Galvenais un tikai valodniecībai raksturīgais pētniecības objekts ir valodas fonētiski fonoloģiskā, gramatiskā (morfoloģiskā un sintaktiskā), kā arī leksiskā sistēma.

Valodniecībai ir dažādas apakšnozares, kas tiek šķirtas atkarībā no valodas pētīšanas aspekta, pētāmā priekšmeta un izmantotajām metodēm. Atkarībā no pētīšanas aspekta parasti runā par sinhronisko un diahronisko jeb vēsturisko valodniecību. Sinhroniskajā valodniecībā noteikta perioda valodas sistēma tiek aprakstīta kā relatīvi nemainīgs, pastāvīgs lielums, diahroniskajā – kā mainīgs un attīstībā esošs parādību kopums. Tiek šķirta arī vispārīgā (jeb teorētiskā) un konkrētā valodniecība. Vispārīgās valodniecības mērķis ir izzināt objektīvas, visām valodām raksturīgas īpatnības, kas saistītas ar cilvēka domāšanu un pasaules uztveri, kā arī noskaidrot vispārīgus un visām valodām izmantojamus analīzes principus. Savukārt konkrētā valodniecība detalizēti aplūko atsevišķu valodu (piemēram, latviešu, lietuviešu, igauņu, vācu), valodu grupu (piemēram, baltu, ģermāņu) vai saimju (piemēram, indoeropiešu, urāliešu, altajiešu) sistēmu, īpašības un attīstību. Lietišķajā valodniecībā tiek pētīta valodu apguves, tulkošanas, terminoloģijas, valodas normēšanas, datorlingvistikas teorija un prakse. Savstarpējs pretstats ir arī starp deskriptīvo un preskriptīvo valodniecību. Deskriptīvā valodniecība fiksē un iespējami objektīvi apraksta valodas sistēmas faktus noteiktā laika posmā, bet preskriptīvā valodniecība ir saistīta ar valodas lietojuma vērtējumu un normēšanu.

Valodniecība izpētes objekta un izmantoto metožu dēļ robežojas gan ar dabaszinātnēm (fiziku, matemātiku, bioloģiju, neiroloģiju u. c.), gan ar sociālajām un citām humanitārajām zinātnēm (socioloģiju, psiholoģiju, pedagoģiju, etnoloģiju, vēsturi, antropoloģiju, literatūrzinātni, filozofiju un citām). Tas nosaka arī dažādu apakšnozaru un starpnozaru veidošanos un attīstību (piemēram, valodas filozofija, poētika, sociolingvistika, etnolingvistika, lingvistiskā didaktika, kvantitatīvā lingvistika, korpuslingvistika, psiholingvistika, neirolingvistika un citas).

Par valodniecību kā zinātnes nozari ar īpašu metodoloģiju iespējams runāt kopš 19. gs. pirmās puses. Taču lingvistiskās domas aizsākumi ir daudz senāki, jo jau kopš 1. gt. p. m. ē. savstarpēji neatkarīgi Indijā, Eiropā (Grieķijā un Romā) un Ķīnā veidojušās lingvistiskās tradīcijas.

Indijā valodniecības aizsākumi saistāmi ar Pānini (पाणिनि) klasiskā sanskrita gramatiku Aṣṭādhyāyī (burt. “Astoņas nodaļas”) apmēram 6.–2. gs. p. m. ē. sākotnēji mutvārdu formā (kā vēdu reliģiskās literatūras virziens), kurā no saziņas un satura viedokļa apskatīta skaņu un morfoloģisko formu sistēma, sakņu un sintaktisko konstrukciju struktūra, kā arī vārdu krājums. Eiropā šī gramatika kļuva pazīstama tikai 19. gs. pirmajā pusē.

Senajā Grieķijā valodniecība tikusi uzskatīta par filozofijas daļu, piemēram, Platona (Πλάτων) un Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) darbos. Hellēnisma laikmetā (apmēram 336.–30. gadā p. m. ē.) svarīgs kļūst grieķu valodas mācīšanas un lietošanas jautājums cittautiešiem. Pēc Aleksandra impērijas sabrukuma hellēnisma tradīcijas turpinās Aleksandrijā (Ēģiptē). Pazīstamākie šī posma valodniecības darbi ir Apolonija Diskola (Ἀπολλώνιος ὁ Δύσκολος) “Par sintaksi” (Περὶ συντάξεως) un Dionīsija Trāķieša (Διονύσιος ὁ Θρᾷξ) “Gramatikas māksla” (Τέχνη Γραμματικῆ).

