Termins “psihedēliskais roks” apzīmē mūziku, kas radīta halucinogēno narkotiku iedarbības iespaidā vai arī ar nolūku atspoguļot šādas iedarbības izmainītu uztveres stāvokli un tajā gūstamo sensoro pieredzi. Ievērojamākie pārstāvji žanra lielākā uzplaukuma periodā 60. gadu 2. pusē: The Grateful Dead; Jefferson Airplane; Pink Floyd; The Beatles; The 13th Floor Elevators. Laika gaitā psihedēliskais roks no t. s. narkotiku subkultūras sastāvdaļas pārvērties suverēnā muzikālā parādībā, un tam raksturīgo izteiksmes līdzekļu izmantojuma pamatā var būt tikai estētiska motivācija bez attiecīgo vielu lietošanas pieredzes.

Psihedēliskā roka skaņdarbos bieži ignorēta populārajā mūzikā tradicionālā, noteiktā pantu un piedziedājumu kombinācijā balstītā dziesmas forma un rokā dominējošais 4/4 taktsmērs, tiem raksturīga intensīva elektronisku skaņu efektu, īpaši distorsētas ģitāras izmantojums, arī taustiņinstrumentu pielietojums, garas un improvizētas instrumentu solopartijas, daudzslāņainas skaņu faktūras. Žanram piemīt daudzveidīgas muzikālas ietekmes, piemēram, blūzs, folks, indiešu klasiskā mūzika, frīdžezs, kā arī sirreāli, bieži vien angļu bērnu literatūras klasikas (īpaši Lūisa Kerola, Lewis Carroll, darbu) un Boba Dilana (Bob Dylan) apziņas plūsmas poēzijas ietekmēti teksti, kas nereti atsaucas uz narkotikām un to lietošanu.

Psihedēliskā roka uzplaukums sakrita ar brīdi, kad rokmūziķi ievērojami intensīvāk nekā agrāk sāka izmantot ierakstu studijas tehnoloģiskās iespējas, nereti mūziku radot tieši ieskaņošanas procesā. Koncertos tika bagātīgi izmantoti gaismu efekti (t. s. gaismas izrādes), un nereālu vizuālo iespaidu sniedzošas eļļas un krāsas traipu projekcijas, kas savukārt ietekmēja sava laika vizuālo mākslu (īpaši grafisko dizainu un plakāta žanru) un apģērbu modi (koši un spilgti krāsu salikumi, batikoti audumi, arī aizguvumi no viduslaiku modes). 

Termins “psihedēlija” cēlies no sengrieķu valodas vārdiem psychē, ψυχή ’dvēsele’ un dēlos, δῆλος ’saskatāms’, ’redzams’, un ar to apzīmē izmainītu apziņas stāvokli, kam raksturīga eiforiska labsajūta, halucinācijas, sinestēzija vai transs.

Psihedēliskā roka izcelsmes pamatā bija strauja Rietumvalstu jaunatnes kultūras attīstība un narkotisko vielu izplatība dažādos sabiedrības slāņos, t. sk. arī mūziķu un viņu klausītāju vidū. Žanra pirmsākumus parasti saista ar virkni neformālu pasākumu, kas 20. gs. 60. gadu vidū notika amerikāņu literāta Kena Kīzija (Ken Kesey) ārpilsētas īpašumā Sanfrancisko līča rajonā (Kalifornijas pavalsts, Amerikas Savienotās Valstis, ASV) un populārajā kultūrā zināmi kā “skābes testi” (acid tests). Šajos pasākumos, kur klātesošie lietoja LSD (lizergīnskābes dietilamīds, psihoaktīva viela, hipiju slengā “skābe”, acid; 1966. gada rudenī LSD lietošana Kalifornijā tika aizliegta), uzstājās jauna rokgrupa Grateful Dead, kas centās ar mūziku un tai piemērotiem gaismas efektiem ilustrēt un papildināt skābes iedarbībā izjustos iespaidus.

