Arheoloģiskā pētniecība Latvijas teritorijā sākās 19. gs. otrajā pusē un tālāk attīstījās Latvijas Republikas laikā 20. gs. 20.–30. gados. Padomju okupācijas laikā sevišķi plaši arheoloģiskie izrakumi notika 20. gs. 60.–80. gados saistībā ar hidroelektrostaciju (HES) būvi uz Daugavas. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Latvijas arheologi ir pārvarējuši iepriekšējā posma starptautiskās izolācijas sekas un iekļāvušies Eiropas arheoloģijas dzīvē.

Pirmās ziņas par arheoloģiskajiem pieminekļiem Latvijas teritorijā attiecas uz 17. gs. sākumu, kad Rīgas birģermeistars Francs Nīenstede (Franz Nyenstede) savā Livonijas hronikā 1604. gadā piemin uzkalniņu kapulauku pie Allažiem un tur rokot atrastās senlietas. Mūsdienās šo senvietu pazīst kā lībiešu uzkalniņu kapulauku pie Saknītēm–Atvasītēm. 18. gs. interese par arheoloģiskajiem pieminekļiem, sevišķi pilskalniem, pieauga. 19. gs. arheoloģija no senlietu vākšanas un kolekcionēšanas vaļasprieka tāpat kā citur Eiropā sāka iegūt zinātnes apveidus. Krievijas Baltijas provincēs tika dibinātas zinātnē, tai skaitā vēsturē, ieinteresētas biedrības. 1815. gadā Jelgavā tika nodibināta Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība (Kurländische Gesellschaft für Literatur und Kunst), bet 1818. gadā šīs biedrības Kurzemes Provinces muzejs (Kurlädisches Provinzial-Museum). 1834. gadā Rīgā nodibināja Krievijas Baltijas provinču vēstures un senatnes pētītāju biedrību (vācuGesellschaft für Geschichte und Altertumskunde der Ostseeprovinzen Russlands, krievuОбщество истории и древностей Остзейских губерний), kurai bija ciešas saites ar Rīgas Doma muzeju, bet 1838. gadā Tērbatā (mūsdienās Tartu) – Izglītoto igauņu biedrību (igauņuÕpetatud Eesti Selts, vācu Gelehrte Estnische Gesellschaft). Biedrības regulāri izdeva gadagrāmatas (Sitzungsberichte), kurās atspoguļoja savu darbību. Gadagrāmatās atrodamas ziņas par iegūtajām senlietām, to atrašanas apstākļiem, arheoloģiskajiem izrakumiem, kā arī par notikušajām sēdēm, kurās uzaicinātie zinātnieki, arī ārzemnieki, uzstājās ar priekšlasījumiem. Lielāku uzmanību Baltijas arheoloģijai sāka pievērst pēc 1837. gada, kad Daugavas pavasara plūdos pie Aizkraukles tika izskaloti seni apbedījumi. Ziņas par šiem apbedījumiem sasniedza arī Pēterburgu un Krievijas caru Nikolaju I (Николай I Павлович Романов), kurš uzdeva “visu Vidzemi, Kurzemi un Sāmsalu arheoloģiski izpētīt”. Šo uzdevumu veica Tērbatas Universitātes (tagad Tartu Universitāte, Tartu Ülikool) profesors Frīdrihs Krūze (Friedrich Karl Hermann Kruse). Viņš iepazinās ar atradumiem un 1839. gadā veica izrakumus Aizkraukles kapulaukā, izpētot ap 15 kapu. F. Krūze devās arī plašākā braucienā, lai iepazītos ar Baltijas provinču arheoloģiskajiem pieminekļiem. Pētījumu rezultātus 1842. gadā F. Krūze publicēja apjomīgā bagātīgi ilustrētā grāmatā “Necrolivonica jeb Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes senlietas līdz kristīgās reliģijas ieviešanai” (Necrolivonica oder Alterthümer Liv-, Esth-, und Curlands bis zur Einführung der Christlichen Religion in den Kaiserlich-Russischen Ostsee-Gouvernements). Papildu Aizkraukles atradumiem grāmatā bija apkopoti arī citi arheoloģiskie materiāli. Grāmatas saturs bija diezgan juceklīgs, un tā neatspoguļoja sava laika Eiropas arheoloģijas līmeni, taču tā bija pirmā grāmata, kurā aplūkots Latvijas teritorijā atrastais arheoloģiskais materiāls. Pieminot Aizkraukles un citus arheoloģiskos atradumus, F. Krūze rakstīja, ka tie nevar būt vietējo iedzīvotāju izgatavoti, jo viņu attīstības līmenis bijis pārāk zems. Šāds uzskatu stereotips izrietēja no vācu kultūras misijas (jeb t. s. kultūrtrēģerisma) koncepcijas. Saskaņā ar to vietējās sabiedrības līdz vācu atnākšanai 12. gs. dzīvoja ļoti zemā attīstības līmenī un visus kultūras sasniegumus, tajā skaitā arī kristietību, Baltijā ieviesa vācieši. F. Krūze arheoloģiskos atradumus saistīja gan ar romiešiem, gan ar varjagiem–normaņiem–rusiem.