Aleksandrijas tradīcijas tālāk tika turpinātas Romā. Nozīmīgākie romiešu darbi ir Marka Terencija Varrona (Marcus Terentius Varro) latīņu valodas apraksts “25 grāmatas par latīņu valodu” (De lingua latina libri XXV) 1. gs. p. m. ē., pielāgojot grieķu valodas apraksta principus latīņu valodai; Ailija Donāta (Aelius Donatus) “Gramatikas māksla” (Ars grammatica) un Prisciāna (Priscianus Caesariensis) gramatika “Gramatikas pamati” (Institutiones Grammaticae). Donāta un Prisciāna valodas apraksta tradīcijas Eiropas valodniecībā bijušas ļoti nozīmīgas un daļēji tiek izmantotas arī 21. gs.

Ķīnā lingvistisko ideju attīstību noteica salīdzinoši agrīnā rakstu tradīcijas izveidošanās apmēram 2. gt. p. m. ē. Ķīnas valodnieciskās tradīcijas vairākus gadus tūkstošus orientējušās uz hieroglifu rakstību, izruna uzskatīta par mazāk svarīgu (izņemot toņus un zilbes robežas), tāpēc valodniecībā attīstīta sintakses daļa un leksikogrāfija, balstoties uz Ķīnā runāto valodu amorfo jeb izolējošo struktūru (sakņu vārdi bez afiksiem; hieroglifs atbilst vārdam).

Visu minēto lingvistisko tradīciju pamatā ir praktiska nepieciešamība mācīt lasīt un rakstīt ne tikai dzimtajā valodā (sākotnēji galvenokārt reliģiskus tekstus), bet arī dažādu citu tautību cilvēkiem jauniegūtajās valstu teritorijās. Lingvistisko tradīciju veidošanos noteica arī tas, ka senākie reliģiskie teksti mutvārdu formā un agrāko posmu literatūra valodas lietotājiem vairs nebija saprotama, jo bija izveidojusies pārāk liela atšķirība starp ikdienā runāto valodu un agrāko posmu rakstītajiem tekstiem. Tāpēc bija nepieciešams skaidrot vārdu nozīmi un izrunu, funkcijas teikumā, veidot tematiskas un gramatiskas vārdnīcas, ieteikumus dzejas un citu tekstu sacerēšanai.

Sākotnēji lingvistiskās tradīcijas bija sinhroniskas un orientētas tikai uz vienas valodas aprakstu (piemēram, sanskrita, grieķu, latīņu, ķīniešu), valodas savstarpēji nesalīdzinot.

Viduslaikos, apmēram 1. gt. beigās, bija attīstījušās arī arābu valodnieciskās tradīcijas – 7. gs. izveidojoties Arābu kalifātam (Tuvajos un Vidējos Austrumos, Aizkaukāzā, Ziemeļāfrikā, Spānijā, daļā Indijas) un izplatoties islāmam, reliģisku un arī laicīgu iemeslu dēļ kļuva svarīgi mācīt arābu valodu daudziem cittautiešiem, turklāt arābu valoda islāma zemēs funkcionēja kā valsts valoda. Tas noteica klasiskās arābu valodas gramatiku un vārdnīcu veidošanu. Īpaši strauji arābu valodnieciskās tradīcijas attīstījās Spānijas arābu daļā (10.–11. gs.).

Eiropā viduslaikos zinātnē, reliģijā, izglītībā un kultūrā sākotnēji dominēja latīņu un arī grieķu valoda. Īpaša loma bija arī senebreju valodai, kas kristietības ideju ietekmē tika uzskatīta par visu Eiropas valodu pirmpamatu. Taču pamazām, it īpaši 15.–16. gs. veidojoties centralizētajām Eiropas lielvalstīm ar savu valodu, rakstību un kultūru, latīņu (vai grieķu) valoda vairs nespēja apmierināt valodas lietotāju prasības, turklāt tika ievērota arī Eiropā runāto valodu (t. sk. latīņu un grieķu) savstarpējā līdzība un tipoloģiskā atšķirība no senebreju valodas, kas lika apšaubīt tās hipotētisko pirmpamatu, vienlaikus radot idejas par vispārīgām, daudzām valodām kopīgām pazīmēm.

Kopš 15. gs. tika veidotas arī t. s. jauno Eiropas valodu gramatikas mācību un normatīviem nolūkiem – franču, spāņu, itāļu, vācu, angļu valodai. Tās vairs nebija latīņu valodā, lai gan daļēji saglabāja latīņu valodas apraksta tradīcijas. Tas veicināja universālu valodas likumu ideju, kā arī valodniecisku tradīciju veidošanos atsevišķos nacionālos zaros. Valodas universāliju ideju stiprināja arī lielie ģeogrāfiskie atklājumi kopš 15. gs. sākuma Tālajos Austrumos, Āfrikā, abu Ameriku kontinentos un citur, kur eiropieši saskārās ar ļoti lielu skaitu agrāk nezināmu un izteikti atšķirīgu valodu, turklāt daudzām nebija arī nekādu rakstu tradīciju. Lai gan šo valodu aprakstā (galvenokārt kristietības izplatīšanas nolūkā gatavojot reliģiska satura tekstus) tika izmantots latīņu valodas paraugs, tomēr jau sākotnēji bija skaidrs, ka tas nav piemērots tik atšķirīgu citu kultūras tradīciju valodas faktu fiksēšanai un ka meklējami kādi iespējami vispārīgi apraksta principi un metodes.

