Darba socioloģija aptver plašu un daudzveidīgu parādību un izpētes tēmu loku, nodrošinot gan aprakstošus, gan analītiskus pētījumus un sniedzot datus un izvērtējumu par tādām tēmām kā nodarbinātības struktūra un tendences, dažādas nevienlīdzības izpausmes darbā, piemēram, etniskā, dzimumu un rasu nevienlīdzība, tostarp dažādas diskriminācijas izpausmes un to novēršanas iespējas. Darba socioloģijas ietvaros tiek pētīti un skaidroti darba apstākļi, darba motivācija, profesionālā izvēle, apmierinātība ar darbu, profesionālā mobilitāte, segregācija, darba organizācijas formas, darba un nodarbinātības transformācija, bezdarbs un tā ietekme indivīda un sabiedrības līmenī, prasmes, kompetences un pārkvalificēšanās aspekti, kā arī darba un citu dzīves jomu mijiedarbe, globalizācijas ietekme uz darba sfēru un nodarbinātību. Darba socioloģija plaši analizē mazaizsargātās sabiedrības grupas darba tirgū un to situāciju, kā arī pēta nodarbinātības saglabāšanas iespējas un centienus, analizējot korporatīvās sociālās atbildības lomu, darba tirgus institucionālo aģentu lomu un nozīmīgumu, dažādu sociālo kustību veidošanos, sociālā dialoga veicināšanu un arodbiedrību darbību, tostarp streiku veidošanās mehānismus un atbildes reakcijas. Darba socioloģija ir balstīta uz izpratni, ka algota darba pasaule darba tirgos ir būtiski saistīta arī ar neapmaksāta darba pasauli mājsaimniecībās, tostarp bērnu un tuvinieku aprūpes pienākumiem. Socioloģiskā izpratne par darba tirgus aktivitātēm nav iespējama, nepētot, kā to uztur aktivitātes mājsaimniecībās.

Darba socioloģija sliecas analizēt arī visprogresīvākās norises darba pasaulē. Tās ietver izmaiņas saistībā ar cilvēku pieņemšanas darbā mehānismiem. Vienlaikus plaši tiek analizēti arī dažādi darbinieku atlaišanas veidi, kā arī vērtēta to ietekme indivīdu un organizāciju līmenī, kā arī sociālās politikas kontekstā. Vēsturiski un arī mūsdienās darba sociologi plaši analizē tehnoloģiju ietekmi uz darba procesu un darbinieku prasmēm, kompetencēm, kā arī jaunu profesiju rašanos un citu izzušanu.

Darba socioloģija sniedz atziņas, koncepcijas, teorijas un pētījumu atklājumas, kas palīdz izprast plašo ar darbu un nodarbinātību saistīto aspektu klāstu, kas notiek plašāku sociālo apstākļu, tehnoloģiskās attīstības un kultūras kontekstā. Darba sociologu pētījumu gaitā iegūtā informācija tiek analizēta un izmantota dažādiem mērķiem – gan lai tālāk attīstītu teorētisko izpratni par izpētes jautājumiem, gan arī lai sniegtu sabiedrībai un politikas veidotājiem plašu ieskatu par to, kas notiek nodarbinātības jomā. Darba socioloģijas praktiskā nozīme saistāma ar ieguldījumu nodarbinātības politikas veidošanā un tās ietekmes novērtēšanā. Daudzas darba socioloģijas koncepcijas un teorijas ir ļoti praktiski pielietojamas. Darba sociologi, kas strādā organizācijās, ir kā pārmaiņu aģenti, kas iesaistās situācijās un problēmu risināšanā, izmantojot dažādu teorētisko perspektīvu un metožu zināšanas un neaprobežojoties tikai ar rekomendāciju sniegšanu, bet sniedz ļoti praktisku devumu organizāciju pārmaiņu procesos un to vadībā, kā arī dažādu sociālo inovāciju ieviešanā. Darba sociologi ar savu profesionālo darbību visbiežāk uzņemas kādu no trīs lomām – objektīvā sociālā zinātnieka lomu, uzticamā konsultanta lomu vai mazāk privileģēto sabiedrības grupu aizstāvja lomu.

Darba socioloģijas praktiskais pienesums ir saistāms ar to, ka darba organizācijas ir visuresošas – pat organizācijas, kas parasti nav saistītas ar darba tēmu (piemēram, zoodārzs), kādam ir darbavieta. Darba organizācijas ir komercsektorā, nevalstisko organizāciju jomā, izglītībā, militārajā jomā, veselības aprūpē, plašsaziņas līdzekļos, sportā un citās atšķirīgās darbības jomās. Darbam un darba organizācijām ir galvenā loma mūsdienu sabiedrībā, un tas prasa rūpīgāku un racionālāku izpēti un analīzi nekā jebkad agrāk. Darba sociologi sniedz atziņas un izvirza pieņēmumus par darba pasaules izmaiņām nākotnē, par darba tirgus attīstību un raksturīgajām tendencēm, izzūdošajām un jaunām profesijām un prasmēm.