Sākotnēji šo mūziku ar izvērstām un drudžainām ģitāras improvizācijām sauca par skābes roku jeb asidroku (acid rock), taču vēlāk šo terminu nomainīja apzīmējums “psihedēliskais roks”; par asidroku turpmāk dēvēja t. s. garāžroka (garage rock) paveidu ar īpaši uzsvērtu elektroniski distorsētas ģitārspēles dominanti. Līdz ar strauju hipiju kustības attīstību jaunā stilistika ātri izplatījās Sanfrancisko apkaimē un visā ASV Rietumkrasta reģionā, kur to pārstāvēja tādas grupas kā Quicksilver Messenger Service; Country Joe and the Fish; Jefferson Airplane; Moby Grape; Big Brother and the Holding Company ar dziedātāju Dženisu Džoplinu (Janis Joplin) un citas. Pateicoties Love; The Byrds; The Doors; Spirit un citiem mūziķiem par otru lielāko psihedēlijas centru kļuva Losandželosa (Kalifornijas pavalsts). Liela nozīme žanra attīstībā bija grupai The Velvet Underground, kura gan no hipiju kustības norobežojās; no jaunatnes kultūras vadošajām tendencēm savrupi, bet nozīmīgi mūziķi bija arī Frenks Zapa (Franks Zappa) ar grupu The Mothers of Invention un Kapteinis Bīfhārts (Captain Beefheart).

Drīz pēc žanra dzimšanas ASV, radniecīga muzicēšana izplatījās arī Lielbritānijā. Tā kā amerikāņu psihedēlijas nozīmīgākie ieraksti sāka iznākt tikai 1967. gadā, sākotnēji vairums britu mūziķu par aizokeāna grupu stilistiskajiem risinājumiem zināja vienīgi pēc nostāstiem, tādēļ šeit psihedēliskais roks attīstījās nedaudz atšķirīgā estētiskā gultnē. Tam bieži raksturīgs sapņaināks un melodiskāks skanējums, pastorāli idillisks dabas ainavu tēlojums un nostaļģiski bērnišķīgas nevainības motīvi.

Viena no pirmajām grupām, kas konsekventi pievērsās psihedēliskajai stilistikai, bija Pink Floyd. 1966. gadā tā sāka uzstāties Londonas klubā UFO, kur izpildīja eksperimentālus elektriskās ģitāras un elektroērģeļu improvizācijās balstītus skaņdarbus, kas ilga pusstundu un ilgāk; neparastā muzicēšana, neierasti elektroniskais skanējums un gaismas izrādes piesaistīja plašu uzmanību, padarot Pink Floyd par Londonas t. s. pagrīdes mūzikas slavenāko grupu. Nozīmīgi psihedēlijas pārstāvji bija arī Soft Machine un folka duets Tyrannosaurus Rex ar vēlāk populāro glamroka mūziķi Marku Bolanu (Marc Bolan). Žanra iezīmes savā mūzikā integrēja vairums vadošo rokmūziķu: The Beatles; The Kinks; The Moody Blues; The Rolling Stones; The Yardbirds; Cream; Procol Harum; Traffic; The Who; The Zombies un citi.

Pirmais ievērojamais albums, kurā dzirdami jaunās stilistikas aizmetņi (t. sk. sitāras izmantojums, kas aizsāka Rietumu rokmūziķu aizraušanos ar indiešu mūziku), ir Beatles skaņuplate Rubber Soul (1965), viens no pirmajiem psihedēliskā roka hitiem – skotu dziesminieka Donovana (Donovan) singls Sunshine Superman (sunshine – angļu ‘saules gaisma’ – vēl viens LSD apzīmējums hipiju slengā), kas, lai arī izdots 1966. gada vasarā, tika ieskaņots jau iepriekšējā gada nogalē. Ietekmīgs agrīnās psihedēlijas paraugs ir arī amerikāņu grupas The Beach Boys albums Pet Sounds (1966).

