Enciklopēdijā lielā mērā nonācu pēc kādreizējā LU rektora Indriķa Muižnieka ieteikuma, kurš tolaik bija aizņemts savos tiešajos pienākumos. Savukārt es ieņēmu Bioloģijas fakultātes dekāna amatu, kur pirms tam bija strādājis profesors I. Muižnieks, tā mūsu ceļi ik pa laikam krustojās.

Desmit ar pusi gadi šajā amatā man deva pienācīgu izpratni par bioloģijas jomu Latvijā. Šajā laikā izveidoju labas attiecības ar kolēģiem – bioloģijas ekspertiem –, kuri man arī palīdz domāt par šķirkļu tematiem un autoriem enciklopēdijas vajadzībām. 

Tieši tāpēc abus šķirkļus, kuru autors esmu, pat īsti neuztveru kā savus personīgos, jo vajadzēja ilgas diskusijas ar kolēģiem, kuri specializējušies dažādās bioloģijas apakšnozarēs. Es nevaru būt eksperts visos jautājumos! Mana šauri profesionālā sfēra ir saistīta ar augu iekšējās uzbūves pētīšanu, augu anatomiju, kas ir bezgala interesants jautājums – kā viss ir aizsācies 16. un 17. gs. un līdz kam ir nonācis šobrīd, kad mēģinām izprast lielās augu daudzveidības funkcionēšanu kopumā. Par to noteikti taps arī vēl kāds šķirklis.

Es noteikti varētu būt proaktīvāks enciklopēdijas satura veidotājs, taču daudzie pienākumi ne vienmēr ļauj paveikt visu, ko esmu iecerējis. Labi, ka galvenais redaktors Valters Ščerbinskis mūs, redkolēģijas locekļus, sasauc uz regulārajām sapulcēm, tā radot priekšstatu par paveikto un vēl plānotajām aktivitātēm.

Ļoti disciplinējošs mirklis bija drukātās enciklopēdijas izdošana 2018. gadā. Tad bija jāiekļaujas termiņos bez atkāpēm. Drukātais materiāls bija viens, unikāls, un tā tapšana bija ļoti iedvesmojoša! Elektroniskā enciklopēdijas versijā šķirkļu saturu var uzlabot, dzēst, papildināt... Darbs pie tās var ilgt mūžīgi. 

Tāpat esmu apņēmies uzrakstīt šķirkli par rododendriem Latvijā, kuru selekcionēšanu pirms teju 70 gadiem aizsāka mans tēvs Rihards Kondratovičs, izveidojot lielāko kolekciju Latvijā. Viņš bija iniciators specializētas rododendru audzētavas organizēšanai, un 1980. gada 1. jūlijā ar Latvijas Valsts universitātes (LVU, mūsdienās – LU) rektora pavēli oficiāli tika nodibināta LVU Rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētava “Babīte”, par kuras vadītāju kļuva R. Kondratovičs. Pēc viņa aiziešanas mūžībā 2017. gadā tajā rododendru kolekciju veidošanas un selekcijas darbu joprojām turpina zinoši un ieinteresēti kolēģi.  

Informācija, kas atrodama enciklopēdijā, noteikti ir apkopojoša un koncentrēta. Uzskatu, ka tieši koncentrācija un uzticamība ir divi galvenie enciklopēdijas stūrakmeņi. To ir radījuši eksperti, tā ir recenzēta, visi fakti ir pārbaudīti un balstīti konkrētos avotos. Uz Nacionālo enciklopēdiju var atsaukties zinātniskos darbos.

Arī pats ik pa laikam kaut ko meklēju enciklopēdijā, tomēr jāsaka, ka, lai arī tā pastāv jau 10 gadus, tā joprojām nav pilnīga, arī bioloģijas jomā. Un tas, protams, ir akmens manā lauciņā. Taču tā papildinās ar katru gadu, kļūstot arvien bagātīgāka. Regulāri top ieraksti par dažādiem dzīvniekiem un augiem, par bioloģiju visās tās izpausmēs, arī starpdisciplinaritātē.

