Pirmā rakstos minētā izrāde notika 1205. vai 1206. gadā. Tā bija misionāru un krusta karotāju rīkota reliģiska satura izrāde Rīgā. Pirmo stacionāro teātri − Rīgas Vācu teātri (atradies tagadējā R. Vāgnera ielā) − dibināja Oto Hermans fon Fītinghofs 1782. gadā. Tajā par kapelmeistaru darbojies Rihards Vāgners (1837−1839); viesojušies franču, krievu, itāļu teātra, operas un baleta mākslinieki, kas veidoja Rīgu par Eiropas kultūrai piederošu pilsētu. Pirmā latviešu izrāde notika 1818. gadā, kad Dikļu muižas kalpotājs Jānis Peitāns pārtulkoja Frīdriha Šillera (Friedrich Schiller) drāmu “Laupītāji” (Die Räuber, 1781) un iestudēja to ar jauniešiem, izrādot muižas šķūnī. Pirmais joprojām pastāvošais stacionārais teātris ir Rīgas Krievu teātris (dibināts 1883. gadā).

Pirmā profesionāli organizētā izrāde bija Jaunā Stendera (Aleksandrs Johans Stenders, Alexander Johann Stender) lokalizētā Ludviga Holberga (Ludvig Holberg, Baron of Holberg) luga “Žūpu Bērtulis” (Jeppe paa Bjerget, “Kalnu Jepe”), kuru 02./14.06.1868. izrādīja “Latviska palīdzības biedrība priekš trūkumu ciezdamiem igauņiem”. Šis datums tiek uzskatīts par latviešu profesionālā teātra pirmsākumu. Pirmais latviešu lugas iestudējums bija Ādolfa Alunāna luga “Pašu audzināts”, kas tapa Rīgas Latviešu biedrībā (RLB) 1869. gadā. Ā. Alunāns, saukts par latviešu teātra tēvu, bija pirmais latviešu režisors, teātra direktors un dramaturgs, vadījis RLB teātri (1869.−1874. gadā un 1876.−1885. gadā). Pirmie latviešu aktieri − Kristaps Bergs, Maija Brigadere, Voldemārs Švarcs, Dace Akmentiņa un Berta Rūmniece, kura jau no jaunības spēlējusi vecu sieviešu lomas un tādēļ tiek saukta par latviešu teātra māti. Pirmais Rūdolfa Blaumaņa lugas iestudējums “Zagļi” notika RLB teātrī 1890. gadā; pirmais Aspazijas lugas “Vaidelote” iestudējums − RLB teātrī 1894. gadā; pirmais Raiņa lugas “Pusideālists” iestudējums − Jaunajā latviešu teātrī 1902. gadā. Pirmais stacionārais teātris bērniem un jauniešiem izveidots Latvijas Jaunatnes teātrī 1945. gadā.

Latviešu teātra nākamais attīstības posms sākas tikai ar Latvijas Republikas (LR) nodibināšanu 1918. gadā. Pirmās valsts mākslas institūcijas radās, kad Latvijā varu pārņēma Pētera Stučkas lielinieku valdība. Darboties sāka Strādnieku teātris, Padomju Latvijas opera, Valmieras Padomes teātris. 1919. gada rudenī tika dibinātas nacionālas nozīmes mākslas institūcijas – Latvijas Nacionālais teātris (LNT), Latvijas Nacionālā opera, 1920. gadā, kad Latvijā atgriezās Eduards Smiļģis, – Dailes teātris. Starpkaru periodā LNT saņēma nelielu valsts dotāciju, bet teātri darbojās pēc stacionāru teātru principa – pastāvīga trupa un repertuārs, teātra ienākumi no biļešu tirdzniecības tika izlietoti darbinieku algām un jaunu uzvedumu veidošanai. Teātru pastāvēšanu būtiski ietekmēja 30. gadu pasaules Lielā depresija, kā rezultātā teātri nevis samazināja, bet palielināja jauniestudējumu skaitu, sagatavojot tos īsā mēģinājumu periodā un nenodrošinot jaunus mākslinieciskus meklējumus. Otrs nozīmīgs faktors bija 15.05.1934. valsts apvērsums, kad teātrī tika iestudēti arī ideoloģiska satura darbi – lielinscenējumi, kas balstījās pozitīvismā. Daži darbi tika arī cenzēti. Tomēr starpkaru perioda teātris uzskatāms par laikmetīgu mākslas nozari, kas attīstījās līdzvērtīgi citiem teātriem Eiropā, bija stilistiski daudzveidīgs un demokrātisks satura ziņā, līdzsvaram tika uzvesti klasiski inscenējumi un modernā dramaturģija.

Padomju okupācijas pirmā gada sezonā būtiskas pārmaiņas nenotika, repertuārā bija daži krievu klasikas inscenējumi un padomju dramaturģijas darbi. Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā varas iestādes teātru darbību atļāva, sākot no 1942. gada. Repertuārā galvenokārt bija klasikas darbi, jo to iestudēšanai saņemt atļauju bija vieglāk. 1944. gada rudenī, kad Rīgā ienāca padomju okupācijas karaspēks, teātru darbība tika atjaunota uzreiz, izmantojot teātri par ideoloģisku instrumentu. Aizbraukušo vai karā kritušo un pazudušo mākslinieku vietā steidzīgi tika organizēta jaunu aktieru apmācība gan Dailes teātra, gan Drāmas teātra studijās un Teātra institūtā. Sākās Latvijas teātra darbība padomju otrreizējās okupācijas režīmā, kas nozīmēja gan kontrolētu repertuāru (noteiktai repertuāra daļai bija jābūt identiskai ar Maskavas un Ļeņingradas teātru repertuāru, turklāt pirmizrāde Rīgā drīkstēja notikt tikai pēc pirmizrādes Krievijā; repertuārā nedrīkstēja būt aizliegtu latviešu autoru darbu, kā arī ārzemju autoru darbu, kas pozitīvi atspoguļoja kapitālistisko iekārtu u. tml.), gan kontrolētu izrāžu estētiku – līdz pat Josifa Staļina (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) nāvei izrādēm bija jāatbilst t. s. socreālisma kanonam, dzīve jāattēlo reālistiski, iekļaujot šķiru cīņas elementus, ievērojot tēlu melnbalto dalījumu. Tikai 20. gs. 50. gadu vidū aizsākās teātra stilistikas dažādošana, jaunu teātra izteiksmes līdzekļu meklējumi, piemēram, poētiskais teātris, episkais teātris (režisors Pēteris Pētersons), no jauna parādījās simboliskais teātris (režisors E. Smiļģis), aizsākas jaunā reālisma meklējumi (režisori Arnolds Liniņš, Oļģerts Kroders, Māra Ķimele, Ādolfs Šapiro, Alfreds Jaunušans), gan padziļināti pētot cilvēku, gan strādājot ārpus tradicionālā teātra skatuves. Līdz pat neatkarības atgūšanai, ņemot vērā politisko situāciju un vietējo kultūras ierēdņu prasības, viļņveidīgi mainījās periodi, kad teātris un māksla kopumā bija brīvāki vai kontrolētāki. Vairākus gadu desmitus teātrī tika izstrādāta t. s. Ēzopa (Αἴσωπος)  valoda, kas ļāva par politiski riskantām un nācijai aktuālām tēmām runāt netieši, ar zemtekstu, zīmju un simbolu palīdzību, un teātris līdzās mākslas funkcijai pildīja tautas vienošanas, garīguma, valodas kopšanas misiju, iegūstot ārkārtēju popularitāti. Izrādes tika spēlētas 200 un pat 250 reižu, lielie latviešu klasikas brīvdabas uzvedumi – “Skroderdienas Silmačos”, ”Mērnieku laiki” – pulcēja piecus, sešus un pat desmit tūkstošus skatītāju Druvienas un Alauksta estrādēs.