Darba socioloģijai ir bijusi nozīmīga loma vispārējās socioloģiskās teorijas attīstībā, jo tā pievērsa uzmanību galvenajiem industrializācijas, nevienlīdzības un demokrātiskas līdzdalības jautājumiem. Socioloģijas kā jaunas zinātnes parādīšanās 19. gs. sakņojas sociālo, politisko un ekonomisko procesu transformācijās, ko Eiropā izraisīja industrializācija. Klasiskie socioloģijas teorētiķi ‒ Emils Dirkems (Emile Durkheim), Makss Vēbers (Max Weber) un Kārlis Markss (Karl Marx) ‒ lika pamatus socioloģiskajām teorijām un izpētes virzieniem par darbu un nodarbinātību. Visi minētie agrīnie sociologi atzina darba centrālo nozīmi sabiedrībā un kā pirmie sociālie teorētiķi kritiski rakstīja par kapitālisma rašanos un pāreju no pirmsindustriālas sabiedrības uz industriālu sabiedrību. Savos darbos viņi apgalvoja, ka rūpnieciskajām organizācijām ir liela nozīme šo sociālo pārmaiņu virzīšanā. Visi trīs sociālie teorētiķi bija noraizējušies par veidiem, kā industrializācija pārveidoja ekonomiskās institūcijas un cilvēku attiecības. Visi trīs arī uzskatīja, ka satraucošā tirgus un rūpniecības organizāciju dinamika izplatās tālu ārpus rūpnīcu sienām vai birokrātijas robežām. Būtībā socioloģijas pamatlicēji mēģināja izprast sabiedrību, kas piedzīvoja traumu industrializācijas un urbanizācijas ietekmē, un katrs savā veidā izveidoja analītisko ietvaru, lai izprastu šos notikumus un procesus. K. Markss pievērsa sociologu uzmanību atsvešināšanai, konfliktiem darba organizācijas procesā, E. Dirkems ‒ darba dalīšanas nozīmei sabiedrības saliedēšanā, M. Vēbers – noteiktu vērtību ietekmei uz indivīdu motivāciju strādāt, sasniegt noteiktus mērķus savā dzīvē.

Pēckara periodā bija vērojams nozīmīgs darba socioloģijas pētījumu uzplaukums, paplašinājās izpētes lauks un metodes. 20. gs. sākumā aktualizējās bezdarba tematika, jo bezdarbu sāka uzlūkot kā sociālu problēmu, kas prasa nopietnu iejaukšanos, vai nu lai atbalstītu tos, kuri ir bez darba, vai mēģinātu regulēt bezdarba līmeni. 20. gs. 70. un 80. gados Rietumeiropā, ASV un Lielbritānijā bija vērojami augsti inflācijas rādītāji, augsti bezdarba rādītāji, ekonomikas lejupslīde, kas bija saasinājies līdz ar deindustrializāciju. Šis uzskatāms par bezdarba socioloģijas straujas izaugsmes laiku, jo pieauga dažādu pētījumu skaits gan par bezdarba veidiem, cēloņiem, sekām un iespējamajiem nodarbinātības politikas pasākumiem bezdarba un tā ietekmes mazināšanai sabiedrības un indivīdu līmenī.

Kopš 70. gadu beigām darba socioloģiskajā analīzē tiek akcentēts dzimumu aspekts. Būtiska nozīme šajā ziņā ir britu socioloģes Annas Ouklijas (Ann Rosamund Oakley) grāmatai “Mājsaimniecības darba socioloģija” (The Sociology of Housework, 1974), kur pirmoreizi akcentēts un pieprasīts, lai mājsaimniecības darbi tiktu uzskatīti par “darbu”, neskatoties uz to, ka tie neatbilst formālajām algota darba attiecībām.

Darba socioloģija ir attīstījusies līdztekus pārmaiņām darba un nodarbinātības sfērā un tās vēsturiskā attīstība ir ļoti cieši saistīta ar nozares teoriju attīstību.

Sociologi, kas interesējas par darba un nodarbinātības jautājumiem, ir tendēti specializēties un koncentrēties uz atsevišķām izpētes jomām un aspektiem, tādējādi ir attīstījušās dažādas teorijas un pieejas, kas dažreiz ir savstarpēji papildinošas, bet reizēm viena otrai pretrunīgas. Viena no izplatītākajām pieejām, kā pārskatīt darba socioloģijas teorijas, ir tās aplūkot, balstoties uz dažādām teorētiskajām tradīcijām un konceptuālajiem teoriju virzieniem.

