Īsa vēsture un galvenās teorijas Sociālo pārmaiņu definēšana vienmēr bijusi sarežģīta. O. Konts socioloģiju dalījis sociālajā statikā un sociālajā dinamikā, kur sociālās dinamikas uzdevums bija pētīt sociālās pārmaiņas (jeb sabiedrības progresu, kā to definēja O. Konts) objektos, kuru uzbūvi un funkcionēšanu pētīja sociālā statika. Līdz ar O. Konta ieviesto dalījumu parādījās problēma, ka sociālas organizācijas vai struktūras ārpus dinamikas nepastāv – sabiedrība eksistē vienīgi nemitīgā kustībā, statikas objekts nākamajā savas pastāvēšanas fāzē vairs nav tas pats objekts, bet jau ir transformējies. Uz to savā strukturācijas teorijā norādījis britu sociologs Entonijs Gidenss (Anthony Giddens), piedāvājot kvalitatīvi citu modeli sociālo pārmaiņu skaidrošanai. Viņš ieviesa strukturācijas jēdzienu, kas faktiski nozīmē pašstrukturēšanos, jo ietver arī dinamiku. Margareta Ārčere (Margaret Archer) piedāvājusi tā saucamo analītiskā duālisma pieeju, atgriežoties pie O. Konta idejām, taču tikai metodoloģiskā līmenī ‒ tādējādi struktūra un darbība empīriski ir pētāmas atsevišķi, bet teorētiskā līmenī paliek kopā.
Pētot pārmaiņas, praktiskā atšķirība starp vēsturi un socioloģiju mūsdienās ir apstāklī, ka vēsturnieki parasti nodarbojas ar katra atsevišķa vēstures notikuma izpēti un procesa skaidrošanu bez teorētiskiem vispārinājumiem, kamēr sociologi pēta strukturālas izmaiņas un uz to bāzes būvē teorijas, taču savu interešu loku ierobežo ar tā saucamo tagadni, ko iespējams pētīt empīriski. Vēsturnieks Kristofers Loids (Christopher Lloyd) sociologu “pagātnes” un “tagadnes” robežšķirtni saskata starp pašu sociologu pieredzēto pagātni (tā saucamo tagadni) un to pagātni, ko viņi pazīst no dažādiem avotiem.
Skaidrot sociālās pārmaiņas cilvēki centušies jau gadsimtiem ilgi. Sociālo domātāju vidū iespējams konstatēt divas galvenās tendences – skaidrot vēsturi kā ciklveida procesu vai kā evolūciju. Ilgstoši galvenais uzdevums bijis noteikt sociālo pārmaiņu “maršrutu”, neiedziļinoties cēloņos, kāpēc norisinās virzība pa minētajiem cikliem vai arī evolūcijas process.
Cikliska pieeja tīrā veidā, kad par cikliem runā kā par noslēgtiem apļiem, raksturīga antīko domātāju darbiem – piemēram, Aristotelis (Ἀριστοτέλης) raksta, ka, atrodoties riņķojošā apļa punktā, iespējams apgalvot, ka dzīvojam pēc Trojas kara, bet aplis turpina griezties, un vēlāk tas atkal atvedīs pie tā paša Trojas kara. Uztvert notiekošos procesus kā ciklus cilvēkiem bijis raksturīgi jau agrāk. Tam pamatā ir diennakšu, gadalaiku, plūdmaiņu cikli. Cikls ir dabiskākais zemkopja pasaules uztveres veids. Vēlāk – jau sākot ar Viko teoriju – parādījās tendence ciklus attēlot kā spirāles, kuras atkārto līdzīgas, taču ne vienas un tās pašas fāzes. Tādējādi var runāt par viļņveidīgu progresu, kas jau ir vēsturisko ciklu teoriju un evolūcijas teoriju sintēze.