17. gs. aktīvi tika attīstīta ideja par universālu vispasaules valodas radīšanu. Lai to paveiktu, nepieciešams apzināt ikvienu pasaulē runātu valodu. Šādu ideju būtiski iespaidoja racionālisma filozofija un viens no tās pamatlicējiem Renē Dekarts (arī Kartēzijs) (René Descartes, arī Renatus Cartesius). Racionālisma idejas noteica divējādu metodoloģisku pieeju valodu aprakstā: 1) induktīvu – dabisko valodu vispārīgu pazīmju apzināšanu; 2) deduktīvu – mākslīgu valodu veidošanu.

Induktīvās pieejas vispazīstamākais paraugs ir franču teologa un filozofa Antuāna Arno (Antoine Arnauld) un franču valodnieka Kloda Lanslo (Claude Lancelot) publicētā Porrojāla gramatika “Vispārīga un racionāla gramatika, kas ietver skaidri un dabiski izskaidrotus runas mākslas pamatus” (Grammaire de Port-Royal “Grammaire générale et raisonnée contenant les fondemens de l’art de parler, expliqués d’une manière claire et naturelle”, 1660). Gramatikā izmantota sinhroniska skaidrojoša, aprakstoša un normatīva pieeja, plaši izmantojot franču, latīņu, spāņu, itāļu, kā arī sengrieķu un senebreju piemērus.

Deduktīva pieeja valodas sistēmas aprakstā attīstījās 17.–18. gs. Anglijā filozofa Frensisa Bēkona (Francis Bacon), filologa Džona Vilkinsa (John Wilkins) un dabaszinātnieka Īzaka Ņūtona (Isaac Newton) pētījumos par valodu. Dedukcijas ceļā tika meklēta vārdu un konstrukciju substance, kas ietver lietas būtību tīrā veidā. Konstatējot polisēmijas un sinonīmijas esamību, substanču meklējumi aizsāka mūsdienu valodniecībā izplatīto komponentu analīzes metodi. Šie valodas pētnieki uzskatīja, ka valodu daudzveidības problēmu var atrisināt jaunradīta universāla vispasaules valoda.

Angļu koloniālais ierēdnis Indijā Viljams Džounss (William Jones), apgūdams Indijas kultūru, iepazinās arī ar Pānini gramatikas tradīciju un sanskritu un sāka sastatīt sanskritu ar sengrieķu, latīņu u. c. Eiropas valodām, izvirzot sanskritu par pirmvalodu (šī ideja tika noraidīta tikai 19. gs. otrajā pusē). Eiropas valodniecībā sākās aktīva sanskrita pētniecība, dažādu Eiropas valodu un sanskrita sastatīšana un salīdzināšana, meklējot arī īpašu metodoloģisku pieeju.

18. gs. turpinājās normatīva valodu aprakstīšana, jau vērtējot katras konkrētas valodas materiālu, vairs neizvirzot latīņu valodu par absolūtu paraugu. Strauji attīstījās arī leksikogrāfija. Par galveno valodniecisko diskusiju un pētījumu objektu izvirzījās valodas izcelšanās un cilvēku runas spēja, skaidrojot to gan ar atdarināšanu, gan ar kolektīvu norunu.

Tādējādi 18.‒19. gs. mijā bija izveidojušās divas lingvistiskās domas tradīcijas – viena virzīta uz vispārīgu, cilvēcei kopīgu valodas parādību analīzi, otra – orientēta uz valodu sastatījumu un radniecīgu elementu meklēšanu un skaidrošanu. Abas tradīcijas būtiski iespaidoja valodniecības kā zinātnes nozares izveidošanos 19. gs. un tās tālāku attīstību 20. un 21. gs.

19. gs. paralēli attīstījās valodas filozofija, vispārīgā un tipoloģiskā valodniecība kā t. s. valodas universāliju virziens un salīdzināmā valodniecība kā konkrētu radniecīgu valodu apraksta virziens, kurā formulēta arī pirmā zinātniski pamatotā lingvistiskā metode – salīdzināmi vēsturiskā metode.