Vadības psiholoģijas virziens (Managerial-psychologistic strand), kurš, lai arī nav uzskatāms tieši par darba socioloģijas teoriju, ir būtiski ietekmējis tā laika izpratni par darba organizēšanu un turpmāko socioloģisko teoriju attīstību šajā jomā. Šis virziens balstās zinātniskā menedžmenta pieejā, kuru attīstīja Frederiks Teilors (Frederick Winslow Taylor), izveidojot darba specializācijas kā darba organizācijas metodi. Viņaprāt, katru darba uzdevumu nepieciešams sadalīt, cik vien iespējams, sīkākās darba operācijās un apmācīt darbiniekus specifisku darbību veikšanā, lai iegūtu maksimālu veiktā darba precizitāti un tempu. Savos pētījumos viņš izmantoja hronometrāžas metodi, nosakot katrai darbībai labāko paņēmienu, labāko instrumentu izvietojumu, izslēdzot liekās kustības. Otra šī virziena teoriju kopa ir humānistiskās pieejas psiholoģijā teorijas, kuru ietvaros akcents tiek likts uz darba uzvedību un cilvēka dabu. Šīs teorijas galvenokārt uzskatāmas par motivācijas teorijām, un tās veidojuši tādi psihologi kā Abrahams Maslovs (Abraham Harold Maslow), Frederiks Hercbergs (Frederick Irving Herzberg) un Daglass Makgregors (Douglas Murray McGregor). Vadības psiholoģijas virziena teorijas veidotas ar nolūku, lai noteiktu vadītājiem, kā viņiem būtu jāattiecas pret darbiniekiem un jāorganizē darbinieku darbs.

Dirkema sistēmpieeja (Durkheim-systems strand) liek uzsvaru uz sociālo sistēmu, kuras daļa ir indivīdi. Virziens balstās uz E. Dirkema priekšstatiem par darba dalīšanu sabiedrībā un nepieciešamību koncentrēties uz attiecību modeļiem, kas pastāv starp cilvēkiem, nevis uz cilvēkiem kā tādiem. E. Dirkems uzskatīja, ka darba dalīšana ar koordinējošu aktivitāšu palīdzību integrē sabiedrību. E. Dirkema anomijas analīze un viņa bažas par sociālo solidaritāti atstāja lielu ietekmi uz Eltonu Meijo (George Elton Mayo), kurš tiek uzskatīts par tā sauktās cilvēcisko attiecību skolas (Human relations school) nozīmīgāko pārstāvi. Līdztekus tam plaši attīstījas sistēmpieeja (Systems thinking), kas analizē sabiedrību vai rūpnieciskās organizācijas kā sociālas sistēmas (un vēlāk arī kā sociāli tehniskās sistēmas) un sakņojas analoģijā par sabiedrību kā dzīvu organismu. Tālāk šo ideju attīstījis arī Tolkots Pārsonss (Talcott Parsons).

Būtisks darba socioloģijas teoriju virziens ir interakcionisms (Interactionist strand), kura pamatā ir Čikāgas skolas pārstāvju Džordža Herberta Mīda (George Herbert Mead) un Čārlza Hortona Kūlija (Charles Horton Cooley) empīriskie pētījumi. Interakcioinisma pieeja balstās pamatpieņēmumā, ka indivīdi un sabiedrība ir savstarpēji atkarīgi. Interakcionisms ir veicinājis organizāciju un darba kultūras pētījumu un teoriju attīstību. Šie pētījumi atklāj to, kā organizācijas rada nozīmi, kāda faktori ietekmē vērtību socializāciju (iemācīšanu, ieaudzināšanu) un kā rodas korporatīvā kultūra (dominējošie priekšstati, normas, attieksmes noteiktā organizācijā). Šī virziena ietvaros ietilpst arī etnometodoloģiskie pētījumi un teorijas.

Sevišķa nozīme ir Vēbera interpretatīvās teorijas virzienam (Weber-interpretivist strand), kas balstās M. Vēbera ieguldījumā darba un organizāciju socioloģijas jomā. Šī virziena teorijas ņem vērā indivīda līmeņa aspektus un sasaista tos ar plašāka konteksta norisēm un procesiem. Šis virziens aptver racionālās rīcības teoriju, birokrātijas teorijas, sociālo konstrukcionismu, institucionālo teoriju un citas, piemēram, amerikāņu sociologa Džordža Ricera (George Ritzer) darbu “Sabiedrības makdonaldizācija” (The McDonaldization of Society, 1993), kas ir nozīmīgs M. Vēbera socioloģiskās analīzes paraugs mūsdienās. Tas identificē pretrunas starp racionālo, standartizēto, precīzi nomērīto, sīki kontrolēto un dehumanizēto kapitālistisko ražošanas procesu un daudzu cilvēku gaidām pēc jēgpilna darba un dzīves piepildījuma.