Ievērojamākie darbi, kas saistīti ar vēsturisko ciklu teoriju, vēlākajos gados ir Nikolaja Daņiļevska (Николай Яковлевич Данилевский) “Krievija un Eiropa” (Россия и Европа, 1871), Osvalda Špenglera (Oswald Spengler) “Eiropas noriets” (Der Untergang des Abendlandes, 1918), Vilfredo Pareto (Vilfredo Pareto) “Vispārējās socioloģijas traktāts” (Trattato Di Sociologia Generale, 1916) un Pitirima Sorokina (Питирим Алексaндрович Сорокин) “Sociālā un kultūras dinamika” (Social and Cultural Dynamics, 1937‒1941). Pieejas un analīzes ziņā šim virzienam pieskaitāmi arī Annāļu skolas vēsturnieki Marks Bloks (Marc Léopold Benjamin Bloch), Lisjēns Fevrs (Lucien Febvre) un Fernāns Brodels (Fernand Braudel).
Evolūcijas teorijas Eiropā attīstījās no kristietības doktrīnas, kurā ir laika sākums (pasaules radīšana), Kristus dzimšana un Kristus otrā atnākšana – visi šie posmi izvietojami secīgi uz laika ass, un virzība pa šo asi ietver zināmu progresu.
Klasiskās evolūcijas teorijas apvieno tas, ka, pēc evolucionistu domām, visai cilvēces vēsturei ir kopīga forma un loģika – evolūcijas pamatā ir viendabīgs cēloņu mehānisms; objekts, kas pakļauts pārmaiņām evolūcijas gaitā, ir visa sabiedrība. Līdz ar to tiek pētītas izmaiņas visā sabiedrībā. Ja tomēr pētījuma objekts ir kādas atsevišķas sabiedrības komponentes, procesus apskata tikai sabiedrības evolūcijas kontekstā; sabiedrības pārmaiņas virzītas no primitīvām uz attīstītām formām, no vienkāršākiem uz sarežģītākiem stāvokļiem, no homogēnisma uz heterogēnismu, no haosa uz organizāciju. Evolucionārās pārmaiņas tiek apskatītas lineārā veidā, pārmaiņas norisinās gludi, bez radikāliem lūzumiem vai paātrinājumiem. Evolūcijas process sadalīts noteiktās fāzēs, no kurām neviena nevar tikt izlaista. Marksismā fundamentālu atšķirību nav, izņemot to, ka pārmaiņas norisinās nevis bez radikāliem lūzumiem un paātrinājumiem, bet tieši radikālu lūzumu – revolūciju – veidā.
Evolūcijas teorijās, kas skaidro sabiedrībā notiekošos procesus, dominē vēlme pašreiz notiekošās pārmaiņas uzskatīt par pastāvīgām, pieņemot, ka tās konstatētajā virzienā turpināsies visu laiku. Senāko šī teorētiskā virziena izpausmi raksturo autoru koncentrēšanās uz to “pieturu” konstatēšanu, kurām sabiedrība pārmaiņu gaitā izgājusi cauri. Tādējādi pašreizējo laiku parasti pozicionē kā pēdējo “pieturu” (vai kā priekšpēdējo, piemēram, marksismā, apgalvojot, ka zināms tālākās virzības scenārijs). Parasti šādas shēmas līdz ar to nozīmē vienīgi līdzšinējās vēstures klasifikāciju lielākā vai mazākā skaitā periodu.
Evolūcijas teorijas parādījās jau Apgaismības periodā. Šajā tradīcijā rakstījis Renē Dekarts (René Descartes), Frānsiss Bēkons (Francis Bacon), Ans Robērs Žaks Tirgo (Anne Robert Jacques Turgot), Nikolā Kondorsē (Marie Jean Antoine Nicolas de Caritat, marquis de Condorcet), Klods de Sensimons (Claude de Saint-Simon), O. Konts un citi. 19. gs. otrās puses nozīmīgākie darbi bija H. Spensera “Pamatprincipi” (First Principles, 1862), Ferdinanda Tennīsa (Ferdinand Tönnies) “Kopiena un sabiedrība” (Gemeinschaft und Gesellschaft, 1887) un E. Dirkema “Par sabiedriskā darba dalīšanu” (De la division du travail social, 1893).
Jautājumu par to, kas ir notiekošo pārmaiņu virzītājspēks, ne ciklu, ne evolūcijas teoriju piekritēji nav risinājuši, tomēr reizēm par sociālo pārmaiņu virzītājspēku tika uzskatīta kāda daļēji sociāla, daļēji pāri sabiedrībai stāvoša likuma pastāvēšana. Tās ir makrolīmeņa sociālās teorijas, jo apskata tikai pārmaiņu gaitu sabiedrībās (civilizācijās) kopumā. Apskatītajiem sociālos procesus ietekmējošajiem spēkiem ir attāla sasaiste ar indivīdu vēlmēm un rīcību.
