Raiņa un Aspazijas Tautas nama Dailes teātris (1920), Dailes teātris (1935), LPSR Dailes teātris (1940), Dailes teātris (1941), LPSR Valsts Dailes teātris (1944), LPSR Valsts Jāņa Raiņa Dailes teātris (1954), Latvijas PSR Valsts Akadēmiskais Jāņa Raiņa Dailes teātris (1966), Latvijas Dailes teātris (1991), Dailes teātris (2005)

Raiņa kluba dibinātais Dailes teātris (DT) atklāts 19.11.1920. ar Raiņa “Indulis un Ārija” iestudējumu. DT atradās Romanova ielā 25 (kopš 1923. gada  Lāčplēša iela). Kopš 1977. gada speciāli DT celtā ēkā Brīvības ielā 75 (līdz 1990. gadam Ļeņina iela). DT emblēma ir stilizētas uguns liesmas, kas redzamas arī ēkas fasādē, mākslinieku Ojāra Feldberga, Imanta Murovska un arhitektu Imanta Jākobsona un Haralda Kandera radītajā cilnī. Moto: skaidrība, vienkāršība, kaislība (E. Smiļģa formulētie skatuves mākslas pamatelementi).

DT māksliniecisko stilu un stratēģiju veidojuši galvenie režisori-mākslinieciskie vadītāji: E. Smiļģis (1920–1964), Pēteris Pētersons (1964–1970), Arnolds Liniņš (1971–1987), Kārlis Auškāps (1987–2002), Mihails Gruzdovs (2002–2009), Dž. Dž. Džilindžers (2010–2019). Vienu sezonu mākslinieciskā vadītāja amatu ieņēma Mārtiņš Vilkārsis (2010/2011). Kopš 2020. gada sākuma DT mākslinieciskais direktors ir Viesturs Kairišs. 

21. gs. DT ir lielākais profesionālais repertuārteātris Latvijā. Lielajā zālē ir 1000 vietu, Mazajā zālē – 200, Kamerzālē – 100 vietu. Kopš DT dibināšanas repertuāra pamatu veido pasaules klasika un laikmetīgā dramaturģija dažādu žanru iestudējumos. Nozīmīga ir sadarbība ar Latvijas autoriem.

E. Smiļģa un DT teorētiķa Jāņa Munča sadarbībā veidots formas teātris, kurā valda aktieris, kustība un ritms. Lai radītu vienotu uzvedumu stilu, tika izveidota režisoru kā galveno izrādes autoru atbalstoša konsultantu – atsevišķu skatuves elementu pārzinātāju – sistēma, kurā līdzās scenogrāfam J. Muncim bija kustību konsultante, vēlāk arī režisore Felicita Ertnere un komponists Burhards Sosārs.

Pirmajos piecos darbības gados DT izrāžu stils bija eklektisks, estētikai raksturīga stilizācija, teatralitāte, spilgta, dinamiska forma, kas prevalēja pār saturu. Nākamajos gados DT iestudējumi veidoti, tiecoties pēc teatrālā un psiholoģiskā tēlojuma veida sintēzes.

Lai pārvarētu 20. gs. 20. un 30. gadu mijas ekonomisko krīzi, DT repertuārā iekļāva dziesmu spēles, liekot pamatu DT muzikālajai tradīcijai. Populārākā bija E. Smiļģa iestudētā Franča Šūberta, Alfreda Marijas Vilnera, Heinca Reiherta operete “Trejmeitiņas” (Franz Schubert, Alfred Maria Willner, Heinz Reichert, Das Dreimäderlhaus, 1929). Galvenie dziesmu spēļu aktieri bija Elvīra Bramberga un Kārlis Pabriks.

E. Smiļģa DT romantiski simboliskā stila kvintesence vispilnīgāk īstenojās šādos iestudējumos: Selmas Lāgerlēvas “Gesta Berlings” (Selma Lagerlöf, Gösta Berlings saga, 1933), Mārtiņa Zīverta “Minhauzena precības” (1941), Frīdriha Šillera “Marija Stjuarte” (Friedrich von Schiller, Maria Stuart, 1943, 1956), Viljama Šekspīra “Romeo un Džuljeta” (William Shakespeare, Romeo and Juliet, 1943, 1953), Raiņa “Uguns un nakts” (1947), “Spēlēju, dancoju” (1956). Nozīmīgākie autori: Rainis, V. Šekspīrs, F. Šillers. Pēc Latvijas okupācijas un iekļaušanas Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sastāvā repertuārā ienāca ideoloģijai atbilstoša, mazvērtīga sociālistiskā reālisma dramaturģija, tomēr, pateicoties Raiņa un pasaules klasikas darbu iestudējumiem, DT izdevās saglabāt savu stilu.