Līdz ar neatkarības atjaunošanu 1991. gadā aizsākas mūsdienu teātra process, kam raksturīga pilnīga izteiksmes un satura brīvība, iekļaujoties Rietumeiropas un pasaules teātra kontekstā, kā arī starpžanru meklējumi, kas paplašina tradicionālās robežas un liek pārskatīt jēdziena “teātris” izpratni. Ietekmējoties no pasaules teātra procesa, rakstos un praksē plaši tiek izmantots jēdziens “spēles mākslas”, kas apzīmē plašāku norišu klāstu nekā tradicionālajā spēles telpā notiekošas izrādes, – tekstu interpretācijas ar aktieru piedalīšanos, variējot izvēlēto spēles stilu no psiholoģisma līdz atklātam spēles teātrim. Visbiežāk šādas starpžanru izrādes notiek teātra festivālos un nevalstiskajos teātros, tomēr arī lielajos stacionārajos teātros ienāk jaunā teātra valoda un paplašinās žanra robežas, īpaši teātru mazajās zālēs.

Lai gūtu jaunu izpratni par teātri, bija nepieciešami jauni režisori ar postpadomju režijas skolu, un tādi tika sagatavoti jaundibinātā Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA) kino un teātra režisora Pētera Krilova vadībā (1993–1997). Režijā ienāca Viesturs Kairišs, Dž. Dž. Džilindžers, Gatis Šmits, kuri dibināja apvienību “Nepanesamā teātra artelis” (1996–1999), Regnārs Vaivars, Ivars Lūsis, Zane Kreicberga u. c. No studijām Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) atgriezās aktieris un režisors Alvis Hermanis, kas iestudēja pirmās izrādes Jaunajā Rīgas teātrī (dibināts 1992. gada). Šī perioda darbi tiek uzskatīti par postmodernisma paraugiem, kas daļēji atbilst postmodernās mākslas kanoniem. Izrādēs parādījās kolāža, spēles princips, ironija, dažādu žanru sajaukums, teksta dekonstrukcija, cēloņu un seku sakarību ķēdes neievērošana, atteikšanās no lineāra vēstījuma, morāles kā kritērija un tradicionālo vērtību apšaubīšana u. tml. Pēc apvienības izjukšanas režisori sāka strādāt dažādos Latvijas teātros. Tika dibināts teātris United Intimacy (2002–2009), ko sākotnēji vadīja V. Kairišs, vēlāk Andrejs Jarovojs. Teātris kļuva par vietu, kur īstenot režisora V. Kairiša radošās ieceres, pētot sociālas problēmas, nacionālo mentalitāti un pilnveidot individuālo režijas rokrakstu pēc aiziešanas no Jaunā Rīgas Teātra (JRT). Teātris kļuva par platformu jauno režisoru darbiem, kas piesaistīja gados jaunu auditoriju, tajā tapa starptautiski kopprojekti, jauno laikmetīgās dejas horeogrāfu darbi. Tādējādi United Intimacy sagatavoja augsni vēlāk tapušiem neatkarīgajiem teātriem – Ģertrūdes ielas teātrim un Dirty Deal Teatro.

1995. gadā notika pirmais Jaunā teātra festivāls Homo Novus, kas pievērsās jaunai aktieru apmācībai, bet vēlāk reizi divos gados pētīja jēdziena “jauns” izmantojumu skatuves mākslās – aplūkoja jauno dramaturģiju, tekstveidi, jauno telpu ārpus klasiskām teātra skatuvēm, jauno režiju un ģeogrāfiju ārpus eiropocentriskā pasaules skatījuma, jauno cirku, ekonomiku, ekoloģiju, jaunās tehnoloģijas teātrī, aicinot uz festivālu izrādes, kas fokusējas uz šiem jēdzieniem, vai piedāvājot režisoriem veidot izrādes atbilstoši konkrētā festivāla tēmai u. tml. Gundegas Laiviņas un Z. Kreicbergas vadībā festivāls paplašinājis Latvijas skatītāju izpratni par laikmetīgā teātra daudzveidību.

Paralēli teātra valodas modernizēšanas un izteiksmes līdzekļu dažādošanas procesam vadošo vietu gandrīz 20 gadus Latvijā nostiprināja JRT A. Hermaņa vadībā (galvenais režisors, kopš 1997. gada mākslinieciskais vadītājs), kurš kopā ar savu trupu, galvenokārt P. Krilova vadīto aktieru kursu absolventiem, aizvadīja intensīvu jaunas skatuves valodas radīšanas un atjaunināšanas periodu. Dažādas stilistikas izrādēs 90. gadu vidū notika jaunas estētikas un teatralitātes meklējumi, sapludinot dažādas aktierspēles tehnikas.

21. gs. sākumā top izrādes, ko teātra kritiķis Normunds Naumanis raksturojis kā jauno dokumentālismu, tam seko daudzas izrādes par Latviju, latviešiem un latvisko jeb “latviešu stāstu” periods (2004–2010), kas konceptuāli tiek pamatots ar to, ka par katra cilvēka dzīvi iespējams uzrakstīt lugu. 2011. gadā A. Hermanis atgriezās pie klasikas interpretācijām, un tajās atrodama ietekme no viņa plaši izvērstās darbības operu iestudēšanā. Kopš 2004. gada JRT ar A. Hermaņa izrādēm regulāri viesojas pasaules teātros un arī pats režisors aizvien biežāk iestudē izrādes ārpus Latvijas, galvenokārt vācvalodīgajos teātros. Kopš 2012. gada A. Hermanis ir režisors ievērojamos Eiropas opernamos.