Atsevišķos gadījumos kā darbības subjekti tiek skatīti ne tikai dabas spēki un procesi sabiedrībā kopumā, bet arī atsevišķas personības, to nozīme vēsturē. Piemēram, Arnolds Džozefs Toinbijs (Arnold Joseph Toynbee) darbā “Vēstures pētījums” (A Study of History, 1934–1961) minējis, ka civilizāciju rašanos un pastāvēšanu nodrošina tādi faktori kā ārējā ietekme (skarbs klimats, jaunu zemju esamība, ārējs iebrukums u. tml.), kas mudina visu sabiedrību cīnīties, meklēt risinājumus, kā arī radošu personību pastāvēšana (runa ir par minoritāti, izredzētajiem; taču arī viņiem nav noteicošā loma sociālo pārmaiņu procesā).
Ar darbības subjekta meklējumiem sociologi nopietni sāka nodarboties tikai 20. gs. 60. gadu beigās. Nozīmīgākais darbs ir Amitaja Etcioni (Amitai Etzioni) grāmata “Aktīvā sabiedrība: sociālo un politisko procesu teorija” (The Active Society: A Theory of Societal and Political Processes, 1968), kur kā darbības subjekts parādās kolektīvi. Atsevišķam cilvēkam (nevis tikai personībām, kuras spēj ietekmēt vēstures gaitu) kā darbības subjektam (nevis tikai objektam, ko ietekmē neskatāmās pārmaiņas, kuru cēlonis nav īsti skaidrs) vieta sociālo pārmaiņu teorijās parādījās tikai 20. gs. 70. gadu beigās.
Cilvēku (nosaucot to par aģentu) sociālo pārmaiņu teorijās ievieš E. Gidenss. Pēc viņa domām, jebkuras darbības gadījumā indivīds ir “vainīgs” tādā nozīmē, ka viņš jebkurā mirklī šīs darbības laikā varētu rīkoties citādi. Aģenti kaut kādā mērā saprot savas darbības cēloņus un sekas – darbības veicēji ne tikai nepārtraukti kontrolē savu darbību norisi un gaida no citiem to pašu attiecībā uz viņu darbību, bet arī ierastā veidā kontrolē savas darbības sociālos un fiziskos aspektus (piemēram, izturas atbilstoši sabiedrībā pieņemtajām normām). Taču vēsturi, pēc E. Gidensa domām, tomēr nevar uzskatīt par plānveidīgu projektu – cilvēki dara arī daudz ko tādu, ko nav grasījušies darīt.
Šī ir būtiska atšķirība no racionālās izvēles teorijas, kuras sociālo pārmaiņu skaidrojums kopumā ir līdzīgs, tomēr uzsver cilvēka spēju izdarīt racionālu izvēli, izvērtējot visus “par” un “pret”, un darboties saskaņā ar optimālo alternatīvu. Racionālās izvēles teorijas pozīcija ir selektīva – tā ievēro un ievieto cēlonisko sakarību izpētē racionālās rīcības, tomēr ignorē pārējās.
1993. gadā poļu sociologs Pjotrs Štompka (Piotr Sztompka) publicēja no E. Gidensa modeļa atvasinātu modeli sociālo pārmaiņu skaidrošanā, kurā ietver elementus arī no vēsturiskās socioloģijas teorijām, kuras mēģina apvienot socioloģiju un vēsturi.
Kā norāda P. Štompka, darbība (agency), kas savieno struktūru operēšanu un aģentu rīcību jebkurā konkrētā laika momentā, ietekmē gan struktūras (modificējot vai radot jaunus attiecību tīklus), gan aģentus (modificējot vai formējot viņu iekšējās spējas) nākamajā laika momentā. Ar struktūrām P. Štompka sapratis abstraktas pārindividuāla tipa sociālas vienības, kas ir specifiska sociālā realitāte (sabiedrības, kultūras, civilizācijas, sabiedriski ekonomiskās formācijas, sociālas sistēmas utt.); aģenti ir indivīdi; prakse ir sociālie notikumi, kas norisinās. Šo notikumu cēloņsakarības ķēdi var nosaukt par vēstures gaitu.