50.–60. gados DT tapa vairāku latviešu autoru (Venta Vīgante, Jānis Lūsis, Miervaldis Birze, Pauls Putniņš u. c.) pirmo lugu iestudējumi. Nozīmīgākā ir DT sadarbība ar Gunāru Priedi, kurš iezīmēja jaunu posmu latviešu (padomju) dramaturģijā. To raksturo jauna tipa varonis – jauns cilvēks, kas meklē savu vietu dzīvē, kura problēmas un dzīves izjūta sabalsojas ar laikabiedru izjūtām skatītāju zālē. Vairākas viņa lugas interpretējis P. Pētersons. 

30.–40. gados režijā darbojās arī Emīls Mačs, Kārlis Veics, 40. gados izrādes sāka iestudēt Marga Tetere, 50. gados – Venta Vecumniece, Nora Vētra-Muižniece.

Pirmajā desmitgadē DT trupas kodolu veidoja aktieri Austra Baldone, Tija Banga, Lilita Bērziņa, E. Bramberga, Rūdolfs Kreicums, E. Mačs, Arveds Mihelsons, Augusts Mitrēvics, K. Pabriks, E. Smiļģis, K. Veics, Emīlija Viesture, Herberts Zommers, Gustavs Žibalts, Lilija Žvīgule. 1927. gadā trupu papildināja DT 1. studijā sagatavoti aktieri Artūrs Filipsons, Alberts Miķelsons, Benita Ozoliņa.

30. gados sāka strādāt aktieri Emīlija Bērziņa, Artūrs Dimiters, Ērika Ferda, Irma Laiva, 40. gados – Alma Ābele, Milda Klētniece, Miervaldis Ozoliņš, Luijs Šmits, Ēvalds Valters, Hermanis Vazdiks, Edgars Zīle. No 2. studijas (1949) DT ienāca Vija Artmane, Harijs Liepiņš, Eduards Pāvuls, P. Pētersons, Valentīns Skulme, V. Vecumniece. 

Pēc vācu okupācijas varas lēmuma par DT slēgšanu un darbinieku nosūtīšanu uz Vāciju, pateicoties E. Smiļģa personībai, teātrim izdodas saglabāt trupu, lai arī vairāki DT aktieri (A. Mitrēvics, Austra Šteiberga, K. Veics u. c.) Otrā pasaules kara laikā bija devušies bēgļu gaitās. 50. gados trupu papildināja Gunārs Placēns, Mudīte Šneidere, Zigrīda Stungure, 60. gados – Ausma Kantāne, Āris Rozentāls. No 3. studijas (1962) trupai pievienojās Olga Dreģe, Leons Krivāns, Lidija Pupure, Juris Strenga, Ilze Vazdika, Uldis Vazdiks. 

1964. gada vasarā ar Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Kultūras ministrijas pavēli E. Smiļģis tika atbrīvots no amata. Par galveno režisoru tika iecelts režisors inscenētājs, DT 2. studijas absolvents P. Pētersons.

P. Pētersons ar aktieriem domubiedriem (Dina Kuple, Uldis Pūcītis u. c.) radīja savu – intelektuālā teātra – stilu, kas radoši turpināja DT spēles teātra tradīciju. Ar Imanta Ziedoņa “Motociklu” (1967) sākās P. Pētersona dzejas teātra meklējumi. Otra P. Pētersona vadītā DT virsotne ir Fjodora Dostojevska “Idiota” (Федор Михайлович Достоевский, Идиот, 1969) iestudējums. P. Pētersons repertuārā ienesa laikmetīgo Rietumeiropas dramaturģiju (Bertolts Brehts, Bertolt Brecht; Žans Anuijs, Jean Anouilh; Ežēns Jonesko, Eugène Ionesco; Frīdrihs Dirrenmats, Friedrich Dürrenmatt; Slavomirs Mrožeks, Sławomir Mrożek).

60. gados DT režijā ienāca Aina Matīsa, Juris Strenga. No P. Pētersona vadītās 4. studijas 1971. gada trupu papildināja Marīna Janaus, Pēteris Liepiņš, Lilita Ozoliņa.