Arheoloģijas tapšanā par zinātnes nozari īpaši nopelni ir diviem Tērbatas Universitātes profesoriem – Konstantīnam fon Grēvinkam (Constantin Caspar Andreas von Grewingk) un Rihardam Hausmanam (Richard Gustav Gothard Hausmann). K. Grēvinks ir uzskatāms arī par Baltijas aizvēstures zinātniskās pētīšanas aizsācēju, – viņa arheologa darbība bija saistīta ar visu Baltiju – Igauniju, Kurzemi, Vidzemi, arī ar Lietuvu un Krieviju. K. Grēvinks aizsāka akmens laikmeta pētniecību Baltijā. R. Hausmans arheoloģijai pievērsās 19. gs. 90. gados. R. Hausmans pirmais Baltijā uzsāka sistemātiskus izrakumus un sakārtoja Izglītoto igauņu biedrības senlietu krājumu. Paliekoša nozīme ir viņa sarakstītajam ievadam Viskrievijas X Arheoloģijas kongresa senlietu izstādes katalogam. Viskrievijas X Arheoloģijas kongress, kas notika Rīgā 1896. gadā, uzskatāms par galveno notikumu Baltijas arheoloģijā Krievijas Impērijas periodā.

Pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas un Latvijas Neatkarības kara 1920. gadā tika nodibināts Latviešu etnogrāfiskais muzejs (kopš 1924. gada – Valsts vēsturiskais muzejs, mūsdienās – Latvijas Nacionālais vēstures muzejs). Muzejā tika izveidota arheoloģijas nodaļa. 1922. gadā Latvijas Universitātē izveidoja Arheoloģijas katedru, par kuras vadītāju kļuva Makss Eberts (Max Ebert) no Kēnigsbergas Universitātes (Albertus-Universität Königsberg). 1923. gadā tika pieņemts Pieminekļu aizsardzības likums. 1923. gadā tika nodibināta arī Pieminekļu valde, kurai bija jānodrošina kultūras, tai skaitā arī arheoloģisko pieminekļu, reģistrācija, aizsargājamo pieminekļu sarakstu sastādīšana, korespondentu tīkla izveidošana, kā arī izrakumu organizēšana. Sākot ar šo laiku, arheoloģiskos izrakumus drīkstēja veikt tikai ar Pieminekļu valdes atļauju, bet izrakumu dokumentācija un atradumi bija jānodod Pieminekļu valdei, kas tos tālāk novietoja Valsts vēsturiskajā muzejā. Līdz ar to 1923. gads bija pagrieziena punkts Latvijas arheoloģijā, – tā tika ievirzīta modernas zinātnes gultnē, bet arheoloģisko pieminekļu aizsardzība un izpēte kļuva par valsts kultūrpolitikas sastāvdaļu. 1924. gadā pēc akadēmiskās karjeras Padomju Savienībā Latvijā atgriezās Francis Balodis. Latvijas Universitātē viņu ievēlēja par Seno austrumu vēstures un arheoloģijas profesoru. Sākot ar 1925. gadu, F. Balodis organizēja arheoloģisko pieminekļu apzināšanu Latgalē, ko Pieminekļu valde turpināja arī citos Latvijas novados. F. Balodim bija būtiska loma gan jauno arheologu audzināšanā Latvijas Universitātē, gan arheoloģisko pētījumu organizēšanā.

Akmens laikmeta pieminekļos izrakumi sākās tikai 20. gs. 30. gados Eduarda Šturma vadībā. Šajā laikā tika pētīta virkne apmetņu, no kurām nozīmīgākās bija Lejascīskas, Purciems, Iča un it īpaši Sārnate, kur pirmoreiz tika atrasti koka priekšmeti un koka celtņu paliekas. Šie pētījumi liecināja, ka Latvijas akmens laikmets dalāms mezolītā un neolītā un ka neolīta sākums datējams ar 3000. gadu p. m. ē.

20. gs. 30. gados izrakumi sākās arī bronzas un senākā dzelzs laikmeta pieminekļos. Nozīmīgi bija Raula Šnores izrakumi Klaņģu pilskalnā, kur pirmoreiz konstatēja vietējo bronzas apstrādi, kā arī to, ka ikdienā lietojamos priekšmetus tāpat kā neolītā joprojām gatavoja no akmens, kaula un māla. No pētītajiem bronzas laikmeta uzkalniņu kapulaukiem liela nozīme bija E. Šturma izrakumiem Salaspils Reznēs. Tā bija pirmā pētītā bronzas laikmeta apbedījumu vieta Latvijā, kur atklāja gan skeletkapus, gan ugunskapus, kas bija izvietoti it kā trīs stāvos, tādējādi šeit labi izsekojamas apbedīšanas tradīciju izmaiņas no 2. gadu tūkstoša pēdējā ceturkšņa līdz 1. gadu tūkstoša vidum p. m. ē. Savukārt Cīravas Dārznieku uzkalniņā pirmo reizi atklāja ugunskapus māla urnās. Valdemāra Ģintera izrakumos Raganukalnā pie Jēkabpils tika atklāts jauns bronzas – senākā dzelzs laikmeta kapu tips – līdzenie skeletkapi un ugunskapi ar akmens konstrukcijām. E. Šturms pēc rūpīgām bronzas laikmeta bronzas priekšmetu studijām konstatēja, ka bronzas laikmetā Latvijas teritorija pieskaitāma Austrumbaltijas kultūras apgabalam ar centru Austrumprūsijā, kura aptuvenā ziemeļu robeža iet pa Daugavu.