Vispārīgās valodniecības, valodas filozofijas, antropoloģijas un valodas tipoloģijas kā zinātnisku jomu aizsācējs ir vācu filozofs, valodnieks un diplomāts Vilhelms fon Humbolts (Friedrich Wilhelm Christian Carl Ferdinand von Humboldt). V. fon Humboltam svarīga ir cilvēka veidola (Gestalt) izpēte. Lai to paveiktu, V. fon Humbolts postulē vispārīgo valodzinību (allgemeine Sprachkunde), kas ir estētikas, filoloģijas, etnogrāfijas, antropoloģijas, filozofijas un valodniecības apvienojums un kuras mērķis ir izzināt dažādu pārmaiņu nosacītu cilvēces garīgās attīstības vēsturi, balstoties uz valodu. Savukārt antropoloģija ir cilvēka rīcības veida izzināšana labākai un harmoniskākai cilvēka izveidei. Visa pamats ir valodas studijas, jo tā ir cilvēka rakstura un domāšanas atslēga. V. fon Humbolta valodas koncepcija ietver valodas sistēmiskuma ideju, uzskatu par valodu kā īpašu cilvēka darbības veidu (verbālo aktivitāti), kā arī valodas un runas šķīrumu (V. fon Humbolta terminoloģijā – ergon ‘valodas gatavais veidojums’ un energeia ‘valodiskā darbība’ pretstats). V. fon. Humbolts, kā arī viņa laikabiedri brāļi Augusts un Frīdrihs Šlēgeļi (August Wilhelm (von) Schlegel, Karl Wilhelm Friedrich (von) Schlegel) ir snieguši arī valodu tipoloģisko klasifikāciju, uzskatot, ka tā atspoguļo cilvēka domāšanas valodas struktūras tiešu saikni: amorfās valodas → aglutinējošas valodas → fleksīvās valodas. Ideja, ka, piemēram, fleksīvo valodu runātāji pārstāvētu pilnīgāku cilvēka un kultūras tipu, tika noraidīta jau 19. gs., taču pati valodas tipoloģiskā klasifikācija un termini ar atsevišķiem papildinājumiem tiek izmantoti arī mūsdienu valodniecībā. Tomēr kopumā V. fon Humbolta un citu viņa laikabiedru lingvistiskās idejas 19. gs. netika novērtētas. Taču kopš 20. gs. sākuma šīs idejas atdzimst, kļūdamas par būtisku modernās lingvistiskas pamatu lielākajā daļā Eiropas un Amerikas valodniecības skolu, kā arī daudzu valodnieku pētījumos.

19. gs. aizsākās aktīva dažādu indoeiropiešu valodu salīdzināšana, ko veicināja 18. gs. atklātā sanskrita un daļas Eiropas valodu radniecība, uzkrātais dažādu valodu materiāls, kā arī valodu klasifikācijas mēģinājumi. Valodnieciskā doma visstraujāk attīstījās Vācijā un arī Dānijā. 19. gs. salīdzināmi vēsturiskās valodniecības pētījumos kā pētījumu objekts ienāk arī baltu valodu materiāls. Vispazīstamākais šī posma dāņu valodnieks ir Rasmuss Rasks (Rasmus Christian Rask), kurš pirmais salīdzināmi vēsturiskā un sastatāmā aspektā, balstoties uz savstarpēju skaņu un formu atbilsmi, aprakstīja ģermāņu valodu attīstību, savstarpējo radniecību un iedalījumu ziemeļu, rietumu un austrumu ģermāņu grupās, saikni ar baltu un slāvu valodām, kā arī grieķu un latīņu valodu, vienlaikus pamatojot, ka ģermāņu valodas nav radniecīgas ar basku, somu un citām Eiropas valodām. R. Rasks arī pirmais izteica hipotēzi par ģermāņu valodu skaņu pārvirzes likumu, kas vēlāk valodniecībā kļuva pazīstams kā Raska-Grimma, arī Grimma likums.

Vācijā redzamākie salīdzināmi vēsturiskās un sastatāmās valodniecības pārstāvji bija Francis Bops (Franz Bopp), Jākobs Grimms (Jakob Ludwig Carl Grimm) un Augusts Šleihers (August Schleicher). F. Bops 1833.–1852. gadā publicē “Sanskrita, zenda (senpersiešu – AK), grieķu, latīņu, lietuviešu, senslāvu, gotu un vācu valodas salīdzināmo gramatiku” (Vergleichende Grammatik des Sanskrit, Zend, Griechischen, Lateinischen, Litthauischen, Altslawischen, Gotischen und Deutschen), kur pirmo reizi indoeiropiešu valodas salīdzinātas tik plašā radniecīgu dzīvu un mirušu valodu kontekstā. J. Grimms ir pirmais zinātniski formulēta un pamatota valodas pārmaiņu likuma autors – analizējot līdzskaņu sistēmas vēsturi ģermāņu valodās salīdzinājumā ar indoeiropiešu pirmvalodu, izveidots ģermāņu valodu līdzskaņu pārvirzes likums. Prominentākais 19. gs. vidus salīdzināmi vēsturiskās valodniecības pārstāvis ir A. Šleihers, kurš uzskatīja valodu par dzīvu organismu, kas attīstās no vienkāršākas uz sarežģītāku struktūru; sasniedzot noteiktu sarežģītības pakāpi, valoda sāk regresēt un vienkāršoties. A. Šleihers ir izveidojis joprojām valodniecībā pazīstamo indoeiropiešu valodu koka teoriju (Stammbaumtheorie).

