Vardarbības socioloģija ir starpdisciplināra socioloģijas apakšnozare, kas ir cieši saistīta ar visiem sabiedrības dzīves aspektiem, kuros iespējams konflikts un vardarbība. Vardarbības socioloģijas centrā ir vardarbība, taču pats vardarbības jēdziens, tieši tāpat kā citi uzvedības veidi, ir kontekstuāls, līdz ar to vienā gadījumā vardarbība sabiedrības interpretācijā var būt attaisnojama, kamēr citā gadījumā – nosodāma. Vardarbības socioloģija pēta vardarbības fenomenu, taču tā ir cieši saistīta ar citām socioloģijas apakšnozarēm.

Apvienoto Nāciju Organizācija (United Nations) definē vardarbību kā tādu tīšu fiziska spēka vai varas (draudu veidā vai faktiski) izmantošanu pret citu personu, kuru rezultātā tiek gūti savainojumi, iestājas nāve, tiek radīts psiholoģisks kaitējums vai ir liela iespējamība, ka vardarbība var izraisīt iepriekš minēto.

Vardarbības socioloģijai ir plašs pielietojums. Tā ne tikai palīdz izprast praktiskos vardarbības cēloņus un izpausmes mikrolīmenī, mezolīmenī un makrolīmenī, ņemot vērā sociālo un kultūras kontekstu, bet arī ļauj izstrādāt visaptverošākus tiesību aktus, kuros tiek paredzēta aizsardzība pret vardarbību jebkurā tās izpausmē. Vardarbības socioloģija ir nozīmīga ar to, ka tā sniedz ieguldījumu vardarbības jēdziena definēšanā, konceptualizēšanā un sistematizēšanā.

Vardarbības socioloģijai cieša saistīta ar citām socioloģijas apakšnozarēm. Piemēram, deviances socioloģiju, pētot noziegumus; izglītības socioloģiju, pētot mobingu; kara socioloģiju, pētot genocīdu; emociju socioloģiju, pētot vardarbības izraisošos faktorus un sekas.

Vardarbības socioloģija ir salīdzinoši jauna socioloģijas apakšnozare, kas attīstījusies 21. gs. sākumā. Lai arī sociologi ir snieguši lielu ieguldījumu vardarbības kā sociālo procesu un institūciju izpratnē; socioloģijas teorijās pastāv daudzveidība, kas tiek kritizēta socioloģisko teoriju kontekstā. Vardarbība bija tēma, ko aplūkoja jau klasiskie socioloģijas teorētiķi, piemēram, 20. gs. 60. gados Kārlis Markss (Karl Marx ), Frīdrihs Engelss (Friedrich Engels) un Makss Vēbers (Max Weber), taču pēc Otrā pasaules kara pētniekiem tā kļuva mazāk svarīga un tika sadrumstalota dažādās apakšnozarēm. Vardarbība tika pētītā divās galvenajās formās: starppersonu vardarbīgs noziegums un starpvalstu karš. Taču līdz ar tehnoloģiju attīstību un sabiedrības modernizāciju mainījās arī sociālās attiecības sabiedrībā, kas pētniekiem lika pārskatīt arī vardarbības konceptu, jo, mainoties sociālajai kārtībai, parādās jauni vardarbības veidi, piemēram, indivīda – valsts līmenī, liekot jautāt, kurā brīdī, aizbildinoties ar sabiedrības drošību, iestājas vardarbības akts.

20. gs. otrajā pusē pētnieku vidū valdīja uzskats, ka vardarbība pēc kara mazināsies un, sabiedrībai modernizējoties, tā saglabāsies tikai marginālajās grupās, jo tieši šajās grupās indivīdi, kas cieš no nevienlīdzības un nabadzības, būs galvenie vardarbības pielietotāji.

Piemēram, amerikāņu sociologs Roberts Kings Mērtons (Robert King Merton) uzskatīja, ka noziedzība, tostarp vardarbīga noziedzība, ir sociālās un ekonomiskās nevienlīdzības sekas, jo indivīdi, kuri nespēj nodrošināt piekļuvi precēm un pakalpojumiem ar likumīgiem līdzekļiem, izmanto nelikumīgus līdzekļus.

Šī tēze tiek apgāzta līdz ar jaunu pētījumu ienākšanu vardarbības socioloģijā. Pētot, piemēram, ar dzimumu saistīto vardarbību, tika atklāta intīmo partneru vardarbība, seksuālā vardarbība (tajā skaitā izvarošana), piespiedu laulības, cilvēku tirdzniecība, femicīds. Pētot minoritāšu grupas, tika atklāta vardarbība, kas balstīta uz etnisko, reliģisko, seksuālo piederību un vecumu.