2008. un 2009. gadā pedagoģes M. Ķimeles vadībā LKA absolvēja divu režijas mākslas kursu studenti, kas veido nākamo Latvijas jaunās režijas paaudzi. Teātrī pastāvīgi strādā Valters Sīlis, Elmārs Seņkovs, Laura Groza, Inese Mičule, Kārlis Krūmiņš, arī Vladislavs Nastavševs, kurš studējis Pēterburgā un Londonā. Šīs paaudzes režijas darbus raksturo t. s. jaunais humānisms − tiek pievērsta uzmanība izrādes vēstījumam, centrā tiek izvirzīta sociāli aktīva pozīcija un marginālas parādības, laikmetīga poētika, atteikšanās no sarkasma un ironijas, vēlme pēc saturiska dziļuma, nacionālo tēmu aktualizēšana un pārvērtēšana, prasme sabalansēt spilgtu inscenējumu, ar jēgpilnu vēstījumu.

Mūsdienās Latvijā darbojas Latvijas Nacionālā opera un balets (LNOB) ar patstāvīgu operas un baleta trupu un kori. Operu izrādes Latvijā veido arī operstudija “Figaro”, operetes tiek iestudētas kā atsevišķi projekti ar Latvijas Operetes fonda palīdzību. Darbojas mūzikas nams “Daile”. Valsts teātros regulāri tiek iestudētas muzikālas izrādes; populārāko mūziklu autori ir Jānis Lūsēns, Raimonds Pauls, Zigmars Liepiņš, Kārlis Lācis.

Stacionārs muzikālais teātris – Valsts Muzikālās komēdijas teātris – Rīgā darbojās 1945.–1995. gadā (no 1963. gada – Valsts Rīgas Operetes teātris). Rīgas Operetes teātra uzplaukums bija 20. gs. 60.−80. gados, kad tika iestudētas ne tikai klasiskās operetes, bet arī latviešu autoru oriģināldarbi. Ilggadējs teātra galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs bija Jānis Kaijaks (1974−1992). Ievērojami solisti – Harijs Misiņš, Edgars Zveja, Marina Zirdziņa, Ramons Kepe, Alīda Zvagule, Lilija Sniedze, Renāte Šteinberga u. c.

Latvijā darbojies arī Daugavpils Muzikāli dramatiskais teātris (1951–1961) un Liepājas opera (1922–1934), Liepājas Opera un drāma (1934–1944), Liepājas Muzikāli dramatiskais teātris (1945–1950).

Leļļu teātra pirmsākumi Latvijā veidojās 20. gs. 20. gados. Liela nozīme leļļu teātra attīstībā bija Ivanam Rudenkovam, kurš pēc Pirmā pasaules kara sāka dzīvot Latvijā. Viņš popularizēja leļļu teātra idejas gan ar izrādēm pieaugušajiem (politiska satīra), gan bērniem (marionešu teātris), kā arī ar Dailes teātra leļļu izrādēm bērniem vienas sezonas garumā (1935.−1936. gadā, režisors Herberts Līkums). Stacionārs Valsts leļļu teātris dibināts tikai 1944. gadā, bet neatkarīgi leļļu teātri tikai pēc neatkarības atjaunošanas – Liepājas Leļļu teātris (1989), ilggadējie vadītāji Rihards un Inese Beltes; Liepājas ceļojošais leļļu teātris “Maska” (1994), ilggadējie vadītāji Pēteris un Agita Trupi; teātris “Umka.lv”. Kaut arī padomju okupācijas laikā populāras bija leļļu izrādes pieaugušajiem – satīras teātra un kabarē formā −, tas tomēr nav kļuvis par pastāvīgu teātra žanru.

Leļļu teātra aktieri tiek sagatavoti LKA.

Radio kopš tā dibināšanas 1925. gadā notiek teātra izrāžu translācijas un tiek veidotas patstāvīgas izrādes jeb t. s. radio teātris. Pirmā radio teātra izrāde veidota 1927. gadā. Pastāvīgs radio teātra darbs sākās 20. gs. 50. gadu vidū. Nozīmīgākie Latvijas Radio teātra režisori – Osvalds Krēsliņš, Boriss Praudiņš, Oļģerts Dunkers, Oļģerts Šalkonis, Jānis Vītoliņš, Irēna Cērmane u. c. Populārākie radio teātra aktieri, kuriem bijuši vairāki simti lomu, ir Antra Liedskalniņa, Juris Strenga, Olga Dreģe, Āris Rozentāls, Imants Skrastiņš, Uldis Dumpis, Pēteris Liepiņš, Lilita Ozoliņa, Edmunds Freibergs, Rūdolfs Plēpis, Gundars Āboliņš u. c.

2017. gadā Latvijā teātrim raksturīgas dažādas organizatoriskas struktūrvienības – valsts dotēti stacionārie teātri, pašvaldības teātri, nevalstiskie teātri, amatierteātri, dejas teātri, opera, operas studija, cirks.

Latvijas profesionālo teātru jomā dominē valsts dibināti stacionārie teātri, kas ir vēsturiski izveidojusies sistēma, jo vislabāk nodrošina teātra darbību gan organizatoriskā un ekonomiskā, gan mākslinieciskā ziņā. Valsts dibinātiem teātriem Latvijā ir vienāds juridiskais statuss – tās ir valsts kapitālsabiedrības, kurās Kultūras ministrija ir kapitāla daļu turētāja. Latvijā darbojas septiņi valsts dibināti teātri: Latvijas Nacionālais teātris (LNT), Dailes teātris, JRT, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, Valmieras Drāmas teātris (VDT), Daugavpils teātris un Latvijas Leļļu teātris. Kopš 1991. gada likvidēti vai reorganizēti divi valsts teātri – Jaunatnes teātris un Operetes teātris (vēlāk Muzikālais teātris).