No dzelzs laikmeta dzīvesvietām izrakumi notika galvenokārt pilskalnos. Pavisam tādi tika veikti sešos pilskalnos. 20. gs. 20. gados plašāki izrakumi notika vienīgi Raunas Tanīskalnā. Nozīmīgs veikums 20. gs. 20. gados bija Latvijas pilskalnu reģistrācija, ko veica Ernests Brastiņš. Pavisam viņš apzināja 282 pilskalnus, publicējot iegūtos datus četrās grāmatās.

20. gs. 30. gados izrakumi notika vēl piecos pilskalnos – Talsos (vadītājs Ādolfs Karnups), Mežotnē (vadītājs V. Ģinters), Daugmalē (vadītājs V. Ģinters), Jersikā (vadītājs F. Balodis), Dignājā (vadītāja Elvīra Šnore). Šie vērienīgie izrakumi deva principiāli jaunus materiālus gan par pilskalnu nocietinājumu uzbūvi, gan ēkām, gan dzīvesveidu. Atskaitot Klaņģukalnu, pārējo pētīto pilskalnu materiāli attiecās uz vēlo dzelzs laikmetu un 13. gs. Šim laika posmam Latvijas aizvēsturnieki un galvenokārt F. Balodis pievērsa vislielāko uzmanību, jo tieši šī laika arheoloģiskajos pieminekļos centās rast pierādījumus vietējo iedzīvotāju augstā kultūras līmeņa pamatošanai, atspēkojot tolaik vēl vācbaltiešu vēstures literatūrā dzīvo tēzi par vietējo sabiedrību atpalicību pirmskristietības laikā.

Daudz lielākā skaitā izrakumi notika dzelzs laikmeta kapulaukos. Līdz 1938. gadam izrakumi bija notikuši 42 agrā dzelzs laikmeta, 26 vidējā dzelzs laikmeta un 67 vēlā dzelzs laikmeta kapulaukos. 1939. un 1940. gadā vēl tika pētītas ap 30 dzelzs laikmeta apbedījumu vietas. Lielākoties tie bija tikai nelieli dažu dienu pārbaudes/aizsardzības izrakumi kā reakcija uz Pieminekļu valdē ienākušajām ziņām par cilvēku kaulu un senlietu atradumiem. Izrakumi dzelzs laikmeta kapulaukos deva daudz jauna materiālās kultūras, bēru tradīciju izpratnei, kā arī etnisko jautājumu skaidrošanā. Etnisko problēmu risināšanā galvenā autoritāte bija F. Balodis.

No vēsturisko laiku arheoloģiskajiem pieminekļiem pētīja galvenokārt 13.–17. gs. apbedījumu vietas. Kopumā līdz 1939. gadam vēsturisko laiku apbedījumi tika pētīti vairāk nekā 80 vietās. Vairumā gadījumu tie notika, pārbaudot ienākušās ziņas par agrāk nereģistrētiem apbedījumiem, tāpēc to apjoms bija niecīgs. No vēsturisko laiku dzīvesvietām vienīgie izrakumi notika Valmieras pilsdrupās (vadītāji E. Šnore, Hugo Riekstiņš, Pēteris Stepiņš). 20. gs. 30. gadu beigās R. Šnores vadībā notika izrakumi Vecrīgā. Tie ievadīja pilsētu arheoloģiju, kas plašāku vērienu ieguva pēc Otrā pasaules kara.

Latvijas arheoloģijas attīstībā 20. gs. 20.–30. gados svarīga loma bija kontaktiem ar citu valstu pētniekiem, piemēram, vācu arheologa M. Eberta darbība Latvijas Universitātē. Lai stiprinātu kontaktus ar Zviedrijas arheoloģiju, uz Latviju 1929. un 1930. gadā tika uzaicināts Birgers Nermans (Birger Nerman), kurš kopā ar F. Balodi veica izrakumus Grobiņas skandināvu kapulaukos un Grobiņas pilskalnā. Profesionālajai izaugsmei nozīmīga bija Latvijas arheologu stažēšanās ārzemēs. Plašāku starptautisku rezonansi un atpazīstamību Latvijas arheoloģija ieguva 1930. gadā, kad Rīgā tika organizēts Otrais Baltijas arheologu kongress. Kongresā piedalījās pārstāvji no deviņām valstīm, pavisam 95 zinātnieki.

