Velta Krūze bija aktrise ar latvisku pasaules izjūtu un ētisku stāju. Viņas radītos tēlus raksturoja precīza forma un vienmēr meklētais darbības loģiskais pamatojums. Atbildība par savu darbu, pamatīgums, stabilitāte, ieklausīšanās partneros, ass prāts un tēlu motivācijas analīze bija īpašības, kas ļāva uz skatuves izpausties gan aktrisei piemītošajai dramatiskajai stīgai, gan lieliskajai humora izjūtai.

V. Krūze piedzima, viņas vecākiem Pirmā pasaules kara laikā esot bēgļu gaitās Mogiļevā. Pirms kara viņas māte Marija Rozālija Parisa bija istabmeita muižā Jelgavā, savukārt tēvs bija Dikļu Ozolmuižas kalējs Mārtiņš Krūze, kurš pēc kāzām strādāja Rīgā par metāllējēju. Pēc kara atgriežoties Latvijā, ģimene dzīvoja Staicelē. V. Krūzes māte kļuva par audēju un ieguva daiļamata meistares nosaukumu.

V. Krūze mācījās Staiceles pamatskolā, vēlāk Valmieras komercskolā, kuru pabeidza 1934. gadā. Pēc tam viņa devās uz Rīgu, kur tika pieņemta darbā VEF fabrikas Foto nodaļā par sekretāri mašīnrakstītāju. 1936. gadā V. Krūze iestājās Latvijas aktieru arodbiedrības teātra skolā, kur mācības notika vakaros. Aktiermeistarību skolā mācīja režisori Jānis Zariņš, Alfrēds Amtmanis-Briedītis, grimu – aktieris Kārlis Veics, ritmiku un skatuves kustību – režisore Felicita Ertnere. Pa dienu V. Krūze turpināja strādāt fabrikā. Viņa sāka apmeklēt Dailes teātra izrādes, kur topošo aktrisi aizrāva režisora Eduarda Smiļģa iestudējumu vērienīgums, kaislīgums un romantisms. V. Krūze sapņoja nokļūt Dailes teātrī, un viņai veicās, jo jauno aktieru izlaiduma eksāmenos 1939. gadā viņu ievēroja E. Smiļģis, kuram patika jauni, slaidi cilvēki ar skanīgu balsi. V. Krūze tika uzaicināta strādāt Dailes teātrī.

V. Krūze bija precējusies ar komponistu un diriģentu Albertu Jērumu, kuru Otrā pasaules kara laikā mobilizēja Vācijas armijā un kurš pēc kara beigām palika Rietumos; viņu meita ir žurnāliste Inga Jēruma.

Pirmā loma Dailes teātrī V. Krūzei bija viena no dejotājām Johana Štrausa, tēva, un Johana Štrausa, dēla (Johann Strauß, Vater, un Johann Strauß, Sohn), Alfrēda Marijas Vilnera (Alfred Maria Willner), Heinca Reiherta (Heinz Reichert) un Ernsta Mariškas (Ernst Marischka) dziesmuspēlē “Vīnes valsis” (Walzer aus Wien, 1939, insc. E. Smiļģis). Sākumā vairākus gadus jaunā aktrise spēlēja nelielas bezvārdu lomas, kā Dailes teātrī bija ierasts iesācējiem. Pirmā lielā loma V. Krūzei bija slinkā Anne Rūdolfa Blaumaņa prozas dramatizējumā “Brīnumzālīte” (1944, rež. Marga Tetere) – darbā, ko režisore un jaunie aktieri bija paši sagatavojuši un E. Smiļģis atļāva spēlēt.