Par žanra ievērojamāko sasniegumu bieži atzīts Beatles albums Sgt. Pepper’s Lonely Hearts Club Band (1967), kurš iezīmēja būtisku rokmūzikas mākslinieciskā un sabiedriskā prestiža pieaugumu. Savukārt albuma milzīgā popularitāte mūzikas industriju pārliecināja par psihedēliskā roka komerciālo potenciālu, tādēļ dažos turpmākajos gados klajā tika laisti daudzi nozīmīgi šā žanra ieraksti. Beatles radījuši arī citus ievērojamus psihedēliskās mūzikas darbus – albumus Revolver (1966) un Magical Mystery Tour (1967) un tādas dziesmas kā Rain; I’m Only Sleeping; Tomorrow Never Knows; Yellow Submarine; Strawberry Fields Forever; I Am the Walrus un citas.

Reizē ar Sgt. Peppers Lonely Hearts Club Band Londonas ierakstu studijā Abbey Road tapa Pink Floyd debijas darbs The Piper at the Gates of Dawn (1967) – vienīgais albums, kas radīts grupas sākotnējā līdera Sida Bareta (Syd Barrett) vadībā, līdz ar Pink Floyd singliem Arnold Layne un See Emily Play (abi 1967. gadā) pieder britu psihedēlijas slavenākajiem un ietekmīgākajiem paraugiem. Mūsdienās augstu vērtēts, bet savā laikā mazāk atzīts bija grupas Who satīriskais konceptalbums The Who Sell Out (1967), kas veidots kā pirātisko radiostaciju pārraide (t. s. pirātu radio bija lieli nopelni psihedēliskā roka popularizēšanā). Savukārt ievērojamus panākumus guvušais The Small Faces ieraksts Ogden’s Nut Gona Flake (1968) ieturēts raidlugas stilistikā. Grupas Hawkwind koncertalbums Space Ritual (1973) ievērojams ar psihedēlijas, smagā roka un progresīvā roka, kā arī proto-pankroka apvienojumu t. s. kosmiskā roka stilistikā.

Par amerikāņu, īpaši Rietumkrasta psihedēlijas nozīmīgāko albumu bieži atzīts Surrealistic Pillow, ko 1967. gadā izdeva Sanfrancisko grupa Jefferson Airplane; tajā iekļauti arī divi no slavenākajiem psihedēlijas ēras singliem – White Rabbit un Somebody to Love. Dažādu avotu apkopotos visu laiku nozīmīgāko albumu reitingos arī 21. gs. tiek minēts grupas Love albums Forever Changes (1967), savukārt Grateful Dead ievērojamākie psihedēliskie darbi ir Anthem of the Sun (1968) un Aoxomoxoa (1969). Viens no pirmajiem amerikāņu psihedēlijas albumiem bija The Psychedelic Sounds of the 13^th Floor Elevators (1966). Tā autori – ģitārists un dziedātājs Rokijs Ēriksons (Roky Erickson) ar grupu 13^th Floor Elevators neguva masu publikas ievērību, taču vēsturiskā skatījumā izrādījušies vieni no žanra ietekmīgākajiem pārstāvjiem. Starp psihedēlijas lielākajām autoritātēm minams arī amerikāņu ģitārists Džimijs Hendrikss (Jimi Hendrix), kurš kopā ar angļu mūziķiem Miču Mičelu (Mitch Mitchell) un Noelu Redingu (Noel Redding) grupas The Jimi Hendrix Experience sastāvā radījis nemainīgi aktuālus albumus Are You Experienced; Axis: Bold as Love (abi 1967. gadā) un Electric Ladyland (1968).

Visbiežāk psihedēliskā mūzika asociēta ar piederību roka estētikai, tomēr jau kopš žanra pirmsākumiem tai raksturīga stilistiska daudzveidība. Nozīmīgi psihedēliskā folka pārstāvji bija Donovans (Donovan), angļu ģitāristi Deivijs Greiems (Davy Graham) un Bērts Dženšs (Bert Jansch), arī folkroka grupa Byrds, kas šajā kontekstā ievērojama ar indiešu sitārista Ravi Šankara (Ravi Shankar) un džeza saksofonista Džona Koltreina (John Coltrane) ietekmētu singlu Eight Miles High (1966) un albumu The Notorious Byrd Brothers (1968). Blūza klasiķis Madijs Voterss (Muddy Waters) laidis klajā psihedēlisku blūza albumu Electric Mud (1968), psihedēlijai pievērsušies arī soula, ritmblūza un fanka izpildītāji Sly and the Family Stone; The Temptations (singls Papa was a Rollin’ Stone, 1972, ir viens no pazīstamākiem psihedēliskā soula paraugiem); The Isley Brothers; Kērtiss Meifīlds (Curtis Mayfield); Parliament-Funkadelic un citi. Psihedēlijas pazīmes sastopamas arī 60. gadu nogales un 70. gadu sākuma popmūzikas mākslinieku (The Bee Gees; Marmalade; The Les Humphries Singers; Sony & Cher u. c.) repertuārā.