Jaunā galvenā režisora A. Liniņa vadībā tapa DT 70. un 80. gadu veiksmīgākie iestudējumi, ko vienoja lielu, sarežģītu personību izpēte, galvenokārt klasikas darbos ar spēcīgu aktieri un personību centrā: V. Šekspīra “Ričards III” (Richard III, 1972, titullomā V. Skulme, H. Liepiņš), Henrika Ibsena “Brands” (Henrik Juhan Ibsen, Brand, 1975, titullomā J. Strenga, H. Liepiņš), Ferdinanda Bruknera “Elizabete, Anglijas karaliene” (Ferdinand Bruckner, Elisabeth von England, 1980, titullomā V. Artmane), Raiņa “Jāzeps un viņa brāļi” (1981, titullomā Jānis Paukštello, Pēteris Gaudiņš, Varis Vētra). Nozīmīgs bija A. Liniņa ieguldījums muzikālā teātra žanrā (Rūdolfa Blaumaņa “Īsa pamācība mīlēšanā”, 1973).

70. gados izrādes DT sāka iestudēt K. Auškāps.

No A. Liniņa vadītajām studijām DT ienāca aktieri K. Auškāps, Ivars Kalniņš, Akvelīna Līvmane, Mirdza Martinsone, J. Paukštello (5. studija, 1974); Andris Bērziņš, Esmeralda Ermale, P. Gaudiņš, Juris Kalniņš, Arnis Ozols, Varis Vētra (6. studija, 1977); Gundars Āboliņš, Harijs Spanovskis, Ligita Skujiņa, Māra Zvaigzne, Andrejs Žagars (7. studija, 1982).

Nākamajam DT vadītājam K. Auškāpam raksturīgā filozofiskā, intelektuālā teātra rokrakstu apliecināja izrādes: Hermaņa Heses “Stepes vilks” (Hermann Hesse, Der Steppenwolf, 1982), Sudrabu Edžus “Dullais Dauka” (1986), H. Ibsena “Kad mēs, mirušie, mostamies” (Når vi døde vaagner, 1993). Pētot Latvijai nozīmīgus vēstures un tagadnes krustpunktus, viņš apvienoja trupu Aleksandra Čaka “Mūžības skarto” (1987) iestudējumā. Ar muzikālajiem iestudējumiem K. Auškāps deva nozīmīgu ieguldījumu DT muzikālā žanra attīstībā (“Šerloks Holmss” pēc Artura Konana Doila stāstu un Viljama Džileta lugas motīviem, Sherlock Holmes, Arthur Conan Doyle, William Hooker Gillette, 1979; Ādolfa Alunāna “Džons Neilands”, 1982; kopā ar Dž. Dž. Džilindžeru veidotais Jaroslava Hašeka, Jaroslav Hašek, prozas dranatizējums “Šveiks”, pēc romāna “Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā”, Osudy dobrého vojáka Švejka za světové války, motīviem, 1998).

80. gados režijai pievērsās A. Ozols, J. Kalniņš, V. Vētra. 90. gados par štata režisoru kļuva Dž. Dž. Džilindžers, režijai pievērsās Valdis Liepiņš, pirmās izrādes DT iestudēja M. Gruzdovs.

90. gados DT ienāca aktieri Ivars Auziņš, Indra Briķe, Dainis Gaidelis, Rēzija Kalniņa, Ģirts Ķesteris, V. Liepiņš, Artis Robežnieks, Artūrs Skrastiņš, Vita Vārpiņa, Juris Žagars. No 8. studijas 2002. gadā  trupu papildināja aktieri Aija Dzērve, Lauris Dzelzītis, Gints Grāvelis, Intars Rešetins, Sarmīte Rubule, Gundars Silakaktiņš, Aldis Siliņš, Lauris Subatnieks.

Nākamā DT mākslinieciskā vadītāja M. Gruzdova režijas stilam raksturīga psiholoģiskā un spēles teātra sintēze, izmantojot dažādas spēles tehnikas. Viņam būtisko tēmu lokā ir seksualitāte un vara (“Terēza Rakēna”, Ludmila Razumovska pēc Emīla Zolā romāna motīviem, Émile Zola, Людмила Николаевна Разумовская, Thérèse Raquin, 1996; Nikolaja Gogoļa “Precības”, Николай Васильевич Гоголь, Женитьба, 2000; Annas Brigaderes “Raudupiete” (2003), V. Šekspīra “Hamlets”, Hamlet, 2003). Eksistences mūžīgie jautājumi pētīti Māras Zālītes “Pērs Gints nav mājās” (2007) iestudējumā. 

21. gs. pirmajā desmitgadē sākās DT sadarbība ar režisoriem Janu Villemu van den Bosu (Jan Willem van den Bosch, Lielbritānija), Rolandu Atkočūnu (Rolandas Atkočiūnas, Lietuva), izrādes sāka iestudēt Laura Groza (Ķibere).

