Ēvalds Valters nebija ne monumentālu varoņlomu, ne arī galveno lomu tēlotājs, tomēr skatītāju atmiņā viņš palicis kā izcils aktieris – pamanāms jebkurā lomā. Arī viņa epizodiskajām lomām katrai vienmēr bija biogrāfija, un aktiera spilgtā spēles izteiksmība, filigrānā tehnika, improvizācija un humors ļāva viņam radīt īpatnējus, kolorītus skatuves tēlus – no groteskas līdz apgarotībai. Ē. Valteram piemita prasme apvienot tēla ārējo raksturojumu ar līdz galam piepildītu iekšējo dzīvi. Savās lomās viņš atļāvās būt ekstravagants, pielietojot spilgtus izteiksmes līdzekļus un organiski izmantojot savu artistisko temperamentu un izteiksmīgo plastiku. Izteiktās komiķa dotības izpaudās krāsainās epizodiskās un raksturlomās, kādas aktieris spēlēja jau no jaunības laikiem.

Ē. Valters bija stipra, garā brīva, suģestējoša personība ar stingri patriotisku latvisku stāju. Viņš vienmēr atsaucās uz savas tautas kultūras vērtībām un jau kopš mazotnes bija cieši saaudzis ar latviešu tautasdziesmām. Šīs īpašības Ē. Valtera radītajos tēlos vienmēr atbalsoja aktiera paša cilvēcisko būtību, pasaules izjūtu un dzīves filozofiju.

Ē. Valtera tēvs mežsargs Miķelis Šēnbergs gāja bojā nelaimes gadījumā, kad Ēvaldam bija trīs gadi, un dēlu audzināja māte Anna Valtere. Jau sešu gadu vecumā Ē. Valters ganīja cūkas, vēlāk govis. Viņš mācījās Kuldīgas ministrijas skolā (1905–1909) un pēc tam strādāja Kuldīgas sērkociņu fabrikā “Vulkāns” (1909–1912). Vēlāk Ē. Valters gāja mācībā pie mātesbrāļa Jēkaba Valtera dārzniecībā, tad pārcēlās uz Rīgu, kur mācījās svešvalodas (franču, angļu un vācu) valodu kursos (1912–1914). 1915. gadā viņš devās uz Maskavu, kur iestājās darbā vīna uzņēmumā, bet tajā pašā gadā, sākoties latviešu strēlnieku bataljonu formēšanai, pieteicās strēlniekos. Ē. Valteru ieskaitīja 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljonā (vēlāk pulkā) pie komandiera Jukuma Vācieša. Viņš arī ir klausījies J. Vācieša runu Piņķu baznīcā (06.1916.), kad bataljons bija ceļā uz Smārdes kaujām. Piedalījās Ziemassvētku kaujās 1917. gada janvārī. Vēlāk Ē. Valters  ar pulku devās uz Krieviju, kur viņš sāka spēlēt pulka organizētajās teātra izrādēs un koncertos.  

Beidzoties Pirmajam pasaules karam, Ē. Valters palika Maskavā, kur iestājās kinostudijā “Tvorčestvo” (Творчество, 1918–1919) pie pedagoga Jevgēņija Vahtangova (Евгений Богратионович Вахтангов), tad turpināja darboties latviešu dramatiskajā studijā “Skatuve” (1919–1922), ko vadīja Osvalds Glāznieks. Šai laikā Maskavā Ē. Valters iepazinās ar Eduardu Smiļģi. Latvijā Ē. Valters atgriezās 1922. gada rudenī.

Ē. Valters bija precējies ar aktrisi Mirdzu Kaupiņu (meita Maija Gale), Liepājas teātra koristi Alīdi Ievu Grīnu (meitas Laima un Māra Valteres) un aktrisi Veru Gribaču (dēls Raits Valters).

1923. gadā Ē. Valters sāka strādāt Liepājas teātrī. Dažas no spilgtākajām lomām bija Nāve Edvarda Vulfa “Pasakā par nāvi” (1924, rež. Alfreds Zommers), Dembī Oskara Vailda (Oscar Fingal O’Flahertie Wills Wilde) “Lēdijas Vindermīres vēdeklī” (Lady Windermere’s Fan, 1924, rež. Jānis Zariņš), Pieteris Rūdolfa Blaumaņa “Ļaunajā garā” (1925, rež. Jānis Lejiņš), Kalafs Karlo Goci (Carlo Gozzi) “Princesē Turandotā” (Turandot, 1925, rež. J. Zariņš), Levijs Raiņa “Jāzepā un viņa brāļos” (1926, rež. Fricis Rode), Fičūrs Ferenca Molnāra (Ferenc Molnár) “Liliomā” (Liliom, 1927, rež. A. Zommers). Nozīmīgākā loma šajā periodā bija Tartifs Moljēra (Jean-Baptiste Poquelin, Molière) “Tartifā” (Tartuffe, ou  l’Imposteur, 1927, rež. F. Rode). Ē. Valters darbojās arī kā režisors, iestudējot vairākas izrādes.