V. Krūze savā skatuves dzīvē nospēlēja spilgtus sieviešu tēlus latviešu dramaturģijā. Viena no nozīmīgākajām lomām aktrises daiļradē bija mīlestībā spēcīgā, ar kaislīgām jūtām un trauksmainu kvēli apveltītā Zane Raiņa lugā “Pūt, vējiņi!” (1945, insc. F. Ertnere, rež. M. Tetere) partnerībā ar Kārļa Valdmaņa Uldi. Viņas Zane bija stalta, lepna mātesmeita, kas apzinājās savu vērtību. Šo lomu aktrise spēlēja arī 1953. gada iestudējumā (rež. F. Ertnere). V. Krūze bija Asja Aspazijas lugā “Vaidelote” (1958, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere), savu 50 gadu jubileju atzīmēja ar titullomu Annas Brigaderes lugā “Raudupiete” (1968, rež. Kārlis Pabriks), bija latviski traģiskā Aža R. Blaumaņa drāmā “Pazudušais dēls” (1954, rež. E. Smiļģis).

V. Krūzei labi padevās arī komiskās un satīriskās lomas. Andreja Upīša komēdijās viņa bija Spodra lugā “Apburtais loks” (1953, rež. E. Smiļģis) un Lūcija lugā “Atraitnes vīrs” (1956, rež. Nora Vētra-Muižniece). Viņas humora izjūta iezīmēja Sīkstuļa kalponi A. Brigaderes lugā “Sprīdītis” (1948, insc. E. Smiļģis, rež. Emīls Mačs), Spīzmani Raiņa lugā “Spēlēju, dancoju” (1956, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere), karikatūrisko Baronesi fon Bocenheimu Jaroslava Hašeka (Jaroslav Hašek) “Šveikā” (Osudy dobrého vojáka Švejka za světové války, 1961, insc. E. Smiļģis, rež. N. Vētra-Muižniece, Luijs Šmits).

Dailes teātra vadošā aktrise tajā laikā bija Lilita Bērziņa, un arī V. Krūze, tāpat kā citas kolēģes, bieži bija viņas dublante. Tādas lomas bija, piemēram, kultūras nama vadītāja Aleksandra Iļjina Alekseja Arbuzova (Алексей Николаевич Арбузов) lugā “Mūs kaut kur gaida” (Нас где-то ждут..., 1963, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere) un Horsta madāma R. Blaumaņa drāmā “Ugunī” (1966, rež. F. Ertnere, V. Krūze). V. Krūze dublēja arī lirisko Mildu Klētnieci, viņa bija dvīņu māsa Viola Viljama Šekspīra (William Shakespeare) komēdijā “Divpadsmitā nakts” (Twelfth Night, 1951, rež. F. Ertnere, M. Tetere, Osvalds Krēsliņš) saspēlē ar Harija Liepiņa Sebastianu un Polina Onorē de Balzaka (Honoré de Balzac) lugā “Pamāte” (La marȃtre, 1952, rež. E. Mačs, O. Krēsliņš).

Galveno lomu – Elizu Vuju – V. Krūze nospēlēja Aurela Barangas (Ioan Aurel Baranga) lugā “Laimes recepte” (Rețeta fericirii, 1959, rež. Venta Vecumniece). Spilgtas lomas bija Majoriene jaunībā Selmas Lāgerlēvas (Selma Ottilia Lovisa Lagerlöf) darbā “Gesta Berlings” (Gösta Berlings Saga, 1958, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere), askētiski skarbā Branda māte Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen) lugā “Brands” (Brand, 1975, rež. Arnolds Liniņš), titulloma Lovisa Niskavuori Hellas Vuolijoki (Hella Maria Wuolijoki) lugā “Niskavuori maize” (Niskavuoren leipä, 1981, rež. Juris Strenga, Kārlis Auškāps). Tie bija mērķtiecīgi, cildeni tēli, kuros lomas dramatiskajās vietās negaidīti spēja parādīties arī ugunīgs temperaments. V. Krūze bija arī Krievijas nākamās ķeizarienes māte Johanna Elizabete Mārtiņa Zīverta lugā “Minhauzena precības” (1958, insc. E. Smiļģis, rež. N. Vētra-Muižniece), plastiski valdzinošā Zaļā H. Ibsena lugā “Pērs Gints” (Peer Gynt, 1964, insc. E. Smiļģis, F. Ertnere), Hesiona Džordža Bernarda Šova (George Bernard Shaw) lugā “Māja, kur sirdis lūst” (Heartbreak House, 1966, rež. F. Ertnere), Māte Ārija Geikina lugā “Putenī” (1978, rež. J. Strenga), Hanna Aļakseja Dudarava (Аляксей Ануфрыевіч Дудараў) lugā “Vakars” (Вечар, 1984, insc. Aina Matīsa), kas bija veltīta Ēvalda Valtera 90 gadu jubilejai, Bēgļu māte Aleksandra Čaka poēmā “Mūžības skartie” (1987, rež. K. Auškāps). Pēdējā lielā loma V. Krūzei bija brīvkundze Ģedrūte Sofija fon Korfa Anšlava Eglīša lugā “Kazanovas mētelis” (1989, rež. K. Auškāps), dublējoties ar M. Klētnieci.