Marksisma tradīcijai darba procesu analīzē ir sena vēsture, tādējādi liela nozīme ir marksima un konfliktu teorijas virzienam. K. Markss analizējis, ar kādiem paņēmieniem kapitālisti palielina darba ražīgumu un kā tiek organizētā kapitālistiskā ražošana. Par šī virziena nozīmīgākajām teorijām uzskatāma Harija Breivermana (Harry Braverman) kvalifikācijas krituma teorija, Maikla Buravoja (Michael Burawoy) pētījums “Vienprātības radīšana: izmaiņas darba procesā monopola kapitālismā” (Manufacturing Consent: Changes in the Labor Process Under Monopoly Capitalism, 1979). Konfliktu sociologi, piemēram, Geibs Mitens (Gabe Mythen), uzskata, ka arī mūsdienās atšķirīgās indivīdu izredzes, dzīves trajektorijas sabiedrībā un darba tirgū ir skaidrojamas ar sabiedrības stratifikāciju (noslāņošanos), atšķirīgu un nevienlīdzīgu pieeju dažādiem resursiem.

Mūsdienu darba socioloģijā aizvien vairāk akcentējamas poststrukturālisma un postmodernisma virziena teorijas. Viens no redzamākajiem un biežāk citētajiem sociologiem, kas pētījis darba tirgus transformācijas globalizācijas kontekstā, ir vācu sociologs Ulrihs Beks (Ulrich Beck). Viņš argumentējis, ka mēs dzīvojam riska sabiedrībā. Tas nozīmē ne tikai to, ka pastāv dažādi riski (ekoloģiskas katastrofas, nemieri, masu bezdarbs), bet arī to, ka cilvēki arvien vairāk apjauš un mēģina riskus prognozēt. Riska apziņa lielā mērā nosaka mūsu rīcību. Sabiedrība cenšas novērst riska iestāšanos ar dažādu intervenču palīdzību (izglītības, veselības aprūpes reformām, ierobežojumiem ražošanas uzņēmumiem, kuri piesārņo vidi, u.tml.). Līdztekus notiek individualizācijas process, kas nozīmē tradicionālo saišu un institūciju (šķiru, etnisko grupu, ģimenes) sairšanu vai to nozīmes mazināšanos. Indivīds kļūst par savas biogrāfijas, tajā skaitā karjeras, veidotāju. U. Beks izteicis domu, ka mūsdienu sabiedrība ir bežšķiru sabiedrība. Tas nozīmē, ka sabiedrība nav viegli identificējama konkrētās sabiedrības grupās. Pieaug valsts un tās institūciju ietekme, kas nosaka indivīdu uzvedību dažādās dzīves jomās. Raksturojot izmaiņas darba tirgū, viņš norādījis, ka mūsdienu sabiedrībā var identificēt pārēju no pilna laika standartizētas nodarbinātības un nepilna laika nestandarta nodarbinātību, kas indivīdiem nozīmē lielāku nedrošību un nenoteiktību, veidojot karjeru. Šo procesu viņš apzīmējis ar jēdzienu “brazilinizācija”. Brazīlijā, tāpat kā daudzās citās Latīņamerikas valstīs, ievērojama daļa strādājošo nav nodarbināti formālajos darba tirgus sektoros (sektori, kur darba attiecības regulē normatīvie akti, līgumi, koplīgumi, dažādu veidu sadarbības formas starp darba devēju un ņēmēju pārstāvjiem). Pastāvīgi darba līgumi, regulēts darba laiks, arodbiedrību aizsardzība drīzāk ir izņēmums, kas raksturo nelielu nodarbināto grupu. U. Beks minējis, ka brazilinizācijas pazīmes vērojamas arī attīstītajās valstīs Ziemeļamerikā un Rietumeiropā. U. Beks savā darbā “Jaunā drosmīgā darba pasaule” (The Brave New World of Work, 2000) lieto jēdzienus “pirmā modernitāte” un “otrā modernitāte”, uzsverot darba nedrošības pieaugumu, pāreju no pilnas nodarbinātības sabiedrības uz sarūkoša darbaspēka sabiedrību, kas automātiski nozīmē arī citu sabiedrības daļu (pensionāru, bērnu) nedrošību.

