautiskas enciklopēdijas šķirkļu gatavošanā, kas dod iespēju salīdzināt. Sekoju arī līdzīgu projektu tapšanai citās valstīs un redzu, ka mūsu enciklopēdija atbilst pašiem augstākajiem standartiem. Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirkļi nav tikai vienkāršs pamatinformācijas apkopojums, to saturs ir padziļināts un detalizēts.

Esmu rakstījusi gan par komunikācijas zinātni vispār, gan tieši tās attīstību Latvijā, dažādām komunikācijas teorijām, gan daļu no šķirkļiem, kas attiecas uz visiem mediju segmentiem un top kopā ar Aināru Dimantu. Lai radītu šķirkli par komunikācijas zinātnes attīstību, man pašai nācās veikt reālu pētījumu, lai gan daļa manas karjeras un izglītības ir šīs vēstures sastāvdaļa. Tas prasīja daudz laika un sarežģītu lēmumu pieņemšanu, kas bijuši aktuāli arī citiem redkolēģijas kolēģiem, jo ir jāizvēlas – ko tieši izcelt. Tāpat nepieciešamas konsultācijas ar nozares kolēģiem, jo komunikācijas zinātnē tomēr ir salīdzinoši neliels ekspertu loks.

Katrā ziņā, jo cilvēks ir zinošāks, jo viņam ir vieglāk citiem izskaidrot dažādus, pat sarežģītākos jautājumus tā, lai to saprot cilvēki ar dažādu sagatavotības līmeni. Tomēr rakstīšanu uzskatu par vienu no savām pamatprasmēm, jo dažādos žanros un dažādiem mērķiem esmu rakstījusi vienmēr – esmu bijusi žurnāliste, rakstot īsākas un garākas publikācijas, analītiskus rakstus, tāpat rakstot akadēmiskiem vai populārzinātniskiem nolūkiem. Tāpēc šķirkļu rakstīšana enciklopēdijai ir vēl viens radošs mēģinājums piemēroties konkrētam formātam, kas prasa noteiktu struktūru, valodas izvēli un precizitāti. Tāpat mēs ar kolēģiem izkopjam enciklopēdijas terminoloģiju latviešu valodā, lai pilnvērtīgi varētu izteikties par specializētām tēmām.

Uzskatu, ka šobrīd tur ir atrodami tikai paši pamatjēdzieni. Tas, cik daudz vēl liksim klāt, ir atkarīgs arī no pašas enciklopēdijas tālākās darba organizācijas, budžeta, strukturējot visu kopainu. Man pašai ir jau iesākti vairāki šķirkļi par komunikācijas teorijām – tie ir pamati, no kuriem ir attīstījušās pārējās. Tāpat ideju līmenī jau formējas vairāki šķirkļi, kas skaidrotu nozīmīgus komunikācijas terminus, kā arī jaunos fenomenus, piemēram, daudzkārt piesaukto redakcionālo neatkarību vai parādības saistībā ar dažādām dezinformācijas formām, populistu komunikācijas formas... Tas viss būtu vajadzīgs, lai enciklopēdija uzturētu savu aktualitāti, parādot sevi kā vērtīgāko avotu, kur meklēt informāciju latviešu valodā.

To, ka mums ir informācijas pārbagātība, gan es gribētu apšaubīt. Jā, mums ir datu pārbagātība, taču kvalitatīvas informācijas pietiek tikai nedaudzos jautājumos. Informācija it kā ir, taču tā nav kvalitatīva, uzticama un pārbaudīta. To zina katrs, kas ir mēģinājis atrast atbildes uz jebkuriem jautājumiem. Enciklopēdija ir gandrīz vai misijas jautājums, kuras uzdevums ir nostiprināt un papildināt kvalitatīvu avotu statusu. Tīmeklī ir jāpalielina kvalitatīvas informācijas īpatsvars! Tieši tāpat būtiska ir latviešu valodas izkopšana un bagātināšana, palielinot tās lietošanas funkcijas dažādās nozarēs, kā arī ļaujot cilvēkiem saprast, ka ir vērts meklēt avotus par sarežģītiem tematiem latviešu valodā. Ir skaidrs, ka latviski par komunikācijas zinātnes vēsturi nekur citur pasaulē neviens nav ļoti izsmeļoši rakstījis, jo nevienam nav bijusi tāda vajadzība un interese. Enciklopēdija ir pārpildīta ar unikālu informāciju, kas citos apstākļos un citās valstīs netiktu radīta. Līdz ar to bez enciklopēdijas liels realitātes lauks netiktu aptverts.