1928. gadā E. Smiļģis pierunāja Ē. Valteru pārnākt uz Raiņa un Aspazijas Tautas nama Dailes teātri, kur aktieris nospēlēja tikai vienu sezonu, jo E. Smiļģis viņam neļāva strādāt kā režisoram. 1929. gadā Ē. Valters kā aktieris un režisors sāka strādāt Daugavpils pilsētas teātrī, bet arī tur palika tikai vienu sezonu. 1930. gadā viņš atkal atgriezās Liepājas teātrī un nospēlēja zīmīgu lomu – Mefistofeli Johana Volfganga Gētes (Johann Wolfgang von Goethe) “Faustā” (Faust, 1930, rež. F. Rode). Vienu sezonu (1932–1933) kā režisors un aktieris Ē. Valters darbojās Teodora Lāča dibinātajā Tautas teātrī Rīgā, kur nospēlēja Ščastļivcevu Aleksandra Ostrovska (Александр Николаевич Островский) “Mežā” (Лес, 1933, rež. T. Lācis). Sekoja atgriešanās Liepājas teātrī (1934–1938) ar šādām lomām: Prāvests paša iestudētajā Henriha Ibsena (Henrik Johan Ibsen) “Brandā” (Brand, 1934), Ķencis Matīsa un Reiņa Kaudzīšu “Mērnieku laikos” (1936, rež. J. Lejiņš), Bumbieris E. Vulfa lugā “Svētki Skangalē” (1936, rež. J. Lejiņš), Ščastļivcevs A. Ostrovska “Mežā” (1936, rež. T. Lācis), Joske paša iestudētajās R. Blaumaņa “Skroderdienās Silmačos” (1936). Tad Ē. Valters atkal devās uz Rīgu, lai strādātu par režisoru Rīgas Radiofonā (1938–1940). Vienu sezonu Ē. Valters nostrādāja kā direktors Jelgavas teātrī (1940–1941), šai laikā iestudējot R. Blaumaņa “Trīnes grēkus”.

1941. gadā Ē. Valters atkal atgriezās Dailes teātrī, kur palika līdz mūža galam. Viņa pirmā loma bija augļotājs Oksenstjerns Mārtiņa Zīverta “Minhauzena precībās” (1941, insc. E. Smiļģis; 1958, insc. E. Smiļģis, rež. Nora Vētra-Muižniece). Ē. Valters bija apliecinājums E. Smiļģa postulātam, ka mazai lomai vajag spilgtu talantu. Skatītāju atmiņā allaž palika aktiera radītie groteskie, plastiskie raksturlomu tēli: Dzērvene Viljama Šekspīra (William Shakespeare) komēdijā “Liela brēka, maza vilna” (Much Ado About Nothing, 1946, insc. E. Smiļģis, rež. Felicita Ertnere; 1968, rež. F. Ertnere), Iņķis R. Blaumaņa “Pazudušajā dēlā” (1954, rež. E. Smiļģis), Kukfellers Andreja Upīša “Ziedošajā tuksnesī” (1954, rež. E. Smiļģis), Kurlais večuks Juhana Smūla (Juhan Smuul) darbā “Pulkveža atraitne jeb Ārsti nezina nekā” (Polkovniku lesk ehk Arstid ei tea midagi, 1965, rež. Venta Vecumniece), Kaukēns R. Blaumaņa “Indrānos” (1970, rež. Juris Strenga), Ārsts H. Ibsena “Brandā” (1975, rež. Arnolds Liniņš), Kazangaps Čingiza Aitmatova (Çıŋgız Töröquloviç Aytmatov) “Un garāka par mūžu diena ilgst” (И дольше века длится день, 1984, insc. A. Liniņš). Kad režisors Kārlis Auškāps iestudēja Aleksandra Čaka dzejas izrādi “Mūžības skartie” (1987), Ē. Valters tajā ne tikai spēlēja Garāmgājēju, bet bija arī galvenais konsultants. Ē. Valtera pēdējā loma bija Sāgu teicējs Selmas Lāgerlēvas (Selma Ottilia Lovisa Lagerlöf) “Gestā Berlingā” (Gösta Berlings Saga, 1993, rež. Harijs Liepiņš) 99 gadu vecumā. Kopumā Ē. Valters teātrī nospēlēja ap 200 lomu, tostarp ap 80 lomu Liepājas teātrī un vairāk nekā 100 lomu Dailes teātrī.