Nozīmīgs V. Krūzei bija arī režijas darbs. Viņa bija E. Smiļģa un F. Ertneres asistente Raiņa lugai “Ilja Muromietis” (1962), H. Ibsena lugai “Pērs Gints”, A. Upīša traģēdijai “Mirabo” (1962), R. Blaumaņa drāmai “Ugunī” (1963, 1966). Kopā ar A. Liniņu viņa veidoja iestudējumu “...Visu savu mūžu...” (1977), ar ko atklāja ienākšanu jaunajā Dailes teātra ēkā Brīvības ielā. Kopā ar V. Vecumnieci V. Krūze iestudēja E. Smiļģa simtgadei veltīto izrādi “Ar smaidu par Smiļģi” (1986). Atzīmējot Krišjāņa Barona 150 gadu jubileju, viņa radīja un iestudēja tautasdziesmu skatuves kompozīciju par cilvēka dzīves norisēm “Avotā guni kūru...” (1985). Šo izrādi V. Krūze veidoja kopā ar savām kolēģēm, vienaudzēm un draudzenēm M. Klētnieci, Ēriku Ferdu, Vilmu Lasmani un Elvīru Leimani, kuras teātrī dēvēja par “Ave Sol” meitenēm, atsaucoties uz Raiņa simtgadei veltīto dzejas izrādi “Ave Sol” (1965), kas arī bija pašu sagatavota. Emocionāli saviļņojošais iestudējums Mazajā zālē piedzīvoja vairāk nekā 70 izrādes. Arī pati V. Krūze tajā spēlēja vienu no piecām sievām, un ar šo izrādi tika atzīmēta viņas 70 gadu jubileja. No 1976. gada sešus gadus V. Krūze strādāja arī par režisori Latvijas Radio, kur veidoja daudzas radioizrādes.

V. Krūzei piemita radoša enerģija, kas izpaudās arī rakstīšanā. Viņa publicējusi daudzus aprakstus par teātra kolēģiem laikrakstos un žurnālos, kā arī rakstījusi humoristiskus sacerējumus par Dailes teātra notikumiem un apsveikumus kolēģiem. Jubileju un pirmizrāžu gadījumos labestīgā humorā tika sacerēti panti un apraksti, izceļot notikumu komismu. Daļa no tiem apkopoti viņas grāmatās “Uz Dailes jautrā viļņa...” (2000) un “Daile tura šķērsvilnī” (2003). V. Krūze bija arī teātra sienasavīzes “Spīdola” humoristiskā pielikuma “Ploška” redaktore kopā ar Pēteri Pētersonu, Emīliju Bērziņu, Ē. Valteru. 20. gs. 50. gados viņa strādāja laikraksta “Padomju Jaunatne” satīriskajā pielikumā “Asā slota” kā ārštata autore ar pseidonīmu K. Vērmele. Aktrise darbojās kā ārštata autore arī žurnālā “Dadzis”.

Padomju okupācijas laikā V. Krūze Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas teātru pavasaru skatē saņēma balvu par Mātes lomu izrādē “Brands” (1976).