Līdzās valsts dibinātiem stacionāriem teātriem Latvijā darbojas arī pašvaldības padotībā esošais Liepājas teātris, Liepājas Leļļu teātris, profesionālais latviešu teātris Rēzeknē “Joriks” (dibināts 2016. gadā), kā arī dažāda juridiska statusa neatkarīgie teātri, kas nesaņem regulāras valsts dotācijas. Radošajiem projektiem konkursa kārtībā tie var saņemt valsts līdzekļus no Valsts Kultūrkapitāla fonda. Nozīmīgākie neatkarīgie teātri: “Kabata” (dibināts 1987. gadā), “Skatuve” (dibināts 1994. gadā), Liepājas ceļojošais leļļu teātris “Maska” (dibināts 1994. gadā), Teātris TT (dibināts 2000. gadā), Dirty Deal Teatro” (dibināts 2007. gadā), Ģertrūdes ielas teātris (dibināts 2009. gadā), “Nomadi” (dibināts 2007. gadā), kā arī vasaras projektu teātri, kas pulcē profesionālo teātru aktierus brīvdabas izrādēm. 21. gs. sākumā darbību beiguši tādi populāri teātri kā teātra apvienība “Umka.lv”, Gaļinas Poļiščukas Teātra Observatorija, United Intimacy (mūsdienās Ģertrūdes ielas teātris).

23.02.1919. tika atklāts Strādnieku teātris, uz kura trupas bāzes 30.11.1919. tika dibināts LNT. 1921.−1925. gadā teātra direktors bija Rainis. 1932. un 1933. gadā par viesrežisoru un viesaktieri darbojās izcilais krievu aktieris Mihails Čehovs (Михаил Александрович Чехов).

LNT raksturo konsekventa repertuārpolitika, pastiprinātu uzmanību pievēršot latviešu autoru darbiem, latviešu klasikas mūsdienīgām interpretācijām, novatoriskiem meklējumiem latviešu literatūras iestudējumos, kvalitatīvai oriģināldramaturģijai. Liela nozīme teātra repertuārā ir pasaules klasikas pastāvīgai klātbūtnei, uzsverot ne tikai tās estētisko un māksliniecisko, bet arī izglītojošo nozīmi. LNT raksturo arī gadu desmitos izkoptais aktieru ansamblis ar spožām visu paaudžu aktieru personībām. LNT visā tā pastāvēšanas laikā saistīts ar reālistiskā un psiholoģiskā teātra tradīciju attīstību, periodiski pievēršoties formas meklējumiem. Īpaši populāras bijušas t. s. tautas lugas ar plašiem inscenējumiem un masu skatiem, savukārt R. Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos” kļuvusi par LNT galveno tradīciju, katru gadu noslēdzot sezonu ar 10−15 šīs lugas izrādēm. Luga bez pārtraukuma LNT repertuārā ir kopš 1955. gada, bet spēlēta arī pirms tam.

LNT galvenie režisori bijuši Alfreds Amtmanis-Briedītis (1944−1966), kura darbību raksturo vērienīgi nacionālās literatūras lielinscenējumi, Alfreds Jaunušans (1966−1987), kurš savos darbos spēja apvienot vajadzību pēc nacionālās pašapziņas ar padomju laika prasībām, Mihails Kublinskis (1987−1989), O. Kroders (1989−1995), E. Freibergs (1995–2009), kurš katru sezonu sāka ar nacionāliem lielinscenējumiem, t. sk. jaundarbiem.

Štata režisori ir E. Freibergs, V. Sīlis un E. Seņkovs. Ievērojami LNT aktieri – Aleksis Mierlauks, Ludmila Špīlberga, Lilija Štengele, A. Amtmanis-Briedītis, Anta Klints, Mirdza Šmithene, Osvalds Uršteins, Lilija Ērika, Jānis Lejiņš, Lidija Freimane, Gunārs Cilinskis, A. Liedskalniņa, Elza Radziņa, A. Jaunušans, Velta Līne, Jānis Kubilis, Ģirts Jakovļevs, Astrīda Kairiša, Lolita Cauka, U. Dumpis, Lāsma Kugrēna, Ivars Puga, Normunds Laizāns, Indra Roga, Uldis Anže, Dita Lūriņa u. c. Ilggadējs teātra direktors (2006–2018) bija Ojārs Rubenis. No 2018. gada līdz 2023. gadam teātri vadīja Jānis Vimba. No 2023. gada jūlija teātra direkors ir Māris Vītols.

Latvijas Dailes teātris (DT) ir otrs lielākais valsts teātris Rīgā, ko 19.11.1920. kā privātu mākslas institūcija dibināja Raiņa klubs. DT pirmais vadītājs un galvenais režisors bija E. Smiļģis (1919–1964), kas izrāžu estētiku balstīja galvenokārt ekspresionisma un simbolisma teātra principos, attīstot LNT pretēju tradīciju un spēles stilu, pievēršot pastiprinātu uzmanību izkoptai izrāžu formai, kustību stilizācijai, ķermeņa kultūrai, inscenējuma elementiem. E. Smiļģa radīts DT moto ir – skaidrība, vienkāršība, kaislība. Teātra teorētisko bāzi un spēles stilu tā pirmajos gados E. Smiļģim palīdzēja sagatavot scenogrāfs un teātra teorētiķis Jānis Muncis. Viņa 20 scenogrāfijas maketi E. Smiļģa izrādēm guva atzinību Pasaules Dekoratīvās mākslas un moderno tehnoloģiju izstādē Parīzē 1925. gadā, radot priekšstatu par DT novatoriskiem meklējumiem. Abu mākslinieku veidotajos inscenējumos nozīmīga vieta bija kustību partitūrai, ko veidoja Felicita Ertnere, kura skolojusies Pēterburgā.

Īpaša vieta DT repertuārā ilgus gadus bijusi Raiņa lugām to poētiskās valodas, romantisko ideju, nereālistiskā personāža dēļ, kā arī citu klasiķu darbiem, kas sarakstīti saistītā valodā, – Viljama Šekspīra (William Shakespeare), Džordža Bairona (George Gordon Noel Byron), F. Šillera un Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen) lugām. Teātris konsekventi attīstījis arī muzikālo izrāžu tradīcijas, sākot no klasisko operešu iestudējumiem un beidzot ar mūzikliem. Arī šī teātra aktieri tradicionāli apmācīti atsevišķi – DT studijās, piesaistot pasniedzējus galvenokārt no DT. Līdz 1977. gadam DT atradās ēkā Lāčplēša ielā 25, pēc tam – speciāli DT celtā ēkā Brīvības ielā 75.