Kopš 19. gs. 70. gadu beigām līdz apmēram 20. gs. 20. gadiem valodniecībā dominē jaungramatisms, pārvēršot valodniecību precīzā, dabaszinātnēm radniecīgā zinātņu nozarē, kas, izmantojot salīdzināmi vēsturisko metodi, valodu pētī, sekojot stingriem likumiem, kam nav izņēmumu. Kā valodniecisks virziens, resp., skola, tas veidojies Leipcigas Universitātē (Universität Leipzig). Jaungramatiķi, piemēram, Augusts Leskīns (August Leskien), Karls Brugmans (Karl Brugmann), Hermanis Pauls (Hermann Otto Theodor Paul), Bertolds Delbriks (Berthold Gustav Gottlieb Delbrück), Adalberts Becenbergers (Adalbert Bezzenberger), valodu uzskata par individuāli psihisku parādību, kas nodrošina saziņu un sapratni, ja saziņas dalībniekiem ir vienādi dzīves apstākļi un tāpēc arī kopīgi garīgie priekšstati. Valoda ir sabiedriska, bet ne bioloģiska. Valodas analīzē jābalstās tikai uz empīrisku, ja iespējams, rakstiski dokumentētu faktu vākšanu un analīzi, teorētiski vispārinājumi nav nepieciešami. Valodas attīstības apraksts tiek balstīts galvenokārt uz skaņu un formu vēsturi, ko noteikuši visai runātāju kopai vienādi fizioloģiski procesi. Fonētiskiem attīstības likumiem nav izņēmumu (ja tos neiespaido citi fonētiski likumi), tie nosaka arī formu veidošanos. Valodas attīstību iespaido arī analoģijas – atsevišķas valodas lietojuma paraugu noteiktas atkāpes no fonētiskiem likumiem.

Par modernās valodniecības pamatlicēju uzskatāms šveiciešu valodnieks Ferdināns de Sosīrs (Ferdinand de Saussure), kura darbs “Vispārīgās valodniecības kurss” (Cours de linguistique générale, 1916) radīja apvērsumu valodniecībā. Šeit pirmo reizi izvirzīta doktrīna, ka sistēmiska sinhroniska valodas izpēte konsekventi šķirama no diahroniskās un ir primāra. Izteiktas vairākas citas jaunas idejas, kas valodniecības teoriju un metodoloģiju pacēlušas jaunā, augstākā līmenī un kam bijusi sevišķi liela ietekme uz strukturālisma attīstību, – iedibināts valodas (franču langue) kā abstraktas sistēmas un runas (franču parole) kā šīs sistēmas konkrētās realizācijas šķīrums, valoda skatīta kā zīmju sistēma, kur katras zīmes vērtību nosaka attieksmes pret citām zīmēm jeb vieta sistēmā, raksturota valodas zīmes struktūra un zīmju savstarpējās attieksmes – asociatīvās (jeb paradigmatiskās) un sintagmatiskās. Tas ļauj valodniecību skatīt kā semiotikas (jeb semioloģijas) daļu. Valodniecības galvenais uzdevums ir atklāt, kā valoda ir uzbūvēta, bet jautājumi par valodas attīstību un funkcijām paliek otrā plānā.

Strukturālisms kā F. de Sosīra ideju turpinājums izveidojas 20. gs. 20. un 30. gados Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs. Par strukturālu var uzskatīt jebkuru teoriju, kas uzskata, ka valodas struktūra jeb attieksmes starp vienībām ir svarīgākas nekā vienības pašas. Pieminamas trīs galvenās strukturālisma skolas, kas savstarpēji visai būtiski atšķiras.

Dāņu strukturālisms jeb glosemātika, kura redzamākais pārstāvis ir Luī Jelmslevs (Louis Hjelmslev), valodu traktē kā ļoti vispārīgu un pilnībā formālu tīro attieksmju sistēmu.

Funkcionālā strukturālisma idejas realizē Prāgas lingvistiskās skolas pārstāvji Vilēms Matesiuss (Vilém Mathesius), Nikolajs Trubeckojs (Nikolai Trubetzkoy), Bohuslavs Havrāneks (Bohuslav Havránek), Romans Jakobsons (Roman Jakobson), Vladimirs Skalička (Vladimír Skalička) un citi. Funkcionālā strukturālisma pamatā ir uzskats, ka valodas fonētisko, gramatisko un semantisko struktūru nosaka 1) funkcijas, kuras valodai jāveic sabiedrībā, 2) funkcijas, ko valodas vienības veic pašā valodā. Šīs skolas pārstāvji izveido marķētā un nemarķētā locekļa opozīcijas teoriju morfoloģijā un fonoloģijā, valodas zīmes asimetriskā duālisma un teikuma aktuālā dalījuma teoriju.