20. gs. 60. gados psihedēlija iezīmēja jaunu rokmūzikas mākslinieciskā brieduma stadiju un pārejas posmu starp agrīno, blūzā un ritmblūzā balstīto skanējumu un roka daudzajām vēlākajām, ievērojami daudzveidīgākajām stilistikām. Psihedēlijas “zelta laikmets” tiek saistīts ar žanra straujo attīstību un popularitāti 60. gadu 2. pusē, taču tā ietekme bijusi klātesoša gandrīz visā turpmākajā populārās mūzikas attīstībā.

Par psihedēlijas tiešāko idejisko mantinieku jau pēc dažiem gadiem kļuva progresīvā roka žanrs (vairums ievērojamāko progroka pionieru – King Crimson; Yes; Emerson, Lake & Palmer un citi mūziķi –  iepriekš darbojās psihedēlijas grupās), taču tam bija ievērojama nozīme arī krautroka, smagā roka un smagā metāla žanrisko pamatu izveidē. Vēlākajās desmitgadēs – līdz pat mūsdienām – psihedēlijas tradīcijas bijušas daudzu roka, elektroniskās mūzikas, neosoula, frīkfolka, hiphopa un džeza stilistiku ietekmes avots.

Interese par psihedēliju strauji auga 80. gados, kad arvien vairāk jaunu Kalifornijas mūziķu (Green on Red; Three O’Clock; The Bangles u. c.) savā jaunradē sāka akcentēt 60. gadu psihedēliskā folkroka, īpaši Byrds, skanējumu, tā aizsākot turpmāk visnotaļ izplatītu neopsihedēlijas (neo-psychedelia) stilistiku. Nozīmīga tās pārstāve ASV bija arī grupa Phish, kas visvairāk iespaidojās no Grateful Dead improvizatoriskās muzicēšanas; žanra aktualitāti veicināja arī vairāki soula un R&B mūziķa Prinsa (Prince) darbi.

Lielbritānijā neopsihedēlijai 80. un 90. gados pievērsās virkne postpanka, jaunā vilņa, sapņu popa (dream pop) un citu stilistiku grupu (The Soft Boys; The Teardrop Explodes; The Shamen; XTC un tās dalībnieku projekts The Dukes of Stratosphear; The Cleaners from Venus; Spaceman 3; Siouxsie and the Banshees; My Bloody Valentine u. c.), kuras tālāk attīstīja S. Bareta un Pink Floyd, arī Beatles, Hawkwind, Velvet Underground un citu pagātnes autoritāšu idejas.

Ievērojami psihedēliskā roka un citu psihedēlijas ietekmētu stilistiku pārstāvji 21. gs. pirmajās desmitgadēs: The Flamig Lips; Grizzly Bear; Aphex Twin; Massive Attack; Orbital; Tool; Spiritualized; The Sleepy Jackson; The Panda Bear; Of Montreal; The Dandy Warhols; Mercury Rev; Super Fury Animals; Animal Collective; King Gizzard & the Lizard Wizard; Melody’s Echo Chamber; Tame Impala; MGMT; The Comet Is Coming; The Horrors; Unknown Mortal Orchestra; Devendra Benharts (Devendra Banhart); Beks (Beck); CocoRosie; Džoana Ņūsoma (Joanna Newsom); Šons Lenons (Sean Lennon); Tajs Segals (Ty Segall); Foxygen un citi.