Arī Manuels Kastelss (Manuel Castells Oliván) analizē industriālo un postindustriālo sabiedrību specifiku ar darba tirgu saistītos aspektos. Līdzīgi U. Bekam viņš uzsver darba tirgus attiecību dominējošo nozīmi sabiedrības sociālās struktūras veidošanā, kā arī analizē sabiedrības pārmaiņas, kuras izriet no pārmaiņām darba sfērā. Postindustriālās darba tirgus attiecības Kastels skaidro ar pakalpojumu ekonomikas un informācijas sabiedrības attīstību. M. Kastelss uzsver, ka vienlaikus ar kopējām pārmaiņu tendencēm postindustriālajā darba tirgus struktūrā un procesos pastāv arī vēsturiskās atšķirības nodarbinātības modeļos, specifiskos institūtos, kultūrā, politiskajā vidē. Postindustriālo ekonomiku un darba tirgus attiecību raksturojumā viņš izmanto jēdzienu “inovāciju laikmets”.

Darba socioloģijā katram izpētes jautājumu kopumam ir savas teorijas, pieejas un perspektīvas, kas skaidro un konceptualizē konkrēto izpētes objektu un priekšmetu, piemēram, vairākas teorijas ir veltītas tam, lai skaidrotu tehnoloģiju ietekmi uz darba procesu, bezdarba situāciju, darba un privātās dzīves attiecības, nereģistrēto nodarbinātību, apmierinātību ar darbu, nevienlīdzību un citus mikro, mezo un makro līmeņa jautājumus.

Līdzīgi kā līdz šim, arī mūsdienās darba socioloģijā līdztekus tradicionālajām darba socioloģijas tēmām liela uzmanība tiek pievērsta darba pasules izmaiņām un aktuālās situācijas izpētei darba un nodarbinātības jomā gan no fundamentālo, gan lietišķo pētījumu puses.

Mūsdienu darba socioloģija aptver ļoti plašu jomu un jautājumu klāstu. Tā novērtē mainīgo darba un nodarbinātības attīstību vēsturē un tiecas izprast izmaiņas darbā un nodarbinātībā 21. gs., kā arī tā potenciālās sekas un ietekmes jomas nākotnē. Tiek analizēti tādi temati kā, piemēram, sociālā un solidaritātes ekonomika, profesiju segregācija, dzimumu nevienlīdzība darba tirgū, nodarbinātības politika un cīņa pret bezdarbu, migrācijas un darba saikne, darbaspēka mobilitāte, profesionālās attiecības un sociālais dialogs, profesionālie riski, organizatoriskās un dažādu profesiju pārmaiņas, kas saistītas ar digitālajām tehnoloģijām, jaunas nodarbinātības formas, darba tirgus regulēšanas veidi utt. Darba socioloģijas jomas pētījuma uzmanības centrā ir nestabilas un nestandarta darba formas, tehnoloģiju ietekme uz darba un nodarbinātības modeļiem, darbs brīvprātīgajā sektorā un sociālajos uzņēmumos, jauniešu, kā arī gados vecāku darba ņēmēju situācija darba tirgū, ārpakalpojumu attīstība un jaunu nodarbinātības un darba attiecību veidu rašanās un izplatība.

Kopš 2020. gada ļoti plaši tiek pētīta un analizēta Covid-19 pandēmijas ietekme uz darbu un nodarbinātību, bezdarba problēmu, tiesībām būt bezsaistē, “jauno normālo” darba laika un vietas izpratnē, biroju funkciju pārskatīšanu, darbistabām mājās, darba un ģimenes dzīves saskaņošanas modeļiem un līdzsvara meklējumiem starp darba un ārpusdarba dzīvi. Darba sociologus interesē, vai darba organizācijas veidi vai darba modeļi, kas kļuvuši ievērojami populārāki pandēmijas dēļ, piemēram, attālinātais darbs, darba vietu pielāgošana, darbs maiņās vai pārcelšana, kā arī uzmanības pievēršana veselības aizsardzības un drošības standartiem darbā, ir bijuši pārejoši un attiekušies tikai uz ārkārtas pasākumu laiku, vai arī šie “dabiskie eksperimenti” ir izraisījuši vairāk strukturālas pārmaiņas, kas ilgtermiņā ietekmēs darba ņēmēju labklājību un darba organizāciju kā tādu.

Jauno nodarbinātības formu veidi un to ietekme ir viens no būtiskākajiem izpētes jautājumiem mūsdienās. Jau iepriekš darba sociologi prognozēja nozīmīgas pārmaiņas nodarbinātības sfērā, akcentējot tradicionālo nodarbinātības nosacījumu eroziju un nestandarta, pat zināmā mērā nestabilas nodarbinātības formu ienākšanu. Nosacīti stabilu un drošu nodarbinātību nomaina pašnodarbinātība, terminēti darba līgumi, daļlaika darbs, darbs projektos, ārštata darbs un citi, kas likumsakarīgi kļūst par darba socioloģijas izpētes aktuālajiem jautājumiem.