19./20. gs. mijā Latvijā lielākā daļa zinātnieku bija vācbaltieši, kuri interesējās par dažādam dabaszinātnēm. Mūsdienās esam pieraduši, ka katrs speciālists ir eksperts konkrētā jomā, bet tolaik, modernās zinātnes attīstības pirmsākumos, bija vairāk “universālie kareivji” – dabaszinātnieki, kuri interesējās par visu, piemēram, medicīnu, augu un dzīvnieku sistemātiku, iekšējo uzbūvi, reizē būdami arī domātāji un filozofi ar plašu redzes loku. Viņi ne vienmēr iedomājās par detaļām, mēģinot izprast, kā tieši, piemēram, ūdens no milzīga koka saknēm nonāk līdz lapām. Vairāk nodarbojās ar vispārīgākiem pieņēmumiem par dzīvās dabas funkcionēšanu. Protams, sistemātiskā pieeja bioloģijas zinātnei sākās līdz ar mūsu Alma Mater dibināšanu 1919. gadā.

Novēroju, ka mūsdienās studenti arvien biežāk izvēlas kļūst par t. s. baltajiem biologiem jeb tiem, kuru ikdiena paiet laboratorijās. Taču liela daļa no bioloģijas apakšnozarēm ir savijušās kopā, un tās nebūt nevar stingri nodalīt. Vienmēr atgādinu studentiem, ka bez gaisa jeb skābekļa cilvēks spēj izturēt ļoti īsu laiku. Skābeklis jebkuram aerobajam organismam ir dzīvības nodrošināšanas pamatā. Un skābekli izdala fotosintezējošie organismi kā savas vielu maiņas blakus produktu, tai skaitā zaļie augi un aļģes.

Kā daudzās nozarēs, jāskatās, kā attīstīsies mākslīgā intelekta, nanotehnoloģiju, bioinženierijas un biotehnoloģiju pielietojums. Nesen izlasīju Juvāla Harari (Yuval Harari) “Sapiensi: Cilvēces īsā vēsture” (Sapiens: A Brief History of Humankind, 2011), kur tiek analizēti cilvēces attīstības virzieni, raksturojot gan cilvēku sasniegumus, gan nebūt ne pozitīvo ietekmi uz zemeslodi un tās dzīvo organismu daudzveidību vairāku desmitu tūkstošu gadu laikā. Mūsdienās pētniecības iespējas, tai skaitā cilvēka izcelšanās pētījumus un dažādu slimību apkarošanas iespējas, ļoti ietekmē jauno tehnoloģiju attīstība, kas progresē mežonīgā ātrumā un ko ir ļoti grūti prognozēt.

Laboratoriskie apstākļi un tur valdošā rutīna ir ļoti līdzīga teju visās valstīs, pat laboratorisko materiālu var pārsūtīt uz otru pasaules malu salīdzinoši īsā laikā. Savukārt zaļā jeb savvaļas bioloģija ir unikāla katrai klimata zonai – Āfrikā viena, pie Vidusjūras cita. Bioloģijas attīstībā jebkura virziena pētniekiem ir vajadzīga cieša sadarbība, lai laboratoriju bioloģijas pētnieki, izmantojot savas zināšanas, varētu nodrošināt ne tikai cilvēces labklājību un labturību, bet arīdzan rūpētos par to, lai uz mūsu pasaules katra zona varētu lepoties ar saviem apstākļiem un unikālo organismu klātbūtni. Lai neviena suga neiznīktu cilvēka darbības vai bezdarbības dēļ. Lai bioloģiskās izpētes virzieni nevis konkurētu, bet savstarpējā sinerģijā papildinātu viens otru un apstākļus šeit, uz zemes, darītu mums arvien patīkamākus. Un dabas klātbūtne noteikti ir viens no faktoriem, kas laimes sajūtu pastiprina. Daba kā vide, kur atgūt līdzsvaru pēc darba nedēļas kabinetā – mežos, pie ūdeņiem, kalnos, gan pastaigājoties, gan ķerot adrenalīnu citos veidos.