Teātra galvenie režisori pēc E. Smiļģa: P. Pētersons (1964−1970), kurš sekmīgi apvienoja intelektuālo dramaturģiju un poētisko teātri, A. Liniņš (1970−1987), kurš sagatavoja jaunos aktierus jaunā psiholoģiskā patiesuma pakāpē, Kārlis Auškāps (1987−2002), Mihails Gruzdovs (2002−2010), Dž. Dž. Džilindžers (2010−2019). Ievērojami aktieri – Gustavs Žibalts, Emīlija Viesture, Artūrs Filipsons, Emīls Mačs, E. Smiļģis, Lilita Bērziņa, Alma Ābele, Edgars Zīle, Lilija Žvīgule, Harijs Liepiņš, Uldis Pūcītis, Irma Laiva, Eduards Pāvuls, Vija Artmane, Milda Klētniece, J. Strenga, O. Dreģe, Ausma Kantāne, L. Ozoliņa, Juris Žagars, Rēzija Kalniņa, Artūrs Skrastiņš u. c. Kopš 2020. gada teātra direktors ir Juris Žagars un mākslinieciskais vadītājs V. Kairišs.

JRT dibināts 1992. gadā un atrodas Lāčplēša ielā 25, kuras vēsture aizsākusies 1902. gadā līdz ar otrā profesionālā latviešu teātra – Jaunā latviešu teātra – izveidi Rīgā. Vēlāk tur atradušies dažādi teātri, t. sk. DT un Jaunatnes teātris. Mūsdienās JRT ir profesionāls repertuārteātris, kas skatītājiem piedāvā gudrus, atraktīvus un neparastus iestudējumus – mūsdienīgu skatījumu uz klasiku, latviešu oriģināldramaturģiju un ārzemju autoru darbiem.

Teātra galvenie režisori – Juris Rijnieks (1992–1997), A. Hermanis (kopš 1997. gada). Teātrī pastāvīgi strādājuši arī V. Kairišs, G. Šmits, M. Ķimele, V. Nastavševs, Inga Tropa.

Kopš 2004. gada JRT ar A. Hermaņa izrādēm viesojies visos nozīmīgākajos pasaules teātra festivālos un sniedzis viesizrādes visos kontinentos. A. Hermaņa izrāžu spilgtākā iezīme ir to stilistiskā daudzveidība, dažādu māksliniecisko meklējumu periodi, spožs intelektuālisms apvienots ar spēju paredzēt aktuālā teātra tendences nākotnē.

Trupas pamatkodols 2017. gadā – Ģirts Krūmiņš, Vilis Daudziņš, Andris Keišs, Kaspars Znotiņš, G. Āboliņš, Guna Zariņa, Baiba Broka, Sandra Kļaviņa, Elita Kļaviņa. Teātra direktore ir Gundega Palma (kopš 2003. gada)

Valsts Leļļu teātris (tagadējais Latvijas Leļļu teātris) dibināts 04.10.1944. Tā galvenie režisori – Tīna Hercberga (1966–1973; 1990–1994), Arvīds Cepurītis (1974–1984), Hermanis Paukšs (1984–1987), Vija Blūzma (2000−2016), Ģirts Šolis (2016−2022). Ilggadēji leļļu mākslinieki – Arnolds Burovs, Pāvils Šēnhofs. Teātris galvenokārt darbojas ar spieķu jeb trošu lellēm, tomēr regulāri tiek veidotas izrādes visās populārākajās leļļu teātra tehnikās – ar marionetēm, cimda lellēm, atklātā vadīšanas principa lellēm, ēnu lellēm, kā arī bērnu un pusaudžu izrādes bez lellēm un t. s. objektu teātra izrādes, kas Latvijā kļuva pazīstamas, kad 2005. gadā Leļļu aktieru kursa absolventi nodibināja neatkarīgo teātri “Umka.lv”.

Ievērojami Leļļu teātra aktieri – Jānis Ķekars, Tatjana Hitarišvili, Ļevs Birmanis, Hilda Žīgure, Silvija Bitere, Kaspars Pūce, Olga Larina, Laila Kirmuška, H. Paukšs, Pēteris Šogolovs, Jānis Kirmuška, Dace Vītola, Santa Didžus u. c.

Teātra direktors (valdes loceklis) ir Mārtiņš Eihe (kopš 2022. gada).

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris ir vecākais krievu valodā strādājošais teātris ārpus Krievijas (dibināts 1883. gadā). Tas darbojās pēc antreprīzes principa − antreprenieris veidoja trupu konkrētiem iestudējumiem. Teātra uzplaukums sākās 1902. gadā, kad Rīgā ieradās antreprenieris Konstantīns Ņezlobins (Константин Незлобин; īstajā vārdā Konstantins Aļabjevs, Константин Николаевич Алябьев). Viņš piesaistīja pieredzējušus aktierus no Maskavas, organizēja regulārus mēģinājumus, uzaicināja talantīgus režisorus, no kuriem ievērojamākais bija Konstantīns Mardžanovs (Константин Александрович Марджанов). 1902. gadā tika atklāta Rīgas pilsētas otrā (krievu) teātra ēka Kronvalda bulvārī 2, kas 1919. gadā tika nodota LNT.

Pirmā pasaules kara laikā teātra darbība tika pārtraukta līdz 1921. gadam. 1931. un 1932. gadā teātrī strādāja arī M. Čehovs, kurš iestudēja Nikolaja Gogoļa (Николай Васильевич Гоголь) lugu “Revidents” (Ревизор, 1835) un V. Šekspīra lugu “Divpadsmitā nakts” (Twelfth Night, apmēram 1602. gads).

1912. gadā uz Krievu teātra skatuves pirmoreiz iestudēta latviešu luga – R. Blaumaņa “Indrāni”. Arī turpmākajos gados repertuārā regulāri bija latviešu autoru darbi un kā viesmākslinieki spēlēja latviešu aktieri (L. Štengele, L. Ozoliņa, Mirdza Martinsone, Arnis Līcītis u. c.).

Galvenie režisori – Rūdolfs Ungerns (1925−1940), Jurijs Jurovskis (1951–1953), Aleksejs Lakšins (1953–1956), Vera Baļuna (1956−1959), Pāvels Homskis (1959−1961), Arkadijs Kacs (1964−1988), Leonīds Beļavskis (1988−1999) un režisors Sergejs Radlovs (Сергей Эрнестович Радлов; 1955−1958). Ievērojami aktieri – J. Jurovskis, Aleksandrs Bojarskis, Vladimirs Sigovs, Viktors Pļuts, Raina Praudiņa, Jevgeņijs Ivaničevs, Marks Ļebedevs, Ņina Ņeznamova, Jakovs Rafalsons, Leonīds Lencs, Gaļina Rosijska, Andrejs Iļjins u. c. Ilgus gadus teātra direktors bija Eduards Cehovals (1990–2017), kurš nodrošināja saikni ar latviešu kultūru – iestudēja latviešu lugas, aicināja piedalīties latviešu režisors un latviešu viesaktierus. Teātra direktore ir Dana Bjorka (kopš 2017. gada)

Līdz pat 21. gs. sākumam par VDT izveides datumu tika uzskatīts 29.03.1919., kad ar Emīla Verharna (Émile Verhaeren) drāmas “Ausma” (Les Aubes, 1898) iestudējumu tika atklāts Valmieras Padomes teātris, tomēr 2013. gadā tika svinēta teātra 90 gadu jubileja, uzskatot, ka teātris dibināts, kad sākušās regulāras izrādes, tātad 1923. gadā. 1930. gadā Valmieras teātris tika pārdēvēts par Ziemeļlatvijas teātri, un katra pirmizrāde tika parādīta vispirms Valmierā, tad Cēsīs, Rūjienā un Valkā.