Kopumā raksturojot arheoloģijas attīstību otrajā posmā – Latvijas Republikas laikā, var konstatēt, ka 1) arheoloģija Latvijā bija kļuvusi par valsts atbalstītu patstāvīgu zinātni, 2) avotu bāze būtiski paplašinājās, gan sistematizējot arheoloģisko pieminekļu uzskaiti un reģistrāciju, gan veicot šaurāka vai plašāka mēroga izrakumus savam laikam atbilstošā metodiskā līmenī, 3) uz šīs avotu bāzes sāka risināt arheoloģisko materiālu tipoloģijas un hronoloģijas jautājumus, kā arī plašāka rakstura aizvēstures problēmas; tā kā pēc ievirzes un rakstura tā bija kultūrvēsturiskā arheoloģija, tad arheoloģisko pētījumu laukā par vienu no svarīgākajiem kļuva jautājums par vietājām sabiedrībām senatnē, par to atsevišķo grupu lokalizāciju un saistību ar konkrētiem arheoloģiskajiem pieminekļiem, 4) arheologa izglītību bija iespējams iegūt Latvijas Universitātē.

1941. gada jūnijā, kad Latvijas teritoriju okupēja nacistiskā Vācija, jaunā okupācijas vara centās pārrakstīt Latvijas vēsturi sev labvēlīgā veidā. Arheoloģijai un aizvēsturei nacistu ideoloģijā bija nozīmīga loma, sevišķi balstoties vācu arheologa Gustava Kosinnas (Gustaf Kossinna) teorijās par ģermāņu rases pārākumu. Latvijas Universitāti pārdēvēja par Rīgas Universitāti (Universität zu Riga), vadošie vēsturnieki tika atlaisti, kopš 1943. gada vēstures kursus lasīja atsūtītie vācu pasniedzēji. No arheologiem vienīgi E. Šturms saglabāja savu amatu kā Vēstures fakultātes Arheoloģijas katedras vadītājs. Sākotnēji okupācijas varai nebija iebildumu pret Valsts Vēsturiskā muzeja darbību, cita attieksme bija pret Pieminekļu valdi. Vācbaltietis zonderfīrers Nīlss fon Holsts (Niels Guido Erhard von Holst) Pieminekļu valdes darbiniekiem paziņojis par visu atlaišanu, un turpmāk viss kultūras mantojums jāiedala latviešu un vācu (deutsches Kulturgut und lettisches Kulturgut). Tomēr situācija drīz mainījās un Pieminekļu valde savu darbu atsāka ar atvaļināto Latvijas armijas ģenerāli Verneru Tepferu kā direktoru.

Vācu okupācijas sākumposmā svarīgākais kultūras mantojuma iestāžu darba uzdevums bija apzināt kara postījumus un veikt neatliekamos pieminekļu saglabāšanas darbus. Pēc reihskomisāra rīkojuma šādi darbi notika Rīgas Svētā Pētera baznīcā, kas praktiski izpaudās kā būvgružu aizvākšana un kapakmeņu fiksēšana. 1942. gadā Valsts Vēsturiskajam muzejam izdevās noslēgt arheoloģiskās ekspedīcijas darbus Mežotnes senvietu kompleksā. 1944. gada oktobrī Valsts Vēsturiskā muzeja arheoloģiskā kolekcija tika evakuēta (107 koka kastes ar aptuveni 60 000 senlietu) uz Vāciju. Nozīmīgāko darbu arheoloģijā vācu okupācijas laikā veica Pieminekļu valde un Valsts Vēsturiskais muzejs, kuri gan kopā, gan atsevišķi strādāja, lai nodrošinātu arheoloģiskā mantojuma saglabāšanu sarežģītajos kara apstākļos.

Padomju otrreizējās okupācijas laikā Latvijas PSR zinātne tika pārveidota atbilstoši Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) standartiem. Latvijas zinātni padomju gultnē ievirzīja divas tradīcijas. Pirmkārt, tā bija Krievijas zinātnē kopš 18. gs. iedibinātā prakse visu zinātni koncentrēt Zinātņu akadēmijā. Padomju okupācijas laikā šī prakse tika turpināta, augstskolām atstājot tikai izglītošanas funkciju. Otrā tradīcija bija totāla valsts, respektīvi, tās ideoloģisko un drošības struktūru, īstenotā kontrole. Par galveno arheoloģiskās pētniecības centru kļuva Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūts, kas veica lielāko daļu lauka pētījumu, publicēja zinātniskas monogrāfijas un rakstus. Uzlabojās kultūras, tai skaitā arheoloģijas, pieminekļu aizsardzības juridiskās normas, it īpaši ar 1977. gadā pieņemto likumu “Par vēstures un kultūras pieminekļu aizsardzību un izmantošanu”. Sevišķi plaši arheoloģiskie izrakumi notika 20. gs. 60.–80. gados sakarā ar HES būvi uz Daugavas. Tika iegūts unikāls arheoloģiskais materiāls, kas kalpoja tālākiem pētījumiem Latvijas arheoloģijā. Appludinājuma zonās bija ļoti daudz arheoloģisko pieminekļu, tomēr, lai arī cik pašaizliedzīgi strādāja arheologi, ne visus bija iespējams pilnībā izpētīt gan laika trūkuma, gan, lai arī prāvā, tomēr nepietiekamā finansējuma dēļ. Izrakumus saskaņā ar pastāvošo likumdošanu finansēja PSRS vai Latvijas PSR saimnieciskās organizācijas (“Daugavhesstroj”, Latvijas ceļu būves rajoni, CBR, sovhozi, kolhozi, pašvaldības), un tikai retos gadījumos niecīgs finansējums nāca no pētnieciskajām organizācijām – Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta, Latvijas PSR Vēstures muzeja. Pēc Otrā pasaules kara 40. gadu beigās un 50. gados Latvijas PSR arheoloģijā ienāca jauna pētnieku paaudze. Šis process turpinājās arī nākamajās desmitgadēs. Šajā periodā plašāk sāka izmantot dabas un tehnisko zinātņu piedāvātās iespējas arheoloģisko materiālu analīzē.