Ē. Valters nospēlēja ap 40 kino lomu, galvenokārt epizodiskus, taču ļoti spilgtus tēlus. Starp nozīmīgākajām kino lomām jāmin vecais Kļava (“Zvejnieka dēls”, 1940, rež. Vilis Jānis Lapenieks), Sustrups (“Svešiniece ciemā”, 1958, rež. Ada Neretniece), Dundurs (“Kapteinis Nulle”, 1964, rež. Leonīds Leimanis), birģermeistars Eks (“Vella kalpi”, 1970, un “Vella kalpi Vella dzirnavās”, 1972, rež. Aleksandrs Leimanis), Krimuldēns (“Egle rudzu laukā“, 1972, rež. Imants Krenbergs), Čakāns (“Mans draugs – nenopietns cilvēks”, 1975, rež. Jānis Streičs), Eidis (“Ezera sonāte”, 1976, rež. Gunārs Cilinskis), Arnolds (“Nepabeigtās vakariņas”, 1979, rež. J. Streičs), fotogrāfs (“Tās dullās Paulīnes dēļ”, 1979, rež. Vija Bokalova-Ramāne (tagad Beinerte)), Krakšķis (“Nakts bez putniem”, 1979, rež. G. Cilinskis), Pigalu Prīdis (“Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, 1981, rež. J. Streičs), Velēnu vecītis (“Maija un Paija”, 1990, rež. Gunārs Piesis). Filmējies režisora Jura Podnieka dokumentālajā filmā “Strēlnieku zvaigznājs” (1982).

Ē. Valters daudz rakstīja dzeju: dzejoļus par dabu, veltījumus savam dēlam Raitam, arī sievietēm. Jau 30. gados aktieris pievērsās atdzejošanai un šo nodarbošanos turpināja arī vēlāk, tulkojot savu iemīļoto franču klasiķu lugas. Ē. Valters ir tulkojis Žanu Rasinu (Jean Racine), Viktoru Igo (Victor-Marie Hugo), ap 20 Ž. B. Moljēra lugu, kā arī vairāk nekā 400 Lafontēna (Jean de La Fontaine) fabulu. 1940. gados Ē. Valters sāka rakstīt politisko dzeju un ar pseidonīmu “Ints Baltarājs” sarakstīja poēmu “Rusiāde”, kurā attēlotas latviešu tautas ciešanas zem svešām važām un izsūtīto likteņi, kā arī atspoguļots autora sapnis par brīvību, slavinot brīvo Latviju. Autors skarbi vērsās pret Komunistisko partiju un tās darboņiem, pret tiem, kuri klanās varai un nodod savu tautu. Poēma sarakstīta no 1945. līdz 1955. gadam un publicēta brīvajā presē – to 1956. gadā Skandināvijā trimdā izdeva Latviešu Nacionālais fonds. Priekšvārdu poēmai sarakstīja Andrejs Eglītis. Latvijā “Rusiāde” tika publicēta 1990. gadā.

Kā Latvijas neatkarības atjaunošanas (Trešās atmodas) simboliskais ievadītājs aktieris atklāja Latvijas Tautas frontes I kongresu 08.10.1988. un kopā ar rakstnieku Albertu Belu uzvilka Latvijas sarkanbaltsarkano karogu Rīgas pils Svētā Gara tornī 11.11.1988.

Padomju okupācijas laikā tika piešķirti šādi apbalvojumi: ordenis “Goda zīme” par izciliem sasniegumiem Dailes teātra viesizrādēs Maskavā (1948), Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukums (1956), LPSR Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukums (1981). Ē. Valteram Kuldīga piešķīra pilsētas pirmo Goda pilsoņa nosaukumu (1976).

Pēc neatkarības atjaunošanas Ē. Valters tika ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda locekli (1992). Viņš bija viens no Latviešu strēlnieku apvienības dibinātājiem (1989), šīs apvienības Goda priekšsēdētājs un Tautas frontes goda biedrs (1994).

Ē. Valteru gleznojuši mākslinieki Kārlis Frīdrihs Šaumanis, Hilda Vīka, Biruta Baumane, Felicita Pauļuka, Laimdonis Grasmanis. Tēlnieks Alberts Terpilovskis veidojis Ē. Valtera krūšutēlu E. Smiļģa Teātra muzeja dārzā. Nacionālo bruņoto spēku štāba bataljonā Krusta kazarmās tēlnieks Uldis Sterģis radījis piemiņas akmeni Ē. Valteram, uz kura ir uzraksts “Esiet kā vīri!” (J. Vācieša teiciens, ko bieži lietoja Ē. Valters). Kuldīgas Rātslaukumā ir tēlnieka Oskara Mikāna veidots piemineklis “Tējas tase kopā ar Ēvaldu Valteru”.

Ē. Valters bija pirmais, kurš saņēma atjaunotās Latvijas Republikas pasi 1992. gada jūnijā. Viņa vārdā ir nosaukta dāliju šķirne, kā arī iela Rīgā (Dreiliņos). Latvijas Pasts ir izdevis Ē. Valteram veltītu pastmarku (1994).