Pēc Otrā pasaules kara teātrī sāka strādāt Vācijā un Krievijā profesionāli darbojusies režisore Anna Lācis, kas izrādēs izmantoja Bertolta Brehta (Bertolt Brecht) teātra un aģitteātra principus. 1952. gadā viņai pievienojās Pēteris Lūcis, kurš lielu uzmanību pievērsa latviešu lugām, īpaši t. s. tautas gabaliem. Sākot ar O. Krodera un M. Ķimeles izrādēm 20. gs. 60. gados, VDT tiek uzskatīts par līdzvērtīgu profesionālu teātri Rīgas teātriem. Šis apstāklis ir būtisks, jo Daugavpils un Liepājas teātriem būt par vadošiem Latvijas teātriem izdevies tikai periodiski.

Teātra galvenie režisori – A. Lācis (1950–1957), P. Lūcis (1957−1991), Varis Brasla (1994–2000). Nozīmīgākie režisori – O. Kroders (1964–1974; 2001–2012), M. Ķimele (1969–1989) un Felikss Deičs (kopš 1992. gada), kurš kļuva par vienu no nozīmīgākiem R. Blaumaņa darbu interpretiem. Tieši viņa novatorisko interpretāciju dēļ VDT 1999. gadā aizsāka R. Blaumaņa Teātra mākslas festivāla tradīciju un pirmajos trīs festivālos ieguva galvenās balvu.

Ievērojami aktieri – Elza Barūne, Jānis Zariņš, Antonija Jansone, Ņina Leimane, Žanis Vīnkalns, Ruta Birgere, Ināra Ieviņa, Jānis Samauskis, Ligita Dēvica, Rihards Rudāks, Skaidrīte Putniņa, Dace Eversa, Aigars Vilims, Tālivaldis Lasmanis, Ieva Puķe, Elīna Vāne, Ivo Martinsons u. c. Teātra direktore ir teātra kritiķe un dramaturģe Evita Sniedze (kopš 2006. gada).

Daugavpils teātris dibināts 1856. gadā pēc inženiera Nikolaja Hagelstroma (Николай Иванович Гагельстром) iniciatīvas un darbojies līdz 19. gs. 70. gadiem. Pēc tam teātris darbojies neregulāri, līdz 1921. gadā nodibināts Daugavpils Latviešu dramatiskais teātris, ko vadīja Otīlija Muceniece. Kopš 1937. gada teātris atrodas Vienības namā, kas 30. gados bija modernākā teātra ēka Latvijā un turpināja darboties arī Otrā pasaules kara laikā. Pēc kara latviešu trupa izira, 1944. gadā tika organizēta krievu trupa, un 1946. gadā par tās vadītāju iecēla Borisu Roščinu, bet 1953.–1955. gadā teātrī strādāja ievērojamais krievu režisors S. Radlovs.

Ņikitas Hruščova (Никита Сергеевич Хрущёв) “atkušņa” laikā atbilstoši nacionāli ievirzītai kultūrpolitikai radās ideja atjaunot Daugavpils teātra latviešu trupu. 1958. gadā tika dibināts Daugavpils Muzikāli dramatiskais teātris ar divām trupām. Latviešu trupas režisors bija O. Dunkers un A. Liniņš. Tomēr 1961. gadā latviešu trupu pievienoja VDT. Daugavpils teātris tika atjaunots tikai 1988. gadā ar līdzīgu motivāciju – nodrošināt latvisku kultūrvidi Latgales lielākajā pilsētā. Divi īpaši Daugavpils teātrim sagatavotie aktieru kursi P. Krilova vadībā veidoja izrādes, kas vairākus gadus (1991–1994) nodrošināja Daugavpils teātrim augstvērtīga profesionāla teātra vietu Latvijas teātru vidū. 1995. gadā daļa latviešu trupas un P. Krilovs pārcēlās uz Rīgu, darbu turpināja tikai krievu trupa. 1999. gadā latviešu trupa tika atjaunota, un Daugavpils teātris turpina darboties ar abām trupām. 2012. gadā Daugavpils teātrī sāka darboties laikmetīgās dejas trupa Irinas Saveļjevas vadībā. 2013. gadā aizsākts festivāls “Telpa. Daugavpils”. Ievērojami aktieri – Vera Hramņikova, Vladimirs Dupaks, Jurijs Losevs, Ivars Brakovskis, Mihails Samodahovs, Žanna Lubgāne, Maija Korkliša, Irina Kešiševa, Kristīne Veinšteina u. c. Teātra direktors (valdes priekšsēdētājs) ir Oļegs Šapošņikovs (kopš 2011. gada).

Liepājas teātris dibināts 11.03.1907. kā Liepājas Latviešu teātris, kas darbojās līdz Pirmajam pasaules karam. 1918. gadā teātris atjaunoja darbību tā pašreizējās telpās (pirms tam tur atradās Vācu teātris). Sākot no 1922. gada teātra ēkā paralēli darbojās gan Liepājas Jaunais teātris, gan Liepājas opera.

Liepājas teātri raksturo tradicionāli vērienīgi muzikāli iestudējumi, kam aizsākumi radās laikā, kad teātrī bija operas trupa un orķestris. Liepājas teātris bieži bijis nozīmīgs jaunajiem režisoriem un viņu novatoriskiem meklējumiem, kā arī jaunajiem aktieriem, kas, kļuvuši par vadošiem aktieriem Liepājā, karjeru turpina Rīgā. 21. gs. otrajā desmitgadē šī tendence mazinās, pieaugot LKA absolventu skaitam un konkurencei.