Mērķauditorijas noteikti ir vairākas, un es tās iedalītu pēc vajadzībām – skolēni šo informāciju izmanto, kā ierasts, veidojot savu darbu no gataviem maziem informācijas klucīšiem. Es pati, piemēram, enciklopēdijā esmu meklējusi informāciju, kad ir bijusi interese un vēlme ieraudzīt, kas aktuāls notiek citās jomās – kaut vai Latvijas arheoloģija vai ģeogrāfija, par ko neko daudz nezinu. Ir pareizi, ka enciklopēdijas mērķauditorija ir plaša, jo tas jau arī ir tās uzdevums. Enciklopēdijas funkcija ir ieguldījums sabiedrības izglītošanā, zināšanu uzkrāšanā, tas ir izveidots nozīmīgs sabiedrisks labums. Lai šī vietne ir pieejama jebkuram cilvēkam, kas var lasīt latviski! Pat ja informāciju izmanto kā izklaidi, tā ir ļoti augstvērtīga izklaide! Tā ir piemērota ātrai atbildes atrašanai, sagatavojot mājasdarbu skolā vai studijās, kā arī iespēja redzēt tālākos izpētes ceļus – kur meklēt papildu informāciju, kādi ir būtiskākie autori, literatūra un zinātnes atzari. Tieši tāpat enciklopēdija ir piemērota katram, kam nepieciešams noskaidrot kādus faktus savas zinātkāres vai ziņkāres pēc. Vienu un to pašu šķirkli katrs cilvēks var lasīt ar pavisam atšķirīgu pieeju un uztveri. Kādreiz bija bērni, kas izlasīja mājas sekcijā atrasto Medicīnas enciklopēdiju vai jebkuru citu, tā šodien viņi droši, tikko iemācījušies lasīt, var ķerties klāt arī šai!

Es teiktu, ka Nacionālā enciklopēdija jau pašlaik izskatās krietni moderna un mūsdienīga, salīdzinot ar citām, kas pašlaik eksistē interneta vidē. Tās enciklopēdijas, ar kurām man nācies saskarties, tieši tā arī darbojas – kā teksts vai tā elementi digitālā vidē. Var teikt, ka šobrīd eksistē divas pretrunīgas tendences. Viena – vienkārši un skaidri pasniegta informācija, kas nav izraibināta ar dažādiem elementiem un multimediālām iespējām, bet drīzāk iet dziļumā (kur informācija ir satīklota ar arvien jauniem saistītiem informācijas atzariem vai papildu materiāliem – attēliem, video, datu bāzēm). Otrs veids ir tāds, kas meklē iespējas, lai informāciju pasniegtu ne vairs teksta formā, bet, piemēram, audio un video formātos.

Ir atzīstami, ka enciklopēdijām veidojas papildu produkti specifiskām auditorijām, piemēram, kas risina pieejamības problēmas – ar noteikta izmēra burtiem vai iespēju automātiski noklausīties rakstīto tekstu. Izglītošanas vajadzībām ir noderīgi papildināt enciklopēdijas ar videospēlēm, testiem un citiem elementiem. Protams, apzinos, cik daudz finanšu un cilvēku resursu tas prasa. Iespējas mūsdienās ir ļoti daudz, un ar laiku tās droši vien tiks arī izmantotas, bet pašreizējais formāts ir piemērots un izmantojams plašai auditorijai.

Papildu tam, ka esmu fakultātes dekāne un pasniedzēja, man ir plašs darbu saraksts, kam pievēršos prioritārā secībā. Daudz esmu iesaistījusies pētniecības darbā, aktuālākais pašlaik ir līdzdalība vienā no apakšprojektiem pētījumā “Dzīve ar Covid-19”. Tajā es pētu trīs aspektus: sabiedrības attieksme pret ziņām par Covid – kad esam spējīgi saprast informāciju, kad izvairāmies no tās, jo, iespējams, esam noguruši, otrs jautājums – dezinformācijas uztvere tieši saistībā ar pandēmiju. RSU ir izstrādāts unikāls pētniecības rīks – interneta agresivitātes indekss, kas tiešsaistē analizē auditorijas reakcijas uz informāciju, vērtējot, kas izraisa agresivitāti. Projekta ietvaros esam šo rīku pielāgojuši tieši ar Covid saistītai informācijai. Visi šie trīs jautājumi katrs savā veidā analizē mediju efektus, lai saprastu, kā mūs ietekmē saņemtā informācija un kādas sekas tā izraisa – visi šie neredzamie procesi ir ļoti sarežģīti.