Tiek izstrādātas inovatīvas metodes, lai pētītu vardarbību mikrolīmenī un piekļūtu tām interakcijām, kuras parasti ir ārpus tradicionālās socioloģiskās izpētes redzesloka.

Vardarbība kā joma ir saistīta ar ekonomiku, valsts un pilsoniskās sabiedrības sfērām, taču nav uz tām vienkārši reducējama. Vardarbības socioloģijas pienesums šobrīd ir šo daudzo sociālo institūciju savstarpējo saistību analīzē. Vardarbības analīze tikai kā noziegums vai tikai attiecībā uz valsti izslēdz šo savstarpējo saistību analīzi. Vardarbības kā izpētes lauka attīstība mūsdienu vardarbības socioloģijā koncentrējas uz vardarbības formu savstarpējo sakarību izpēti un analīzi.

Izprast vardarbību ir sarežģīti, tādēļ pētnieki laikā gaitā ir izstrādājuši dažādas teorijas, kas mēģina skaidrot agresīvas, vardarbīgas rīcības cēloņus. Senākās teorijas laika gaitā kļuvušas starpdisciplināras.

Frustrācijas teorija ir viena no senākajām teorijām, kas mēģina skaidrot agresijas cēloņus. To 1939. gadā izstrādāja pētnieku grupa amerikāņu sociologa Džona Dollarda (John Dollard) vadībā. Frustrācijas–agresijas–aizvietošanas (frustration-agression-displacement) teorija balstās pieņēmumā, ka agresija rodas, indivīdam nespējot sasniegt savu mērķi, līdz ar to agresija un vardarbība ir efektīvs veids, lai atbrīvotos no šķēršļiem, kas traucē apmierināt indivīda vajadzības.

Dž. Dollards, skaidrojot vardarbību, izvirzīja vairākus psiholoģiskus likumus:

• visa agresīvā spriedze rodas apspiešanas rezultātā;
• agresijas pieaugums ir proporcionāls apspiestās vajadzības pieaugumam;
• agresija palielinās, palielinoties represiju elementiem;
• agresijas apspiešanas process izraisa vēlāku spēcīgu agresiju, bet tās mazināšana samazina tās smagumu pat īslaicīgi;
• ja agresija ir vērsta pret tās avotu, tā ir tieša agresija. Kad tieša agresija nav iespējama, tā tiek vērsta pret citu subjektu, kam ir tieša vai simboliska saikne ar sākotnējo agresijas avotu.

Lai arī šī teorija ir tikusi kritizēta, tā ir viens no stūrakmeņiem turpmāko vardarbības teoriju attīstībā.

Kanādiešu izcelsmes amerikāņu psihologs Alberts Bandura (Albert Bandura) izveidojis sociālās mācīšanās teoriju. Tā noraida domu, ka vardarbību izraisa iekšēji motivatori, un uzsver, ka cilvēki iemācās vardarbību tādā pašā veidā, kā viņi apgūst citus uzvedības veidus, izmantojot uzbudinājuma, atdarināšanas un pastiprināšanas procesus. Līdz ar to vardarbība tiek apgūta ģimenē, skolā, caur medijiem.

Sociālā konflikta teorija balstās markisma ideoloģijā, ka vardarbību sabiedrībā rada konflikts, īpaši šķiru konkflikts. Konflikts visās tā izpausmēs (tajā skaitā politiskais, etniskais, reliģijas, interešu, varas) veicina vardarbības izpausmi sabiedrībā, īpaši nevienlīdzība varas sadalē, kad spēcīgākā sabiedrības daļa apspiež vājāko, kas nostiprina vardarbības cikliskumu.

Strukturālā funkcionālisma teorija balstās idejā, ka sabiedrība ir kā vienots veselums, kuram ir struktūra, kuru var sadalīt sīkākās daļās un elementos. Izmaiņas vienā elementā var radīt izmaiņas citos elementos, kas savukārt var radīt spriedzi, kas var pāraugt vardarbībā kā atbildes reakcijā uz sociālām izmaiņām. Šīs teorijas aizsācējs ir franču sociologs un filozofs Emils Dirkems (David Émile Durkheim), strukturālā funckionālisma teoriju tālāk attīstīja britu sociālantropologs Alfreds Redklifs-Brauns (Alfred Reginald Redcliff-Brown) un amerikāņu sociologs Tolkots Pārsonss (Talcott Parsons).