Darba sociologi, veicot empīriskus pētījumus, izmanto dažādas sociālo pētījumu metodes. Ļoti plaši izplatīti ir pētījumi, kas ietver esošo statistisko datu analīzi un darbaspēka apsekojumu ietvaros iegūto datu analīzi. Jomas pētījumos tiek izmantots daudzveidīgas metodes – gan kvalitatīvās, gan kvantitatīvās, gan eksperimentālās pieejas. Vienlaikus izplatīta ir arī jaukto metožu pieeja, kur līdztekus kvantitatīvai procesu analīzei tiek atspoguļota kvalitatīvo datu analīze ar nolūku panākt izpratnes dziļumu. Ļoti būtiska nozīme ir arī starpvalstu salīdzinošiem pētījumiem nodarbinātības un darba attiecību jomā. Starptautiskā perspektīva paplašina pieejamo salīdzinājumu klāstu un palielina iespējas atklāt sistemātiskas variācijas, kas nepieciešamas, lai radītu jaunas teorētiskas atziņas un skaidrojumus.

Specifiska vieta un loma darba un nodarbinātības jomas pētījumos jau ilgstoši ir aptaujas metodei, kur atsevišķi ir izdalāmas darbinieku attieksmes aptaujas. Trīs visizplatītākie darbinieku aptauju veidi ar izstrādātiem pētījumu instrumentārijiem ir darbinieku viedokļa un apmierinātības aptaujas, darba kultūras aptaujas un darbinieku iesaistes aptaujas. Mūsdienās aptauju veikšanas iespējas e-vidē būtiski mainīja šo aptauju realizēšanu un ieguvumus no tām, jo organizācijas, kas iepriekš bija paļāvušās uz vienu ikgadēju aptauju, lai izveidotu darbinieku iesaistīšanās indeksu, sāka regulāri izmantot “pulsa” anketas par tēmām, sākot no garīgās veselības līdz klēpjdatoru nodrošināšanai.

Kvalitatīvajām metodēm joprojām ir liela ietekme uz darba attiecību un nodarbinātības aspektu izpēti. Vēsturiski plaši izmantota, ir gadījumu izpēte, kur var aplūkot konkrētas darba organizācijas prakses un modeļus, konkrētus notikumus (piemēram, streikus) vai konkrētus profesiju pārstāvjus un aroda meistarus un viņu darbu un darba apstākļus. Nozīmīgs resurss ir dzīvesstāsta intervijas jeb biogrāfiskās metodes izmantošana, jo sevišķi gadījumos, kad pētījuma mērķis ir sniegt padziļinātu ikdienas dzīves pieredzes izpratni ilgākā laika posmā un analīzi noteiktā sociālā kontekstā, jo sevišķi tādu tēmu izpētē kā profesijas maiņa, karjeras attīstība un dažādu dzīves notikumu ietekmes izpētē uz darba dzīves gājumu, piemēram, bērna kopšanas atvaļinājumi un bērnu aprūpe, slimošana un arodslimību ietekme, invaliditāte u.tml.. Biogrāfiskā metode noderīga arī starppaaudžu pētījumos.

Eksperimentālās metodes tiek izmantotas darba attiecību izpētē galvenokārt, lai pētītu jautājumus indivīdu vai nelielu grupu līmenī, piemēram, apmierinātību ar darbu, darbinieku mainību, darba izpildes aspektus, grupas lēmumu pieņemšanas procesus, jaunu darba formu vai citu aspektu ieviešanu darba organizācijā. Līdzvērtīga nozīme ir rīcībpētījumiem un izvērtējumiem jeb novērtējuma pētījumiem, kas kļuvuši par populāru pētniecības pieeju ne tikai zinātniskās izpētes kontekstā, bet vairāk to rezultātu praktiskās pielietojamības dēļ, kas ir aktuāli tieši no darba procesa un organizācijas ieviesto izmaiņu un tālākas attīstības viedokļa.

Darba socioloģijā salīdzinoši plaši tiek izmantotas sociālās prognozēšanas metodes un nākotnes pētījumu pieejas, ne tikai lai paredzētu darba tirgus, darbaspēka, prasmju un kompetenču vai darba jomas tālāku virzību, bet arī lai varētu novērstu nevēlamu tendenču attīstību un sniegt rekomendācijas atbilstošu nodarbinātības politikas pasākumu īstenošanai.