Galvenie režisori – O. Muceniece (1918−1921), Alfreds Zommers (1921–1926), Fricis Rode (1926−1934), J. Lejiņš (1934–1936), Kārlis Piesis (1945–1950), Žanis Brasla (1950–1952), Nikolajs Mūrnieks (1952−1968), Andrejs Migla (1968−1974), O. Kroders (1974−1988), Herberts Laukšteins (1988−1996), Juris Bartkevičs (1996−2004), Rolands Atkočūns (2005–2008), dažādos periodos strādājuši režisori Jānis Zariņš, Teodors Lācis, J. Rijnieks.

Ievērojami aktieri – Valdemārs Zandbergs, Malvīne Ustube, Vera Šneidere, Aina Jaunzeme, Jānis Makovskis, Dace Makovska, Anita Kvāla, Mārtiņš Vilsons, Indra Briķe, J. Bartkevičs, Leons Leščinskis, Inese Kučinska, Egons Dombrovskis u. c. Teātra direktors ir H. Laukšteins (kopš 2009. gada).

Pēc latviešu aktiera Ādolfa Vanadziņa iniciatīvas, par režisoru un pedagogu piesaistot Jevgeņija Vahtangova (Евгений Багратионович Вахтангов) audzēkni Osvaldu Glāznieku, 02.11.1919. Maskavā dibināja latviešu teātra studiju, kas vēlāk pārtapa par Valsts latviešu teātri “Skatuve” (15.06.1932.). Tajā pulcējās pirmskara profesionāļi, kas Maskavā bija nonākuši bēgļu gaitās, kā arī atvaļinātie strēlnieki. Teātris pastāvēja līdz 11.1937., kad gandrīz visi tā dalībnieki tika apcietināti un nošauti staļinisma represijās. Ziemas sezonā teātris sniedza izrādes un koncertus Maskavā, vasarā devās t. s. reidos uz Baltkrievijas, Novgorodas, Baškīrijas, Omskas un Krasnojarskas novada latviešu kolhoziem. Nozīmīgākie teātra “Skatuve” režisori un aktieri – O. Glāznieks, Ā. Vanadziņš, Jānis Baltausis, Kārlis Krūmiņš, Roberts Bancāns, Vilis Forstmanis, Elza Miške, Anna Pētersone, Marta Kalniņa, no 1936. gada pavasara − Marija Leiko.

Latviešu izcelsmes aktieri guvuši nozīmīgus sasniegumus arī Eiropas teātros, piemēram, 1917.–1921. gadā M. Leiko strādāja Vācu teātrī Berlīnē (German Theatre, Berlin) pie Maksa Reinharta (Max Reinhardt), viesojās izrādēs LNT, gāja bojā staļinisma represijās Maskavā, Butirku cietumā, kur nokļuva pēc visu teātra “Skatuve” mākslinieku aresta. Annija Simsone, izdevējas Emīlijas Benjamiņas māsa, 1913. gadā devās mācīties uz Berlīni, strādāja Vācijā un Austrijā, viesojās izrādēs LNT. Jānis Gūters, vēlāk vācu kinorežisors (Vācijā pazīstams ar vārdu Johanness Gūters), no Rīgas emigrēja 1908. gadā, studēja kinotehniku, kļuva par filmsabiedrības UFA līdzproducentu, uzņēma apmēram 50 filmas. Rīgā dzimusi arī poļu kinoaktrise Aleksandra Gudoviča (pseidonīms Lia Mara).

Vācijā pēc Otrā pasaules kara no Latvijas ieceļojušie profesionālie aktieri un režisori vairākus gadus uzturējās t. s. pārvietoto personu nometnēs un tur organizēja teātra trupas. Teātris tika spēlēts Eslingenā un Mērbekā, pusprofesionāli teātri darbojās Lībekā, Vircburgā, Fišbahā, Augsburgā. Šie teātri pastāvēja līdz brīdim, kad sākās masveida izceļošana uz tālākām pastāvīgām mītnes zemēm.

Tālākā latviešu teātra attīstība ārpus Latvijas notika vairākās pasaules valstīs.

Zviedrijā latviešu teātris darbojās Stokholmā (no apmēram 1946. gada līdz 20. gs. 70. gadiem). Nozīmīgākās personības – režisors Andris Blekte bija viens no retajiem, kurš strādāja arī zviedru teātrī un Malmes teātra augstskolā par aktiermeistarības pedagogu, dramaturgs Mārtiņš Zīverts, aktieri Ilze Dziļleja-Zīverte, Jānis Gulbītis, Jānis Ģērmanis.

ASV latviešu teātri bija visās lielākajās pilsētās − Ņujorkā, Bostonā, Vašingtonā, Sanfrancisko, Losandželosā, Čikāgā u. c. (no apmēram 1950. gada līdz 20. gs. 90. gadiem). Nozīmīgākās personības – režisori O. Uršteins, Laimonis Siliņš, aktieri Kārlis Lagzdiņš, Kārlis Ģērmanis, Augusts Mitrēvics, Oļģerts Parņickis, Jānis Šāberts, Kārlis Veics, Māra Antēna, J. Lejiņš, Reinis Birzgalis, Irma Graudiņa, Milda Zīlava, Nina Melbārde, Hilda Prince-Uršteina, Alfrēds Strautmanis, Brigita Siliņa, Laila Robiņa (Laila Robins; darbojusies dažādās amerikāņu teātra trupās un filmējas amerikāņu filmās), dramaturgi Anšlavs Eglītis, Raimonds Staprāns.

Kanādā latviešu teātris bija Toronto (no apmēram 1950. gada līdz 20. gs. 90. gadiem). Nozīmīgākās personības – režisori Baņuta Rubesa (kopā ar Nilu Bartletu dibināja “1982. gada teātra ansambli”), Gunārs Vērenieks (darbojies arī kanādiešu teātrī).

Austrālijā latviešu teātri bija izveidoti visās lielākajās pilsētās – Sidnejā, Melburnā, Adelaidā, Pērtā (no apmēram 1951. gada līdz 20. gs. 90. gadiem). Nozīmīgākās personības – režisori Imants Sveilis, Uldis Siliņš; aktieri Mirdza Ansule, Pēteris Elsiņš, Kārlis Gulbergs, Lija Veikina, Miervaldis Bumbieris, Anita Apele, Gunārs Klauss.

Lielbritānijā latviešu teātris darbojies Londonā (no apmēram 1950. gada līdz 20. gs. 60. gadu vidum). Nozīmīgākās personības – režisors J. Zariņš, kurš repatriējās 1962. gadā.

21. gs. sākumā ārpus Latvijas darbojas tikai Sanfrancisko Mazais teātris L. Siliņa vadībā.