Tāpat kopš 2015. gada darbojas starptautisks Eiropas Komisijas pētījums – mediju plurālisma monitors ‒, kam šogad saistībā ar pandēmiju ir gan jauna metodoloģija, gan citi jauni aspekti. Tur ir neskaitāmi indikatori, kas analizē visu mediju vidi, sākot ar mediju regulāciju, beidzot ar žurnālistu darba drošību, kā arī to, cik kvalitatīva ir žurnālistika katrā valstī. Šajā pētījumā pārstāvu Latviju, pašlaik notiek datu piegādes un analīzes posms.

Esmu arī saņēmusi RSU iekšējo grantu Worlds of Journalism Study globālajam pētījumam, kurā piedalās vairāk nekā 50 valstis, kas pēta žurnālistikas vidi un mēģina atbildēt uz jautājumiem, kas arī mani ļoti interesē, proti – kā mainās žurnālista profesija un sabiedrības uztvere, gaidas par to. Intensīvs darbs sācies jau 2021. gada janvārī.

Protams, viss šis noder manā pasniedzējas darbā, jo visas tēmas jau ir savstarpēji saistītas. Vēl kopā ar studentiem veidojam jauno pētnieciskās žurnālistikas izdevumu Inquisitio. Darba ir daudz, un par garlaicību galīgi nevar sūdzēties!

No vienas puses, protams, katru dienu ir kāds pārsteigums, jo, redzot dažādās viedokļu izpausmes, tiešām jābrīnās, kādu aplamību un absurda līmeni varam sasniegt. Taču man kā pētniekam ir ļoti interesanti redzēt procesus un domāšanas modeļus, kas kādreiz ir bijuši apslēpti vai tikuši izplatīti tikai kādās alternatīvās kopienās. Protams, mums var šķist, ka šo alternatīvo viedokļu ir daudz, jo šo cilvēku izpausmes ir ļoti spilgtas un polarizētas, brīžiem pat novērojams ekstrēms komunikācijas saturs un stils, kurā grūti atrast kādas loģikas kopsakarības un kas pārējos var ļoti uztraukt. No otras puses, dažas izpausmes ir tuvu dezinformācijai, nepatiesai informācijai un rāda arī auditorijas uzņēmību pret dezinformāciju. Pēc mūsu pētījuma “Dzīve ar Covid-19” rezultātiem aptuveni viena sestdaļa lasītāju ir salīdzinoši uzņēmīga pret dezinformāciju, kas saistīta ar pandēmijas interpretāciju. Vēl daļa cilvēku šādai nepārbaudītai informācijai tic selektīvi. Tas tikai parāda, ka mēs neviens neesam pasargāti no tā, ka atsevišķos jautājumos, kad esam satraukti vai līdz galam kaut ko nesaprotam, varam noticēt nezinātniskiem vai sabiedrības veselībai bīstamiem vēstījumiem.

Mani pārsteidz tas, ka redzu sabiedrības izglītotības pieaugumu kombinācijā ar diezgan vieglu paļaušanos uz paranormālām parādībām, maģisko domāšanu un realitātes noliegšanu. Interesanti, ka tas viss var pat sadzīvot kopā vienā cilvēkā vai it kā līdzīgo cilvēku grupā. Un šo nav ne viegli izprast, ne novērst.

Neticība medijiem iet roku rokā ar neuzticēšanos valdībai, ministru paziņojumiem. Mūsu pētījums rāda, ka šie cilvēki netic ne oficiālajiem ziņu avotiem un ekspertiem, ne arī saviem kolēģiem un draugiem vai ģimenes locekļiem. Un tam nav sakara ar to, ka cilvēkiem nav zināšanu vai nav pieejama objektīva informācija. Tam ir tiešs sakars ar uztveres īpatnībām – kā cilvēki tiek galā ar jauna veida informāciju. Redzam, ka šīs reakcijas sakņojas ilgstoši radītā vērtību sistēmā. Var novērot, ka tie paši cilvēki, kas netic vīrusa eksistencei vai nepieciešamajiem piesardzības pasākumiem, neatbalsta arī vakcināciju un netic, piemēram, klimata pārmaiņām, seko tādām kā dabiskuma pārņemtām teorijām par to, kādai būtu jābūt cilvēka dzīvei, dzimuma lomām u.tml., nereti arī atbalsta vardarbību, iebilst pret it kā sabiedrības kontroli, bet tajā pašā laikā ir gatavi kontrolēt visus citus. Tie ir dziļāki informācijas uztveres procesi, kas šādā veidā parādās.