Visplašākie izrakumi notika Latvijas austrumu daļā, īpaši pie Daugavas, mazāk Zemgalē, bet pavisam maz – Rietumlatvijā, īpaši Ziemeļkurzemē. Akmens laikmeta pētījumos 60.–80. gados viens no svarīgākajiem atklājumiem bija paleolīta beigu posma apdzīvotības pēdu atklāšana Latvijas teritorijā. Mezolīta un neolīta pētījumos iegūtie materiāli deva iespēju šiem akmens laikmeta posmiem izstrādāt sīkāku periodizāciju un hronoloģiju, balstītu uz radioaktīvā oglekļa (¹⁴C) analīžu datiem. Bronzas laikmeta izpētē svarīgi bija vēlā bronzas laikmeta pilskalnu izrakumi, kas ļāva daudz detalizētāk raksturot celtniecību, iedzīvotāju saimniecību un maiņas sakarus. Dzelzs laikmeta pētījumus raksturoja izrakumi gan lauku apmetnēs, gan pilskalnos, gan lībiešu ciemu vietās. Apbedīšanas vietas plaši tika pētītas Daugavas lībiešu, latgaļu, zemgaļu, mazāk kuršu apdzīvotajās zemēs. Kā pilnīgi jauna arheoloģisko pieminekļu kategorija iezīmējās nocietinātas dzīvesvietas ezeru sēkļos vai saliņās. Šādas ezermītnes plašāk pētītas Āraišu un Ušuru ezerā. Plašu vērienu ieguva izrakumi vēsturisko laiku arheoloģiskajos pieminekļos, īpaši mūra pilīs, kapsētās, kā arī pilsētu vēsturiskajos centros un galvenokārt Vecrīgā. Pētītas tika arī pirmskristīgās kulta vietas.

Kopš Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas 1991. gadā norisinājies darbietilpīgs arheoloģijas zinātnisko organizāciju reformu process un zināmu funkciju pārdale decentralizācijas virzienā. Kopš 1992. gada arheoloģiskās izpētes atļaujas izdod Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (kopš 2018. gada Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde). Tā glabāja arī izrakumu pārskatus. Notika atgriešanās pie idejas par muzeju kā galveno arheoloģisko materiālu krātuvi. 2003. gadā Latvijas vēstures institūts nodeva savas arheoloģiskās kolekcijas Latvijas Vēstures muzejam un Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejam. Atsākās speciālistu sagatavošana Latvijas Universitātē. Jauna iezīme bija arī privātu organizāciju ienākšana pieminekļu izrakumu darbā.

1994. gadā tika nodibināta un pēc darbības panīkuma 2009. gadā tika atjaunota Latvijas Arheologu biedrība, kas apvieno arheologus un ar arheoloģiju saistītu iestāžu darbiniekus. Biedrības galvenie uzdevumi ir veicināt Latvijas arheoloģijas attīstību un pētniecību, aizsargāt un popularizēt Latvijas arheoloģijas pieminekļus, rūpēties par arheologu piemiņas saglabāšanu. Jaunā biedrība Rīgā 1996. gadā sarīkoja Eiropas Arheologu asociācijas (European Association of Archaeologists, EAA) 2. kongresu. Ar Latvijas Arheologu biedrības līdzdarbību aizsākušās tādas aktivitātes kā arheologu plenēri, atbalsts jauno zinātnieku ārzemju komandējumiem, radioaktīvā oglekļa datēšanas (¹⁴C) analīžu apmaksa, Eiropas kultūras mantojuma dienām veltītie pasākumi “Gada arheoloģiskais piemineklis” u. c.

Latvijas arheologi ir pārvarējuši iepriekšējā posma starptautiskās izolācijas sekas un iekļāvušies Eiropas arheoloģijas dzīvē. Nodibinājušies cieši kontakti ar daudzu valstu zinātniekiem. Par to liecina gan piedalīšanās konferencēs ārzemēs, gan tādu rīkošana Latvijā. Šajā sakarā atzīmējama E. Šturma simtgadei veltītā Latvijas vēstures institūta konference “Akmens un bronzas laikmeta pētījumi Baltijas reģionā” 1995. gadā Rīgā, “Arheoloģija un laiks. Profesoram F. Balodim – 125” 2007. gadā Rīgā, “No apmetnēm līdz mūra pilīm: dzīvesvietas cauri laikmetiem. Arheologam Adolfam Stubavam – 100” 2013. gadā Rīgā, Gotlandes Universitātes koledžas (Högskolan på Gotland, tagad Upsālas Universitātes Gotlandes komplekss, Uppsala universitet – Campus Gotland) Baltijas studiju centra (Centre for Baltic Studies) projekta “Kultūru sadursme vai kompromiss” (Culture Clash or Compromise) ietvaros notikusī konference Talsos 1998. gadā, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja konferences “Zemgaļi” 2003. gadā, “Sēļi” 2005. gadā, “Kurši” 2008. gadā Rīgā u. c.