Amerikāņu strukturālisma jeb deskriptīvisma veidošanos nosaka nepieciešamība aprakstīt indiāņu valodas, kuras var pētīt tikai sinhroniskā aspektā, turklāt dzimtās valodas runātāja introspekcija kā metode nav izmantojama un indoeiropiešu valodu aprakstā izmantotie paraugi nav derīgi, tāpēc rodas nepieciešamība radīt jaunu iespējami objektīvu izpētes metodi. Distributīvās metodes pamatprincipus teorētiski formulē Leonards Blūmfīlds (Leonard Bloomfield), vēlāk attīsta Zeligs Heriss (Zellig Harris) un citi deskriptīvisti. Valodas vienība tiek identificēta un pētīta tās apkaimē, savukārt vienības distribūcija ir visas apkaimes, kurās tā sastopama, tātad valodas vienību pozīciju summa attieksmē pret citām vienībām. Distributīvā analīze ir sintagmatiska un induktīva, un valodu tā uzlūko kā kodu, kas jāatšifrē. Ziņas par šo kodu iegūstamas automātiski, noteiktā secībā veicot universālas lingvistiskā apraksta procedūras. Teikuma analīzē izmanto tiešo komponentu metodi, kuru vēlāk pārņem ģeneratīvās gramatikas pārstāvji.

Ģeneratīvās (sākotnēji transformatīvās) valodniecības pamatlicējs Noams Čomskis (Noam Chomsky) ar darbu “Sintaktiskās struktūras” (Syntactic Structures, 1957) radīja apvērsumu valodniecībā un ieviesa jaunu formālu metodi, kas modelē dzimtās valodas runātāju spēju radīt gramatiski pareizus izteikumus. N. Čomskis asi kritizē strukturālistus, kas par galveno valodniecības uzdevumu uzskata valodas aprakstīšanu, un norāda, ka transformatīvās gramatikas uzdevums ir izskaidrot valodas faktus. Valoda pretstatā deskriptīvistu uzskatam ir nevis reakcija uz stimulu, tātad iepriekš dotu paraugu atkārtošana, bet gan radoša sistēma, kuras pamatā ir iedzimtas un universālas gramatiskas struktūras. Tādējādi, balstoties uz R. Dekarta un citu viņa laikabiedru idejām par universālo pasaules valodu, transformatīvā gramatika ir pirmais mēģinājums formulēt likumus, kas ir jebkuras dabiskās valodas pamatā. N. Čomskis proponē teikuma dziļās un virsējās struktūras pretstatu, kas vēlāk, dažādi interpretēts, tiek izmantots vairākās citās lingvistiskās teorijās. Vēlākajās ģeneratīvās gramatikas versijās sākotnēji postulētie principi tiek variēti, piemēram, mainās izpratne par leksikas lomu teikuma izveidē jeb ģenerēšanā, tiek revidēti teikuma koku struktūras izveides principi un samazināts pieļaujamo transformāciju skaits, bet 20. gs. 90. gados izveidotajā minimālisma teorijā arī atcelts dalījums dziļajā un virsējā struktūrā. Tomēr minēto vienkāršojumu dēļ teorija kļuvusi pārāk abstrakta un tiek kritizēta par to, ka izvirzītās hipotēzes nav pārbaudāmas principā, tās var tikai pieņemt kā aksiomas.

Etnolingvistika ir valodas izpēte kultūras kontekstā. Reizēm to vienādo ar antropoloģisko lingvistiku, kas ir mazāk zināmu (sākotnēji Amerikas) valodu izpēte lauka pētījumos saistībā ar sociālo un kultūras kontekstu, piemēram, valodas izmantošanu rituālos, dažādu etniski specifisku lietu un parādību nosaukšanu un citiem faktoriem. Valodas tiek klasificētas tipos pēc raksturīgām valodas sistēmas iezīmēm un izplatības areāla. Antropoloģiskās lingvistikas aizsācējs ir Francis Boass (Franz Boas). F. Boasa audzēknis Edvards Sepīrs (Edward Sapir) darbā “Valoda” (Language, 1921) apraksta valodu daudzveidību un izveido valodu tipoloģiskās (morfoloģiskās) klasifikācijas shēmu. Valodniecībā plaši pazīstama arī Sepīra–Vorfa hipotēze jeb lingvistiskais relatīvisms (galējā izpausmē lingvistiskais determinisms), kas postulē, ka dzimtā valoda nosaka runātāju pasaules uztveri un domāšanu. Mūsdienās popularitāti ieguvusi šīs hipotēzes mērenā versija, kas atspoguļota, piemēram, Annas Vežbickas (Anna Wierzbicka) pētījumos un uzsver, ka dažādas valodas pievērš lielāku uzmanību atšķirīgiem realitātes aspektiem, tāpēc zināmā mērā ietekmē, nevis pilnībā nosaka runātāju pasaules skatījumu.