Minhenes Sociālo zinātņu pētījumu institūtā (Institut für Sozialwissenschaftliche Forschung e.V. München) tiek pētītas darba prasmes, sadarbība, organizācija, radošuma izpausmes un inovācijas darba organizācijā, nodarbinātības politika, darba tirgus un izglītības jomu mijiedarbība. Otrs nozīmīgs pētniecības centrs ir Kornela Universitātes Industriālo un darba attiecību skola (School of Industrial and Labor Relations at Cornell University). Skola darbojas kā jumta organizācija vairākiem starpdisciplināriem institūtiem, kas pēta cilvēkresursu attīstību, personu ar invaliditāti nodarbinātību, darba drošību, organizāciju un atalgojumu. Trešais nozīmīgākais ir Kalifornijas Universitātes Bērklijā (University of California, Berkeley) Darba un nodarbinātības pētniecības institūts (Institute for Research on Labor and Employment), kas vienlaikus ir starptautiska līmeņa vadošais pētniecības centrs darba attiecību un nodarbinātības jomā un mājvieta vairākiem nacionāli atzītiem centriem un programmām, kas veic pētniecību par darba un nodarbinātības jautājumiem. Aizvien lielāku nozīmi pasaules mērogā gūst Lesteras Universitātes (University of Leicester) Ilgtspējīga darba un nodarbinātības nākotnes centrs (The Centre for Sustainable Work and Employment Futures), kas tika izveidots 2013. gadā un savā darbībā īsteno augsta līmeņa izpēti par esošajām nodarbinātības formām un modeļiem, darba tirgus attīstību un nodarbinātības politikas jautājumiem, kā arī piedāvā sociālās prognozes un nākotnes nodarbinātības attīstības tendenču analīzi.

Viena no spēcīgākajām apakšnozares pētniecības iestādēm ir Darba ekonomikas un socioloģijas laboratorija (Laboratoire d’Économie et Sociologie du Travail, LEST). Tā ir Eksas-Marseļas universitātes (Aix-Marseille Université, AMU) un Francijas Nacionālā zinātniskās pētniecības centra (Centre national de la recherche scientifique, CNRS) kopīga pētniecības institūcija, kas izveidota 1969. gadā ar mērķi radīt augsta līmeņa fundamentālus un lietišķus pētījumus par darbu un tā attīstību saistībā ar apmācību un nodarbinātību. Laboratorijas izveides laikā tā bija bidisciplināra. Mūsdienās tajā ir apvienoti pētnieki no septiņām jomām.

1970. gadā tika izveidota Starptautiskās Sociologu asociācijas (International Sociological Association) Pētniecības komiteja Darba socioloģijā (Sociology of Work, RC30). Tās mērķis ir veicināt darba socioloģijas jomā strādājošo zinātnieku savstarpējo sadarbību un zināšanu apmaiņu visā pasaulē gan teorētiskajos, gan empīriskajos pētījumos darba socioloģijas jomā, kā arī saistīt teorētiskos un empīriskos pētījumus darba socioloģijā ar saistītām specializētām jomām, piemēram, ekonomikas socioloģiju, industriālajām attiecībām, organizāciju izpēti, darba ekonomiku, darba tiesībām, darba vēsturi un vadībzinību jomu.

Eiropas Sociologu asociācijā (European Sociological Association) ir izveidots Darba, nodarbinātības un darba attiecību pētniecības tīkls (Research Network, RN17 Work, Employment and Industrial Relations). Šī pētniecības tīkla darbība veltīta visu darba, nodarbinātības un darba attiecību aspektu un dimensiju izpētei.

1997. gadā dibināts Darba un ģimenes pētnieku tīkls (The Work and Family Researchers Network), sākotnēji kā virtuāla globāla un starpdisciplināra jomas pētnieku kopiena.

Starptautiskā Darba organizācija (International Labour Organization, ILO), kas izveidota 1919. gadā, ir galvenais darba un nodarbinātības statistikas sniedzējs globālā mērogā. Sava statistikas darba ietvaros Starptautiskā Darba organizācija uztur vairākas datu bāzes un regulāri publicē vairākus darba statistikas apkopojumus, piemēram, Darba tirgus galvenos rādītājus.