21. gs. sākumā DT ansambli papildināja aktieri Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Kristīne Nevarauska, Ieva Segliņa. No M. Gruzdova vadītās 9. studijas 2009. g. DT ienāca Gints Andžāns, Artūrs Dīcis, Inita Sondore (Dzelme), Ērika Eglija-Grāvele, Dainis Grūbe, Mārtiņš Počs.

Līdz 2019. gada rudenim DT mākslinieciskais vadītājs bija Dž. Dž. Džilindžers.

Dž. Dž. Džilindžera režijas stils ir eklektisks, teatrāls, par spēles jēgu izvirzot pašu spēli spilgtas formas iestudējumos. Paralēli seksualitātes pētījumiem svarīga kļūst personības izpēte eksistenciālos robežpunktos – Emīla Dārziņa, Raimonda Paula, Jāņa Jurkāna “Melanholiskais valsis” (2005), Albēra Kamī “Kaligula” (Albert Camus, Caligula, 2005), F. Šillera “Marija Stjuarte” (Maria Stuart, 2010), Maksima Gorkija “Saules bērni” (Максим Горький, Дети солнца, 2015), Nika Keiva “Bannija Manro nāve” (Nick Cave, The Death of Bunny Munro, 2017), Ainas Rendas “Būt Kejai Gondai” (Ayn Rand, Ideal, 2018).

Dž. Dž. Džilindžers turpina DT muzikālās tradīcijas – Kārļa Lāča, Jāņa Elsberga, Evitas Mamajas “Oņegins” (pēc Aleksandra Puškina darbu motīviem, Александр Сергеевич Пушкин, Евгений Онегин, 2013); K. Lāča, J. Elsberga, E. Mamajas, Dž. Dž. Džilindžera “Žanna d’Arka” (2016).

21. gs. otrajā desmitgadē sākas DT sadarbība ar režisoru Oskaru Koršunovu (Oskaras Koršunovas, Lietuva), Aleksandru Morfovu (Александър Морфов, Bulgārija).

Kopš 2010. gada DT trupu papildinājuši aktieri Andris Bulis, Dārta Daneviča, Lelde Dreimane, Kaspars Dumburs, Anete Krasovska, Niklāvs Kurpnieks, Mārtiņš Upenieks, Kaspars Zāle, pēc 2020. gada – Kārlis Arnolds Avots, Katrīna Griga, Klāvs Kristaps Košins, Milēna Miškēviča, Imants Strads, Toms Veličko, no 2023./2024. gada sezonas Artūrs Krūzkops, Mārtiņš Meijers, Madara Viļčuka, Meinards Liepiņš, Marta Lovisa Jančevska.

Mākslinieciskā direktora Viestura Kairiša un direktora Jura Žagara vadībā teātra mākslinieciskās darbības pamatā noteikta radošā izcilība un domāšanas konsekvence, kas veicina teātra unikālo kultūrvēsturisko vērtību apzināšanu kā ļoti specifisku un tajā pat laikā organisku Eiropas kultūrtelpas daļu; mākslinieciskā daudzveidība, kas veicina kritisku domāšanu un inteliģentu izklaidi, aptverot visplašāko žanru loku. Konsekventi tiek īstenota ārvalstu viesrežisoru pieaicināšanas prakse un starptautisku radošo komandu veidošana; kopš 2022. gada janvāra izrādes iestudējuši: Prīts Pedajass (Priit Pedajas, Igaunija), Eimija Mārčanta (Amy Marchant, Lielbritānija), Lukašs Tvarkovskis (Lukasz Twarkowski, Polija), Timofejs Kuļabins (Тимофей Александрович Кулябин, Krievija, kura veidotajā Bernāra Marī Koltesa, Bernard-Marie Koltès, “Kokvilnas lauku vientulībā” iestudējumā piedalījās starptautiski pazīstamie aktieri Ingeborga Dapkunaite, Ingeborga Dapkūnaitė, un Džons Malkovičs, John Malkovich), Data Tavadze (დათა თავაძე. Gruzija), Dž. Malkovičs.

DT repertuārpolitiku un māksliniecisko stilu līdzās režisoriem un mākslinieciskajiem vadītājiem veidojuši dažādu mākslas nozaru profesionāļi.

Teātra dramaturgi, literārie padomnieki: Elīna Zālīte (1929–1935), M. Zīverts (1940–1944), Valdis Grēviņš (1944–1946), Jūlijs Vanags (1946–1950), Līvija Akurātere (Pečaka, 1951–1953), N. Vētra-Muižniece (1953–1965), Sarmīte Streņģe (1965–1970), Olga Ribovska (1972–1979), Māris Ronis (1979–1986), Gundega Saulīte (1986–1987), Uģis Segliņš (1987–2007), E. Mamaja (2007–2020), Justīne Kļava (2020–2022), Matīss Gricmanis (kopš 2022).