Tipoloģiskā valodniecība, kuras idejiskais aizsākums meklējams V. fon Humbolta, brāļu Šlēgeļu, F. Boasa, E. Sepīra un citu autoru darbos, tās mūsdienu versijā veidojas ar Džozefa Grīnberga (Joseph Greenberg) lingvistisko universāliju meklējumiem 20. gs. 50. gadu beigās. Atšķirībā no N. Čomska formālās pieejas universālijām Dž. Grīnberga pieeja ir funkcionāla, piemēram, viņš atklāj un apraksta implikatīvās universālijas, kas raksturo saistību starp dažādām valodas sistēmas iezīmēm un tiek izteiktas ar formulu “ja valodā ir X, tad ir arī Y”. Mūsdienās tipoloģiskā valodniecība ir pilnīgojusi metodoloģiju un uzkrājusi ievērojamu dažādu pasaules valodu faktu datubāzi. Tipoloģiskās valodniecības mērķis ir atklāt strukturālas līdzības un atšķirības pasaules valodās neatkarīgi no to radniecības vai savstarpējiem kontaktiem, konstatēt un interpretēt valodu tipus. Valodas iespējams tipoloģiski klasificēt pēc dažādām pazīmēm, piemēram, pēc vārdšķiru sistēmas, pēc vārda sarežģītības pakāpes, pēc morfēmu savienošanas veida vārdā, pēc valodai tipiskās vārdu secības. Tipoloģisko līdzību un universāliju cēlonis meklējams vispārējās saziņas likumsakarībās, cilvēka domāšanas, anatomiskās un psihiskās uzbūves īpatnībās.

Kognitīvā valodniecība sāka veidoties 20. gs. 70.–80. gados. Starp nozares aizsācējiem minams Čārlzs Filmors (Charles Fillmore), Džordžs Leikofs (George Lakoff), Leonards Talmijs (Leonard Talmy) un kognitīvās gramatikas pamatlicējs Ronalds Lengekers (Ronald Langacker). Galvenā kognitīvās lingvistikas atziņa ir tāda, ka spēja lietot valodu nav atdalāma no citām kognitīvām spējām, tādām kā uztvere, atmiņa, domāšana, kategorizācija, tāpēc valodas lietošana atklāj kādus vispārīgākus izziņas principus. Nozīme valodā ir tik būtiska, ka tai jābūt izpētes centrā. Valodas struktūru cilvēka apziņā veido koncepti, kas aptuveni atbilst vārdu nozīmēm, un ietvari – konceptu sistēmas jeb shēmas, kas ļauj konceptus saprast. Piemēram, konceptu “rādiuss” nevar saprast, nezinot, kas ir riņķis. Galvenie elementi domāšanas un pasaules kategorizācijas procesos ir metafora un metonīmija. Kognitīvās lingvistikas pārstāvji uzskata, ka dažādu valodas līmeņu uzbūve ir līdzīga, piemēram, nav principiālas atšķirības starp leksiskām un gramatiskām nozīmēm, un arī metaforizācijas un metonimizācijas procesi leksikā un gramatikā ir līdzīgi.

Funkcionālā valodniecība kā nozare sāka veidoties 20. gs. 70. gados. Par šī virziena redzamāko pārstāvi uzskatāms Maikls Helidejs (Michael Alexander Kirkwood Halliday) ar 1985. gadā publicēto “Ievadu funkcionālajā gramatikā” (An Introduction to Functional Grammar), tomēr mūsdienu valodniecībā to grūti uzskatīt par vienotu teorētisku virzienu. Kopīgs ir uzskats, ka valodas sistēma ir izveidojusies tādēļ, lai veiktu noteiktas funkcijas, tāpēc saziņas, ietekmēšanas un citas sociālās funkcijas arī nosaka valodas struktūru. Tādējādi valodas apraksts tiek balstīts uz funkcijām, nevis formālajām vienībām. Uz funkcionālās analīzes principiem balstās arī diskursa analīze, kas analizē tekstus un tekstu kopumus ārpusvalodiskā kontekstā.

Mūsdienu valodniecībā vienlaikus pastāv daudz dažādu teoriju, no kurām daļa ir savstarpēji savienojamas, citas pretrunīgas. Tas skaidrojams ar izpētes objekta – dabiskās valodas – daudzveidību un sarežģītību. Valodas sistēma ir runātāju apziņā, tā nav tieši novērojama, tādējādi pētniekam pieejami tikai konkrēti runas fakti gan mutvārdu, gan rakstu formā. Tādēļ valodniecībā ir iespējama gan induktīva pieeja, kad vispārinājumi tiek veidoti, apstrādājot plašu empīrisku materiālu, gan deduktīva pieeja, kad tiek izvirzīta hipotēze par kādu abstraktās valodas sistēmas iezīmi, kas pēc tam tiek pārbaudīta ar konkrētiem valodas faktiem vai eksperimentāli.