Nozīmīgs darbs veikts arheoloģiskā materiāla popularizēšanā izstāžu formā. Latvijas senlietas ir bijušas iekļautas nozīmīgās starptautiskās ekspozīcijās. Piemēram, izstāde “No vikingiem līdz krustnešiem” (From Viking to Crusader), kas tika eksponēta Parīzē, Berlīnē, Kopenhāgenā 1992.–1993. gadā. Atzīmējamas Latvijas Nacionālā vēstures muzeja rīkotās plašās izstādes Stokholmā, Valsts Vēstures muzejā (Statens historiska museer) 1991. gadā; Maskavā, Valsts vēstures muzejā (Государственный исторический музей) 1998. gadā; Parīzē, Cilvēka muzejā (Musée de l’Homme) 2001. gadā; Varšavas Valsts arheoloģijas muzejā (Państwowe Muzeum Archeologiczne w Warszawie) 2007. gadā; Brandenburgas zemes arheoloģijas muzejā (Archäologisches Landesmuseum Brandenburg) 2008. gadā un Šlēzvigas-Holšteinas zemes muzeju (Schleswig-Holsteinische Landesmuseen) Gotorfas pils Arheoloģijas muzejā (Museum für Archäologie Schloss Gottorf) Šlēzvigā 2009. gadā; Minskā, Baltkrievijas Nacionālajā vēstures muzejā (Нацыянальны гістарычны музей Рэспублікі Беларусь) 2015. gadā.

Arheoloģisko izrakumu skaits un apjoms ir svārstīgs. To cikliska pieauguma tendences pamatā ir nepieciešamība pēc aizsardzības darbiem saimniecisko aktivitāšu vietās. Tīri zinātniska rakstura izrakumu skaits ir ļoti mazs – gandrīz vienīgie bija Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu organizētie izrakumi vairākās Latvijas rietumdaļas vietās Andrejs Vaska vadībā. Atbilstoši jaunajai situācijai radusies jauna finansēšanas sistēma, – ir daudzveidojušies naudas avoti un pastāv konkurence. Vairums aizsardzības izrakumu tiek veikts viduslaiku pieminekļos, kas saistīts ar būvniecības aktivitātēm pilsētu aizsargājamajās zonās.

Jau 1992. gadā, ņemot vērā privātīpašuma atjaunošanu, tika pieņemts jauns Likums par kultūras pieminekļu aizsardzību. Laika gaitā tas piedzīvojis vairākas izmaiņas. Likuma īstenošanā nozīmīgs dokuments ir īpaši Ministru kabineta noteikumi. Šobrīd (2026. gada pavasarī) spēkā ir 2003. gada Noteikumi par kultūras pieminekļu uzskaiti, aizsardzību,izmantošanu un restaurāciju, valsts pirmpirkuma tiesībām un vidi degradējoša statusa piešķiršanu.

2026. gada pavasarī valsts aizsardzības uzskaitē ir 2519 arheoloģiskie pieminekļi. Tos iedala valsts un vietējas nozīmes pieminekļos. Pie valsts nozīmes pieminekļiem pieder senvietas (līdz 13. gs. ieskaitot), pilis, to vietas, nocietinājumi (līdz 17. gs. ieskaitot), pilsētu vēsturiskie kultūrslāņi (līdz 18. gs. ieskaitot), senās kulta vietas, kas radītas, pārveidojot reljefu, un par kurām ir ziņas sakarā ar atradumiem vai kultūrslāni tajās (līdz 18. gs. ieskaitot), nogrimuši kuģi (vecāki par 50 gadiem) un to kravas, kurām ir izcila zinātniska, kultūrvēsturiska vai izglītojoša nozīme. Savukārt pie vietējas nozīmes pieminekļiem pieder 14.–18. gs. kapsētas, 14.–18. gs. apmetnes un ciemu vietas, kapulauki (līdz 18. gs. ieskaitot), senās kulta vietas, kas radītas, pārveidojot reljefu, un par kurām ir ziņas sakarā ar atradumiem vai kultūrslāni tajās, kapelu un baznīcu vietas (līdz 19. gs. ieskaitot), 14.–19. gs. saimnieciskās darbības vietas, 14.–19. gs. ceļu posmi ar arheoloģisku nozīmi, kauju vietas, kanāli, militāra rakstura būves un citi zemes nocietinājumi vai to paliekas, kuriem ir zinātniska, kultūrvēsturiska vai izglītojoša nozīme.

No pētījumiem akmens laikmeta pieminekļos atzīmējami Ilzes Birutas Lozes izrakumi 1993., 1995.–1998., 2001. gadā Ģipkas apmetnē, 2009. gadā Suļkas apmetnē, Ilgas Zagorskas 1998., 2000. gada izrakumi Ziedoņskolas apmetnē, 2005.–2007., 2009. gada izrakumi Zvejnieku kapulaukā un apmetnē, Valda Bērziņa izrakumi 1998. un 2000. gadā Vendzenes apmetnē, Normunda Graša un Egitas Ziediņas izrakumi 2001. gadā Celmu apmetnē u. c.