Psihonalītiskās teorijas pamatlicējs Zigmunds Freids (Sigmund Freud) uzskatīja, ka cilvēka uzvedības motivācija izriet no vispārējās bioloģiskās enerģijas, kas ir sadalīta konstruktīvā dziņā (dzīvības dziņa) un destruktīvā dziņā (nāves dziņā). Nāves dziņas izpaužas agresīvu un vardarbīgu impulsu veidā, piemēram, slepkavība, naids un agresija.

Simboliskās vardarbības teorija skaidro varas attiecības un sociālo nevienlīdzību sabiedrībā. Simboliskā vardarbība ietver smalkus, bieži vien nepamanītus dominēšanas un kontroles veidus, kas tiek īstenoti, izmantojot sociālās normas, vērtības un kultūras praksi. Teorijas pamatlicējs ir franču sociologs Pjērs Burdjē (Pierre Bourdieu), kurš uzskatīja, ka simboliskā vardarbība ir varas forma, kas tiek realizēta kultūras līmenī un ir tik efektīva, jo tiek internalizēta indivīdu līmenī, liekot pieņemt un reproducēt pastāvošās sociālās hierarhijas un nevienlīdzības.

Atkarībā no tā, kura nozīme tiek piešķirta vardarbības jēdzienam, var izvēlēties gan kvantitatīvās, gan kvalitatīvās pētniecības metodes.

Tā kā vardarbības jēdziens ir ļoti plašs, izvēloties pētniecības metodi un instrumentāriju, ļoti svarīgi ir apzināties, kāda nozīme tiek piešķirta jēdzienam ‘’vardarbība”:

1. Vardarbība pati par sevi kā jēdziens

a) politiskais aspekts – vardarbība tiek interpretēta kā piespiešana (coercion) sociālās vienlīdzības nodrošināšanai, un galvenais pētniecības jautājums ir, kādas piespiešanas metodes spēj garantēt sociālo kārtību, kā tās darbojas un cik tās ir produktīvas;

b) etioloģiskais aspekts – tiek pētīti vardarbības cēloņi, tas ir, – kādi ir iemesli nesamērīga spēka izmantošanai situācijās, kurās to vairākums uzskata par nepieņemamu. Pētāmās tēmas bieži būs sociālais konflikts un / vai noziegums;

c) kritiskais aspekts – abu iepriekšējo apvienojums, kad, piemēram, piespiešana kļūst par vadošo praksi un tai tiek piešķirts juridisks spēks (piemēram, politiskā iekārta), vai arī vardarbība, kas sākotnēji būtu noziegums, kļūst par pretošanos nevienlīdzībai sabiedrībā (piemēram, protesti, mītiņi).

2. Uzsvars tiek likts nevis uz pašu vardarbības aktu, bet gan uz to, kādu nozīmi tam piešķirts apkārtējā sabiedrība. To skaidro Hovarda Bekera (Howard Becker) un Ērvinga Gofmana (Erving Goffman) izstrādātā un aprakstītā leibelinga (labelling) teorija.

3. Kā indivīdi runā par vardarbību un iekļauj to savā ikdienas dzīvē. Galvenais jautājums – kā vardarbība tiek normalizēta un padarīta par rutīnu.

4. Vardarbība kā subjektīva interpretācija, tas ir, kā vardarbības jēdziens tiek saprasts konkrētā sabiedrības grupā, kāda nozīme tam tiek piešķirta un caur kādu vērtību skalu tas tiek analizēts.

Violence: An International Journal (kopš 2020. gada) ir starptautisks žurnāls, kas koncentrējas uz divām galvenajām tēmām: vardarbības analīzi tās dažādajās izpausmēs un vardarbības novēršanu un izbeigšanu.

Journal of Interpersonal Violence (kopš 1986. gada) ir starptautisks žurnāls, kas veltīts starppersonu vardarbības upuru un varmāku pētījumiem. Tas ir orientēts uz profesionāļiem un pētniekiem, kuri strādā ar tādām tēmām kā vardarbība ģimenē, bērnu seksuāla izmantošana, izvarošana un seksuālā vardarbība, fiziska vardarbība pret bērniem un vardarbīgi noziegumi.

European Journal of Social Theory (kopš 1998. gada) aplūko dažādas tēmas sociālās teorijas kontekstā, nodrošinot gan jaunāko pētījumu publikācijas, gan pašas sociālās teorijas attīstību.

Youth Violence and Juvenile Justice: An Interdisciplinary Journal  (kopš 2003. gada) ir starpdisciplinārs žurnāls, kurā lasāmas publikācijas par vardarbības tēmu nepilngadīgo vidū.