Daudzveidīgais metožu klāsts paver jaunas formālo un semantisko aspektu izpētes un apraksta iespējas gan tradicionālās, gan jaunās valodniecības apakšnozarēs. Fonētikā un fonoloģijā tiek pārskatītas un precizētas atziņas par valodas skaņu šķīrējpazīmēm un to klasifikāciju (sk., piemēram, žurnālu Phonology (kopš 1984. gada), ko izdod Cambridge University Press). Morfoloģijā, morfonoloģijā, morfēmikā, vārddarināšanā, sintaksē paplašinās tipoloģiskie pētījumi, kuru sinhronisko aspektu papildina diahroniska ievirze (piemēram, gramatizēšanās teorijā) (sk., piemēram, žurnālus Folia Linguistica. Acta Societatis Linguisticae Europaeae (kopš 1967. gada) un Folia Linguistica Historica. Acta Societatis Linguisticae Europaeae (kopš 1980. gada), ko izdod De Gruyter Mouton). Semantikā un leksikoloģijā līdzās tradicionālajām dekompozīcijas un formālās semantikas metodēm tiek izmantotas eksperimentālas kognitīvas un psiholingvistiskas metodes (sk., piemēram, žurnālu Journal of Linguistics (kopš 1965. gada), ko izdod Cambridge University Press, un žurnālu Journal of Semantics (kopš 1982. gada), ko izdod Oxford University Press). Korpuslingvistika izvirzīto hipotēžu pārbaudei izmanto apjomīgus elektroniskus un ar datoru apstrādājamus tekstu vākumus – korpusus, tiek veidotas vispārīgās un speciālās elektroniskās vārdnīcas (sk., piemēram, žurnālu Computational Linguistics (kopš 1974. gada) un žurnālu, Linguistic Inquiry (kopš 1970. gada), ko izdod Massachusetts Institute of Technology Press, kā arī žurnālu International Journal of Lexicography (kopš 1988. gada), ko izdod Oxford University Press).

20. gs. valodniecībā uzmanības centrā ir valodas struktūra (skaņu sistēma, gramatiskā sistēma, leksiskā sistēma). 21. gs. valodniecībā blakus struktūras izpētei nozīmīgs kļuvis arī valodas psiholoģiskais, kognitīvais un sociālais konteksts. Psiholingvistikā, neirolingvistikā, kognitīvajā lingvistikā parādās jauni atklājumi par cilvēka valodas spējas un valodiskās pasaules izziņas būtību (sk., piemēram, žurnālu Applied Linguistics (kopš 1980. gada), ko izdod Oxford University Press, kā arī žurnālu Applied Psycholinguistics (kopš 1980. gada), ko izdod Cambridge University Press). Attīstās un sazarojas pragmatika, diskursa analīze, sociolingvistika, dialektoloģija, onomastika, kas pēta attieksmes starp valodu un tās ārpusvalodisko, tai skaitā sociālo, fonu. Valodu un dialektu izplatību un kontaktus aplūko areāllingvistika un ģeolingvistika, mazāk zināmu valodu izpētē plaši izmanto lauka pētījumus. Vienlaikus valodniecībā joprojām tiek izmantotas arī tradicionālās metodes, it īpaši salīdzināmi vēsturiskā metode. Gan tradicionālo, gan jaunāko valodniecības metožu izmantojums atspoguļojas gan dažādu augstskolu studiju kursu piedāvājumā (sk., piemēram, Helsinku Universitāte (Helsingin yliopisto) Somijā, Lēvenes Katoļu universitāte (Katholieke Universiteit Leuven) Beļģijā, Masačūsetsas Tehnoloģiju institūts (Massachusetts Institute of Technology) Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Leipcigas Universitāte Vācijā, Kalifornijas Universitāte (University of California) ASV, Kembridžas Universitāte (University of Cambridge), Oksfordas Universitāte (University of Oxford) un Sarijas Universitāte (University of Surrey) Apvienotajā Karalistē), veiktajos pētījumos un izstrādātajās disertācijās, gan zinātnisku institūtu īstenotajos projektos, piemēram, Valodas un kultūras evolūcijas departamentā (Department of Linguistic and Cultural Evolution) Maksa Planka Cilvēces vēstures zinātnes institūtā (Max-Planck-Institut für Menschheitsgeschichte) Jēnā, Vācijā, un Maksa Planka Psiholingvistikas institūtā (Max Planck Institute for Psycholinguistics) Radbauda Universitātē (Radboud Universiteit) Nīderlandē.