Ieverības cienīgi rezultāti iegūti bronzas laikmeta pieminekļos. A. Vaska vadībā 1999. gadā veikti izrakumi Bīlavu kapulaukā. To gaitā tika rekonstruēta viena no t. s. “velna laivām” – ienācēju no Gotlandes apbedīšanas pieminekļiem. 2000. gadā A. Vaska pētījumos Rendas kapulaukā noskaidrots, ka attiecīgais piemineklis pieskaitāms akmens krāvuma senkapiem, nevis “velna laivām”.

No pētījumiem dzelzs laikmeta pieminekļos minami Jura Urtāna izrakumi Gaideļu–Viduču kapulaukā 1992.–1994. gadā un Gunta Zemīša izrakumi 2002.–2004. gadā, Roberta Spirģa izrakumi Kābeļu kapulaukā 2000. gadā un 2007.–2008. gadā Čabu kapulaukā, Mārtiņa Lūsēna izrakumi Jāču kapulaukā 2002. un 2003. gadā, Lapsu kapulaukā 2015. gadā, Dreņģeru–Čunkānu kapulaukā 2010. gadā, Sandras Zirnes izrakumi Smoņu kapulaukā 2002. un 2003. gadā, Antonijas Vilcānes izrakumi Brīveru kapulaukā 2004.–2007. gadā, Vitolda Muižnieka un Normunda Jēruma izrakumi Ķūru kapulaukā 2007. gadā, Jāņa Asara izrakumi Tukuma pilskalnā un apmetnē 1999. un 2000. gadā, J. Asara un A. Vaska izrakumi Padures (Beltu) pilskalnā un apmetnē 2003. gadā un A. Vaska vadībā 2005.–2007. gadā, A. Vaska un Elīnas Guščikas izrakumi 2008. un 2009. gadā Mežītes pilskalnā un Mežītes kapulaukā, A. Vaska un Innas Lazdiņas izrakumi Mežītes pilskalna apmetnē 2010.–2011. gadā, E. Guščikas izrakumi Mežītes kapulaukā 2010.–2011. gadā un Rubiķu sila kapulaukā 2013. gadā, Īles meža kapulaukā 2014. gadā, Ķoderu pilskalnā 2015. gadā, Ināras Kunigas izrakumi Rušenicas pilskalnā 2002.–2010. gadā un Ķīšukalna pilskalnā 2015. gadā, G. Zemīša izrakumi Satezeles pilskalnā 2005.–2006. gadā, Ulda Kalēja izrakumi Asaru II senkapos 2014. gadā u. c.

Plašāki izrakumi viduslaiku pieminekļos veikti Mārtiņa Rušas vadībā 1991.–2000., 2010. gadā Kokneses pilsdrupās, Jāņa Cigļa un G. Zemīša vadībā Rīgas pilī 1994.–1995. gadā un J. Cigļa un I. Melnes vadībā 2001.–2003. gadā, J. Cigļa un Artūra Tomsona vadībā 2008. gadā, Ritvara Rituma, J. Cigļa un N. Graša vadībā Ventspils vecpilsētā 2000. un 2001. gadā, Andra Celmiņa vadībā 1994.–2000. gadā Rīgas Doma kapsētā, V. Muižnieka un Armanda Vijupa vadībā 2001.–2002. gadā Lejaskroga kapsētā, 2003. gadā Užavas kapsētā, Ilzes Melnes vadībā 2006.–2007. gadā Veselavas kapsētā, Zigrīdas Apalas vadībā Cēsu vecpilsētā 2011. gadā, M. Lūsēna vadībā Aizkraukles baznīcas vietā 2011. gadā, Kuldīgas vecpilsētā 2010.–2013. gadā, Kobronskansts vietā 2014. gadā, Andra Šnē izrakumi Kobronskansta vietā 2010.–2011. gadā, Ilzes Mālkalnietes un V. Muižnieka izrakumi Rundāles pils vietā 2013. gadā un I. Mālkalnietes vadībā 2015. gadā, V. Muižnieka vadībā Ropažu pilsdrupās 2012. gadā, S. Zirnes izrakumi Raunas pilsdrupās 2007., 2010.–2012. gadā, Rūdolfa Brūža un Gunitas Zariņas vadībā Kazdangas pils parka kapsētā 2015. gadā u. c.

Panākumi gūti eksperimentālajā arheoloģijā. Ievērojams sasniegums ir Āraišu ezermītnes rekonstrukcija. Jāņa Apala vadībā 9.–10. gs. latgaļu dzīvesvietas jaunceltniecībā tika izmantotas hronoloģiski atbilstošu darbarīku kopijas un pārbaudīti seni darba paņēmieni. Baiba Dumpe pievērsusies māla trauku darināšanas paņēmienu izpētei, radot rekonstrukcijas. Kopā ar V. Bērziņu viņi eksperimentāli pārbaudījuši ēdiena gatavošanas paņēmienus, lietojot neolīta laika trauku kopijas. Dagnija Svarāne un Daumants Kalniņš pētījuši un praktiski pārbaudījuši seno rotkaļu darba paņēmienus. Eksperimentālajā arheoloģijā aktīvi darbojas A. Tomsons.