Racionālās izvēles teorijas piekritējs Pīters Eibels (Peter Abell) iebildis, ka ceļš no makrolīmeņa cēloņiem pie makrolīmeņa sekām visbiežāk tiek veikts caur mikrolīmeni. Tādējādi konstatējams, ka aģentu rīcība var būt gan viņu pašu, gan struktūras noteikta. Tomēr nav iespējams struktūru operēšanu pilnībā sadalīt aģentu rīcībās, ja vien sabiedrību nedefinē tikai kā noslēgtu racionāli domājošu indivīdu kopumu, bet ņem vērā arī ārējās ietekmes un apstākļu sakritības.
Evolūcijas teorijas laika gaitā transformējušās modernizācijas teorijās. Piemēram, amerikāņu politologs Semjuels Hantingtons (Samuel Huntington) publicējis grāmatu “Politiskā kārtība mainīgās sabiedrībās” (Political Order in Changing Societies, 1968), kurā norādījis, ka modernizācija ir process, kas valstis noved pie vienveidības un konverģences, trešās pasaules valstīm cenšoties atkārtot to ceļu, ko gājusi pirmā un otrā pasaule (kapitālisma un sociālisma valstis). Modernizācijas teorijām zaudējot savu popularitāti un sabrūkot Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai (PSRS), S. Hantingtons no evolucionāriem skaidrojumiem pievērsies cikliskiem, grāmatā “Trešais vilnis: demokratizācija 20. gadsimta beigās” (The Third Wave: Democratization in the Late Twentieth Century, 1991) aprakstot demokratizācijas viļņus un atplūdus laika posmā kopš 1828. gada. Iemesli šādu teoriju aktualitātei vēl šobrīd meklējami to metodoloģiskajā ērtumā.
Taču jau 1957. gadā iznāca Karla Popera (Karl Popper) grāmata “Historicisma nabadzība” (The Poverty of Historicism), kurā viņš sociālo zinātņu mēģinājumus pētīt vēsturi ar mērķi atklāt globālus ritmus, modeļus, likumus un tendences, kas būtu vēstures evolūcijas pamatā, atzina par bezperspektīviem. Pēc K. Popera domām, nepastāv universāla cilvēces vēsture, ir vienīgi atsevišķas variējošas atsevišķu sabiedrības daļu vēstures. Līdz ar to nepieciešams vai nu ierobežot šo likumsakarību meklējumus kādos noteiktos rāmjos, vai arī runāt par nejaušām tendencēm. Kā norāda K. Popers, vēsturē pastāv nejaušs, iracionāls un nepastāvīgs personības faktors, kas neiekļaujas sociālajos likumos – pat pati uzmanīgākā kāpura novērošana neļauj prognozēt tā transformāciju par tauriņu.
Jautājumu par to, kas ir notiekošo pārmaiņu virzītājspēks, ne ciklu, ne evolūcijas teoriju piekritēji nav risinājuši, tomēr reizēm par sociālo pārmaiņu virzītājspēku tika uzskatīta kāda daļēji sociāla, daļēji pāri sabiedrībai stāvoša likuma pastāvēšana. Tās ir makrolīmeņa sociālās teorijas, jo apskata tikai pārmaiņu gaitu sabiedrībās (civilizācijās) kopumā. Apskatītajiem sociālos procesus ietekmējošajiem spēkiem ir attāla sasaiste ar indivīdu vēlmēm un rīcību.
Arī mūsdienās ir pētnieki, kas sociālās pārmaiņas skaidro līdzīgā veidā, kā tas notika pirms E. Gidensa un P. Štompkas. Piemēram, krievu ekonomists Jurijs Jakovecs (Юрий Владимирович Яковец) publicējis grāmatu “Cikli. Krīzes. Prognozes” (Циклы. Кризисы. Прогнозы, 1999), kurā sabiedrības vēsturi dalījis dažāda garuma ciklos (īslaicīgajos, vidēji ilgajos, ilglaicīgajos, vairāku gadsimtu un tūkstošgadīgajos), cenšoties analizēt to savstarpējo mijiedarbību un prognozēt cilvēces nākotni.