Šis laiks bija ļoti intensīvs, ieguldīju tur visas savas zināšanas un pieredzi, attīstot Botāniskā dārza potenciālu, kādu to saskatīju. Tas gan nozīmēja arī milzīgu administratīvo darbu, kas paņēma ļoti daudz laika, tāpēc domāju, ka vadības maiņa bija vajadzīga.

Viens no lielākajiem dārza attīstības izaicinājumiem bija tas, ka pēdējā pusgadsimta laikā tur nebija ieguldītas pietiekamas investīcijas. Viens no nozīmīgākajiem darbiem, ko izdevās noorganizēt, bija Borisa un Ināras Teterevu fonda finansējuma piesaiste, par ko LU ir ļoti pateicīga mecenātiem. Tā varējām atjaunot augu kolekciju laistīšanas sistēmu, kas bija ārkārtīgi nepieciešams pasākums – iedomājieties 50 vai 60 gadus zemē gulošas dzelzs caurules, kas ir aizaugušas un sarūsējušas! Tāpat vēl joprojām noris apjomīgā Palmu mājas rekonstrukcija, lai 2025. gada sezonā uzņemtu apmeklētājus atjaunotā izskatā. Tā apmeklētājiem tika atvērta 1971. gadā, kopš tā laika nepiedzīvojot vērienīgus uzlabojumus, tātad remonts bija vitāli nepieciešams. 

Attiecībās ar Botānisko dārzu esmu ļoti personisks, jo ar savu ģimeni tā teritorijā nodzīvoju desmit gadus – kopš 1963. gada. Manam tēvam, kurš tolaik bija dārza direktors, tur atradās dienesta dzīvoklis. Tā ir mana bērnība. Arī mana mamma, tēva kursabiedre, bija bioloģe, māsa studēja bioloģiju, viņu pēdās sekoju es. Droši vien ikdienas dzīves vide, apkārtne un sastaptie cilvēki ietekmēja manu izvēli un intereses! Tomēr man pat prātā neienāca, ka kādreiz iešu tēva pēdās, lai gan visus gadus, arī studiju laikā, mans kontakts ar Botānisko dārzu nebija pārtrūcis, jo tā ir unikāla vieta ar milzīgām, daudzveidīgām augu kolekcijām, iespējām pētīt un iegūt augu materiālu un veikt eksperimentus. Ne jau velti Botāniskā dārza misija ir sekmēt bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, veidojot ex situ augu kolekcijas, piedaloties studiju un pētniecības darbā un izglītojot sabiedrību. Un tā patiešām ir oāze pilsētā, kur cilvēki relaksējošā vidē var atgūties no ikdienas steigas.

Koka māja, kurā tolaik dzīvojām, joprojām dārzā atrodas, tikai nu jau ļoti sliktā stāvoklī. Tā ir viena no piecām Volfšmita muižas ēkām, kas saglabājušās dārza teritorijā, ar kultūrvēsturisku vērtību. Tajās vēl joprojām atrodas darba vietas, tāpēc vajadzīga rūpīga restaurācija, un jautājums tiek risināts nu jau LU līmenī.

Cilvēkam ir svarīgi ieaugt ar savām saknēm dabā un tikai šajā vienotībā tie viens otru spēj papildināt, stiprinot dzīvās dabas daudzveidību. Mūsu planētas pastāvēšanas laikā tās noslodze un klimats nepārtraukti mainās, līdz ar to būtisks elements dabas daudzveidības saglabāšanā ir botāniskie dārzi, kas dzīvo augu kolekcijām kalpo kā zaļo dārgumu krātuves, kurās ielūkoties un smelties spēku drīkst ikviens.