Pilnveidojušies un daudzveidojušies pieminekļu apzināšanas paņēmieni. Plašāku pielietojumu ieguvuši zemūdens darbi. 1993.–1994. gadā Voldemārs Rains un J. Apals pārbaudīja ezermītnes. Apzināti arī nogrimušu kuģu vraki un veikti citi pētījumi. J. Urtāna vadībā uzsākta pieminekļu gaisa fotografēšana, bet R. Ritvara vadībā – fosfātu analīžu pielietošana pieminekļu atrašanā un to robežu noteikšanā.

Turpinās citu zinātņu pielietojums arheoloģiskā materiāla izzināšanā un interpretācijā. Guntis Gerhards un Gunita Zariņa veikuši nozīmīgus pētījumus bioarheoloģijā, bet M. Zunde izstrādājis dendrohronoloģisko skalu.

Atšķirībā no padomju okupācijas laika, kad galvenā noteicoša organizācija arheoloģiskajā pētniecībā bija Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūts ar tā Arheoloģijas nodaļu, mūsdienās nav vienas galvenās organizācijas. Arheoloģiskos pētījumus, tai skaitā izrakumus, veic Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvijas vēstures institūts, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Vēstures un arheoloģijas nodaļa, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, atsevišķi novadu muzeji, Rīgas Skolēnu pils, privātas organizācijas, kā, piemēram, “ARCHEO arheologi”, Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslas institūts. Arheoloģisko izrakumu atļaujas izsniedz un pētījumu pārskatus saņem Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde.

No turpinājumizdevumiem nozīmīgi ir kopš 1959. gada publicētie īsie ziņojumi par arheoloģiskajiem izrakumiem Latvijā. Līdz 1971. gadam izdevuma nosaukums bija “Zinātniskās atskaites sesijas referātu tēzes par arheologu, etnogrāfu un antropologu ... gada pētījumu rezultātiem”. Kopš 1972. gada tā nosaukums ir “Atskaites sesijas materiāli par arheologu, antropologu un etnogrāfu ... gada pētījumu rezultātiem” (izdevējs Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūts, pēc tam Latvijas vēstures institūts). 2000. gadā izdevums turpina iznākt ar nosaukumu “Arheologu pētījumi Latvijā” (izdevējs Latvijas Arheologu biedrība). Kopš 1957. gada iznāk rakstu krājums “Arheoloģija un etnogrāfija”, un līdz 2024. gadam iznākuši 33 sējumi (izdevējs Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūts, pēc tam Latvijas vēstures institūts). Pastāvīgo izdevumu skaitu papildinājis 1991. gadā atjaunotais “Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls” (izdevējs Latvijas vēstures institūts). Uzsāktas vairākas jaunas sērijas, kā “Senā Rīga” 1998. gadā un “Latvijas viduslaiku pilis” 1999. gadā (izdevējs Latvijas vēstures institūts). 

Aktivizējušies arī muzeji, veltot daudz uzmanības arheoloģijai. 1999. gadā atsākta “Latvijas Nacionālā vēstures muzeja rakstu” izdošana un 2002. gadā nodibināta jauna sērija “Latvijas kultūrvēsturiskais mantojums ārzemju krātuvēs”. 2001. gadā uzsākta “Ventspils muzeja rakstu izdošana”. Arheoloģiska rakstura darbus publicējis Cēsu vēstures un mākslas muzejs, Tukuma muzejs, Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs u. c. Palielinājusies pētāmo tēmu daudzveidība. Notiek teorētisko virzienu vienveidības pārvarēšana. Kā pirmie apkopojošie mēģinājumi pārvarēt iepriekšējā perioda ideoloģiskos ierobežojumus atzīmējami 1997. gadā apgādā “Zvaigzne ABC” izdotā A. Vaska, Baibas Vaskas un Ritas Grāveres sarakstītā grāmata “Latvijas aizvēsture. 8500. g. pr. Kr. – 1200. g. pēc Kr.” un 2001. gadā iznākušais Latvijas Universitātes Vēstures institūta pētnieku kolektīvais darbs “Latvijas senākā vēsture”. 2021. gadā iznāca līdz šim plašākais apkopojums par Latvijas arheoloģiju – “Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata”. 678 lappušu apjomīgās grāmatas sarakstīšanā piedalījās gandrīz visi tobrīd aktīvi strādājošie arheologi, kā arī vairāku citu nozaru speciālisti, pavisam 50 autoru. 2025. gadā iznāca šī darba tulkojums angļu valodā – “Latvian Archaeology”.

No Latvijas 20. gs. arheoloģijai nozīmīgākajiem pētniekiem atzīmējami F. Balodis, E. Šturms, R. Šnore, E. Šnore, Jānis Graudonis, Ēvalds Mugurēvičs, Anna Zariņa, Andris Caune, I. B. Loze.