Eiropas mērogā ļoti nozīmīga loma ir Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fondam (The European Foundation for the Improvement of Living and Working Conditions, Eurofound)), kas ir 1975. gadā izveidota trīspusēja Eiropas Savienības (European Union) aģentūra, kuras uzdevums ir vairot un sniegt zināšanas sociālās, nodarbinātības un ar darbu saistītās politikas jomā, kā arī nodrošināt uz pētījumiem balstītus secinājumus. Eurofound galveno uzmanību pievērš jautājumiem, kuros tā var izmantot savas galvenās zināšanas tādās jomās kā darba apstākļi, kolektīvās darba attiecības, nodarbinātības un dzīves apstākļi, lai atbalstītu politikas veidotājus un lēmumu pieņēmējus, sniedzot pierādījumus, kas var palīdzēt to politiskajai rīcībai. Eurofound vāc datus, analizē nodarbinātības un darba tirgus attīstības tendences un sniedz atbalstu Eiropas Komisijai (European Commission) un citām Eiropas Savienības iestādēm, dalībvalstīm un sociālajiem partneriem nodarbinātības politikas dokumentu izstrādē. Eurofond regulāri veic trīs Eiropas mēroga apsekojumus, kur tiek iegūti dati, kas ir pilnībā salīdzināmi par visām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Eiropas darba apstākļu apsekojums (European Working Conditions Survey, EWCS), Eiropas uzņēmumu apsekojums (European Company Survey, ECS) un Eiropas dzīves kvalitātes apsekojums (European Quality of Life Survey, EQLS). Šīs aptaujas tiek uzskatītas par vienu no vērtīgākajiem un unikālākajiem informācijas avotiem, kas ir Eurofound rīcībā. Tajos iegūtie dati veido būtisku Eurofound pētniecības darba daļu un tos plaši izmanto citi pētnieki. Reaģējot uz Covid-19 pandēmijas izraisīto ietekmi, Eurofound ir pielāgojis savus pētījumus, lai uzraudzītu situācijas attīstību pandēmijas laikā un vāktu datus par tās ietekmi uz Eiropas Savienības pilsoņu dzīvi un politikas pasākumiem, lai mazinātu tās sekas.

Raksti par aktuālajiem darba un nodarbinātības socioloģijas jautājumiem bieži tiek publicēti klasiskajā socioloģijas periodikā, piemēram, Starptautiskās Sociologu asociācijas žurnālā Current Sociology (kopš 1952.gada) un ietverti arī žurnālos ar multidisciplināru un starpdisciplināru raksturu.

Nozīmīgākais apakšnozares periodiskais izdevums ir Britu sociologu asociācijas (British Sociological Association) žurnāls Work, Employment & Society (kopš 1984. gada), kurā tiek publicēti teorētiski pamatoti un oriģināli pētījumi darba socioloģijas jomā, aptverot visus darba, nodarbinātības un bezdarba aspektus un to saistību ar plašākiem sociālajiem procesiem un sociālajām struktūrām.

Work and Occupations ir viens no vadošajiem akadēmiskajiem žurnāliem, kas publicē sociālo zinātņu pētījumus par darba vietu dinamiku un nodarbinātību. Tas tika dibināts 1974. gadā ar nosaukumu Sociology of Work and Occupations, bet savu pašreizējo nosaukumu Work and Occupations ieguva 1982.gadā.

Žurnāls Human Relations (kopš 1947. gada) ir starpdisciplinārs sociālo zinātņu žurnāls, kas veltīts pētījumiem par sociālajām attiecībām darba vietās un organizācijās.

Labour & Industry (kopš 1987. gada) ir Austrālijas un Jaunzēlandes industriālo attiecību pētnieku asociācijas (Association of Industrial Relations Academics of Australia and New Zealand) žurnāls, kurā tiek publicēti pētījumi, kas piedāvā multidisciplināru perspektīvu par darba un darba attiecību sociālajiem, organizatoriskiem un institucionālajiem aspektiem.

Industrial Relations Journal (kopš 1970. gada) ir viens no visprogresīvākājiem, uz pētījumiem balstītiem, recenzētiem izdevumiem, kas koncentrējas uz darba attiecību mainīgo raksturu, formām un regulējumu.

Industrial Relations: A Journal of Economy and Society (kopš 1960. gada) ir Kalifornijas Universitātes Bērklijā Darba un nodarbinātības pētniecības institūta žurnāls, kas piedāvā vērtīgu starptautisku skatījumu uz aktuālām darba attiecību tēmām. Žurnāls piedāvā starptautisku skatījumu uz ekonomiskajām, socioloģiskām, psiholoģiskajām, politiskajām, vēsturiskajām un juridiskajām norisēm darba un nodarbinātības jomā. Tas ir vienīgais žurnāls savā jomā, kurā tiek pievērsta liela uzmanība pārmaiņu ietekmei uz uzņēmējdarbību, valdību un darbiniekiem no multidisciplināras perspektīvas.

Žurnāls Community, work and family (kopš 1998. gada) ir akadēmisks žurnāls, kas veidojies, pateicoties plašai starpdisciplinārai interesei par pētījumiem, kuru primārais aspekts ir analizēt saikni starp kopienu, darbu un ģimeni dažādos kontekstos.

Arbeit (kopš 1992.gada) ir starpdisciplinārs žurnāls vācu valodā, kas veltīts darba izpētei, darba un nodarbinātības formām un darba politikai. Tajā tiek publicēti empīriski un teorētiski zinātniski raksti no dažādām jomām, kas sniedz informāciju par darbu un darba pasauli ne tikai fundamentālo pētījumu līmenī, bet arī analīzi par rīcībpolitikas iespējām.