Profesionāla aktieru apmācība sākās ar teātra izveidi 1868. gadā. Līdz 1938. gadam darbojās Latvju drāmas kursi (pedagogi Jēkabs Duburs un Zeltmatis, īstajā vārdā Ernests Kārkliņš), vēlāk saukti par Zeltmata kursiem, Ernesta Feldmaņa kursi, Birutas Skujenieces, vēlāk Jurija Jurovska studija, Dailes teātra un Nacionālā (Drāmas) teātra studijas, Latviešu aktieru arodbiedrības Teātra skola, kurā strādājis M. Čehovs. No 1948. gada darbojās Teātra institūts, kas 1951. gadā tika pievienots Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijai (mūsdienās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, JVLMA) kā Teātra fakultāte, bet 1993. gadā aktieru un režisoru apmācība ika pārcelta uz LKA.

2017. gadā Latvijā iespējams apgūt visas teātra nozarē nepieciešamās radošās profesijas: LKA – aktiermākslu, režiju, laikmetīgo deju, teātra un kinodramaturģiju, teātra zinātni, kultūru, t. sk. teātra menedžmentu; Latvijas Universitātē – teātra zinātni; Latvijas Mākslas akadēmijā – scenogrāfiju un kostīmmākslu; Latvijas Kultūras koledžā – amatierteātra režiju; JVLMA – skaņu režiju.

Nepastāv profesionālās apmācības specifiskām teātra profesijām, t. sk. gaismu māksliniekam, butaforam, grima meistaram, parūkmeistaram. Šīs prasmes tiek apgūtas teātrī no vecākiem meistariem.

Latvijas Jaunā teātra institūts kopš 1995. gada organizē starptautiskos jaunā teātra festivālus Homo Novus un Homo Alibi. VDT kopš 1999. gada organizē Rūdolfa Blaumaņa Teātra festivālu, kurā piedalās Latvijas un ārzemju profesionālie teātri ar aktuālām R. Blaumaņa darbu interpretācijām. Kopš 2010. gada notiek radošās apvienības “Nomadi” un ASSITEJ-Latvija (International Association of Theaters for Children and Youth) rīkotais starptautiskais teātra festivāls bērniem un jauniešiem “NoMadI”. Ik gadu citā Baltijas valstī notiek Baltijas mūsdienu drāmas festivāls “Skats”, lai iepazīstinātu kaimiņus ar kvalitatīvām nacionālās dramaturģijas interpretācijām. Izrādes festivālam deleģē attiecīgās valsts Teātra darbinieku savienība. 2016. gadā Valmierā notika pirmais Valmieras pilsētas Vasaras teātra festivāls.

Mūsdienās Latvijā nav vienota principa teātru viesizrāžu organizēšanā. Divi lielākie virzieni ir festivāla Homo Novus producētās eksperimentāla alternatīvā teātra viesizrādes, iezīmējot dažādu teātra valodas iespējas, un privātu antrepenieru organizētās Krievijas lielo valsts teātru viesizrādes un populāru Krievijas aktieru benefices, kas veido atšķirīgu piedāvājumu krieviski runājošai auditorijai līdzās M. Čehova Rīgas Krievu teātra repertuāram.

Amatierteātra tradīcija veidojusies 19. gs. beigās un attīstījusies līdzās profesionālam teātrim gan pilsētās, gan pagastos – amatierteātros aktieri darbojas no pamatdarba brīvajā laikā. Amatierteātru režisori lielākoties ir vai nu profesionāli apguvuši amatierteātra režiju, vai savā pamatdarbā strādā kādā no valsts teātriem. Centralizēti amatierteātru pasākumi notiek kopš padomju okupācijas, kad izveidojās hierarhija – nozīmīgākie amatierteātri skatēs cīnās par Tautas teātra nosaukumu, kas nozīmē gan statusa maiņu profesionālā ziņā, gan finansiāli lielāku atbalstu no pašvaldības. Skates tiek organizētas novadu un valsts mērogā. 2017. gadā Latvijā bija 425 amatierteātri un 6400 to dalībnieki.

Viens no nozīmīgākajiem izdevumiem bija almanahs “Teātris un dzīve” (1956–1985), kurā tika apkopoti analītiski raksti par notikumiem iepriekšējā teātra sezonā. Kopš 1988. gada iznāk analītisks un pētniecisks žurnāls “Teātra Vēstnesis”. Tīmekļa vietnē “Kroders.lv” atspoguļoti teātra aktuālie procesi. “Journal.Dance.lv” – pieejama informācija par laikmetīgās dejas norisēm.

Latvijas Teātra darbinieku savienībā (LTDS) brīvprātīgi apvienojušies profesionāli teātru darbinieki, biedru skaits 2017. gadā – 739. Biedrība ir Latvijas PSR Teātra biedrības (dibināta 1944. gadā) un Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Teātra darbinieku savienības juridiskā pēctece. LTDS pārstāv savu biedru kopējās profesionālās, ekonomiskās un sociālās intereses, piedalās valsts kultūrpolitikas veidošanā un realizēšanā. LTDS priekšsēdētāja ir Daiga Šiliņa-Gaismiņa (kopš 2009. gada). LTDS organizē gadskārtējas profesionālo teātru izrāžu skates un to apbalvošanas ceremoniju “Spēlmaņu nakts” latviešu teātra novatora E. Smiļģa dzimšanas dienā – 23. novembrī. Visas sezonas laikā izrādes vērtē profesionāla žūrija, izvirzot laureātus 17 nominācijās un piešķirot galveno balvu par gada labāko izrādi.

Starptautiskajā Teātra dienā – 27. martā − LTDS valde piešķir Lilitas Bērziņas, Harija Liepiņa, Eduarda Smiļģa un Helēnas Tangijevas-Birznieces balvas par izcilu aktieru darbu, režiju un ieguldījumu dejas attīstībā.

Latvijas Jaunā teātra institūts (LJTI) dibināts 1998. gadā. Tā stratēģiskais mērķis un uzdevums ir paplašināt teātra producēšanas, radīšanas, izplatīšanas un uztveres robežas. LJTI organizē vienreizējus (viesizrādes, izrāžu producēšanu) un ilgtermiņa (festivālus, izglītības programmas, informācijas apriti, starptautisko sadarbību) projektus un pasākumus, īpašu uzmanību pievēršot starpžanru norisēm. LJTI direktore ir G. Laiviņa (kopš 2009. gada).

Latvijas Dramaturgu ģilde dibināta 1999. gadā, lai apvienotu teātra, televīzijas, kino un radio dramaturgus, kā arī dramaturģijas tulkotājus, veicinātu latviešu dramaturģijas izplatību Latvijā un aiz tās robežām.