Galvenie mākslinieki: J. Muncis (1920–1926), Oto Skulme (1926–1947), Ģirts Vilks (1947–1968; 1971–1974), Kurts Fridrihsons (1968–1971), Ilmārs Blumbergs (1974–1978; 1981–1985), Indulis Gailāns (1989–1990), Ints Sedlenieks (1990–1997), Aigars Ozoliņš (1997–2000), Andris Freibergs (2002–2005), M. Vilkārsis (2007–2010).

Mūzikas konsultanti, muzikālās daļas vadītāji: B. Sosārs (1923–1940), Marģeris Zariņš (1940–1950), Indulis Kalniņš (1951–1973), Juris Karlsons (1976–1982), Arturs Maskats (1982–1997), Juris Vaivods (kopš 1997). Nozīmāgākie pieaicinātie izrāžu komponisti: Kārlis Auzāns, K. Lācis, R. Pauls, Andris Vilcāns.

Nozīmīgākie kostīmu mākslinieki: Anna Heinrihsone, Ieva Kundziņa, J. Muncis, Kristīne Pasternaka, Baiba Puzinas, Anta Rozefelde, Jurate Silakaktiņa, Oto Skulme, Večella Varslavāne, Ilze Vītoliņa.

Nozīmīgākie kustību mākslinieki: F. Ertnere, Tamāra Ēķe, Ē. Ferda, Inga Krasovska, Janīna Pankrate, Ilona Petrika, Inga Raudinga, Ansis Rūtentāls, Alfrēds Spura, Modris Tenisons, Uldis Veispals, Jurijs Vasiļkovs (Юрий Харитонович Васильков, Krievija), Olga Žitluhina.

Nozīmīgākie gaismu mākslinieki: Mārtiņš Feldmanis, Gļebs Fiļštinskis (Глеб Вениаминович Фильштинский, Krievija), Igors Kapustins (Игорь Капустин, Igor Kapustin, Igaunija), Fricis Lepnis, Māra Vaļikova, Jevgēnijs Vinogradovs (Евгений Александрович Виноградов, Krievija), Harijs Zālītis.

1925. gadā DT ar J. Munča veidotajiem DT izrāžu maketiem piedalījās Parīzes Starptautiskajā Dekoratīvās mākslas un moderno industriju izstādē (Exposition internationale des arts décoratifs et industriels modernes). J. Muncis saņēma izstādes galveno balvu (Grand Prix), E. Smiļģis – Zelta medaļas diplomu, DT – Goda diplomu.

1947. gadā DT ir pirmais no Latvijas teātriem, kas devās viesizrādēs uz Maskavu. E. Smiļģa “Uguns un nakts” inscenējums kļuva par pirmo latviešu izrādi, kas saņēma augstāko apbalvojumu Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā – Staļina prēmiju. 

Pēc neatkarības atgūšanas DT vairākkārt ir saņēmis augstāko valsts apbalvojumu profesionālā teātra mākslā – “Spēlmaņu nakts” balvu nozīmīgāko iestudējumu kategorijās: “Visi koki Dieva doti” (režisors K. Auškāps, Labākais latviešu literatūras iestudējums,1994), “Meža gulbji” (režisors A. Ozols, sabiedriski aktuālākā izrāde, 1995), “Terēza Rakēna” (režisors M. Gruzdovs, Labākā izrāde dramatiskajos teātros, 1996), “Vējš vītolos” (režisors Ģirts Nagainis, Labākā izrāde bērniem, 1996), “Pūt, vējiņi!“ (režisors O. Kroders, Labākā dramatiskā izrāde, Labākais latviešu literatūras iestudējums, 1998/1999), “Precības” (režisors M. Gruzdovs, Labākā dramatiskā izrāde, 1999/2000), “Raudupiete” (režisors M. Gruzdovs, Labākais latviešu literatūras iestudējums, 2002/2003), “Kreisais pagrieziens” (režisors O. Kroders, Labākais latviešu literatūras iestudējums, 2003/2004), “Kaligula” (režisors Dž. Dž. Džilindžers, Gada dramatiskā teātra izrāde, 2005/2006), “Vārnu ielas republika” (režisore Laura Groza, Gada izrāde bērniem vai jauniešiem, 2010/2011), “Smiļģis” (režisors Viesturs Kairišs, Grand Prix, Gada izrāde, 2020/2021), “ROTKHO” (režisors L. Tvarkovskis, Gada lielās formas izrāde, 2021/2022).