Latviešu literatūras pirmsākumi saistāmi ar 16. gs. Tomēr plašāku attīstību literatūra ieguva 19. gs., līdz ar latviešu valodas statusa pakāpenisku nostiprināšanos Latvijas teritorijā. Īpaši nozīmīgs latviešu literatūras attīstībā bija 20. gs., kad attīstījās žanriski daudzveidīgi darbi, kuri deva būtisku ieguldījumu latviešu kultūras un nācijas veidošanas procesā. 

Latviešu literatūras sākuma posms saistīts ar reformāciju un rekatolizāciju 16. gs. Līdz ar jezuītu un mācītāju sacerētajiem reliģiskajiem tekstiem 16. un 17. gs. nostiprinājās ortogrāfija, latviešu literārā valoda ar vidus dialektu kā tās pamatu, tika veicināta valodas izpēte, attīstījās tulkojumi, tika likti pamati latviešu prozai un dzejai. Pirmie latviešu tekstu pieraksti iespiestā formā un rokrakstos fiksēti 16. gs. tiesu protokolos, amatu grāmatās u. c. izdevumos (tēvreižu pieraksti). Pirmās latviešu grāmatas 16. un 17. gs. aptvēra reliģiskus tekstus – baznīcas dziesmas, liturģiskus tekstus (sprediķus un evaņģēliju fragmentus), kā arī valodniecības pētījumus. Pirmā zināmā grāmata (1525) nav saglabājusies; pirmās saglabājušās grāmatas ir Pētera Kanīzija (Peter Canisius) katoļu katehisma tulkojums latviešu valodā (1585. gads, iespējamais tulkotājs katoļu priesteris Ertmans Tolgsdorfs (Ertmann Tolgsdorf)) un luterāņu baznīcas rokasgrāmata (t. i., katehisms, dziesmu grāmata un evaņģēliju fragmenti, izdoti no 1586. gada līdz 1587. gadam, pārstrādāts izdevums – 1615. gadā), kuras veidošanā piedalījās mācītāji Nikolauss Ramms (Nicolaus Ramm), Johanness Eks (Johannes Eck), Johans Rīvijs (Johannes Rivius) un citi.

Baznīcu dziesmu attīstībā 17. gs. būtiska nozīme bija pārejai no toniskās uz sillabotonisko vārsmošanas sistēmu. Tā tika īstenota jezuīta Georga Elgera (Georg Elger) krājumā “Garīgas katoļu dziesmas” (Geistliche catolische Gesenge, 1621) un Kristofora Fīrekera (Christophor Fürecker) dzejā, kas publicēta mācītāja Heinriha Ādolfija (Heinrich Adolphi) sagatavotajās dziesmu grāmatās (1671, 1685). Šīs dziesmas guva plašu popularitāti, pateicoties mākslinieciskajai izteiksmei un labajām latviešu valodas zināšanām. Georga Manceļa (Georg Manzel) sarakstītie sprediķi apkopoti grāmatā “Ilgi gaidītā sprediķu grāmata” (Lettische langgewünschte Postill, 1654), kas ar savu moderno izteiksmi un tēlaino valodu lika pamatus latviešu prozai. 1694. gadā tika pabeigts pilns Bībeles tulkojums, balstoties senebreju un grieķu valodas tekstā un Mārtiņa Lutera (Martin Luther) vācu tulkojumā. Ar Johana Fišera (Johann Fischer) organizatorisko atbalstu un Zviedrijas karaļa finansējumu Bībeli latviskoja Alūksnes mācītājs Ernsts Gliks (Ernst Glück).

Johans Višmanis (Johann Wischmann) sarakstīja pirmo latviešu poētiku “Nevācu Opics jeb īsa pamācība latviešu dzejas mākslā” (Der unteutsche Opitz oder kurze Anleitung zur lettischen Dichtkunst, 1697), kura pieteica jaunu programmu latviešu literatūrā, paredzot nostiprināto reliģisko tekstu tradīciju papildināt ar laicīgiem rakstiem. 18. gs. pirmajā pusē literārais process aprāvās uz vairākiem gadu desmitiem līdz ar Ziemeļu karu; šajā laikā nāca klajā dažādu autoru garīgā dzeja, kā novatorisks darbs īpaši atzīmējama Svantes Gustava Dīca (Swante Gustav Dietz) lūgšanu grāmata “Garīga pērļu rota” (1711), kas bija adresēta sieviešu lasītāju auditorijai.

Vācbaltiešu literatūras nozīmīgākie darbi viduslaikos bija hronikas, starp kurām izceļama Livonijas Indriķa (Henricus de Lettis) “Indriķa Livonijas hroniku” (Heinrici Cronicon Lyvoniae, 1224–1227), kas sarakstīta latīņu valodā un attēlo Baltijas kristianizāciju no 12. gs. beigām, un “Atskaņu hronika” (Älteste Livländische Reimchronik, 1290–1296), kurā kristianizācijas norise aprakstīta saistītā valodā. Starp vēlākajiem šī žanra darbiem minama Baltazara Rusova (Balthasar Rüssow) Livonijas hronika (Chronica der Prouintz Lyfflandt, 1584). 16. gs. vācbaltiešu literatūrā attīstījās garīgo dziesmu žanrs un literāri darbi, kas tapa humānisma kustībā, piemēram, Bazīlija Plīnija (Basilius Plinius) “Cildenās Rīgas, Livonijas metropoles slavinājums” (Encomium inclitae civitatis Rigae metropolis Livoniae, 1595).

Apgaismības laikmets latviešu literatūrā nodibināja laicīgo tradīciju līdz ar tautas apgaismības ideju ienākšanu; pateicoties teoloģiskajam racionālismam, reformēja garīgo literatūru; un līdz ar brāļu draudzes aktivitātēm lika pamatus latviešu rokraksta literatūrai. Izņemot rokraksta literatūru, autori līdz 19. gs. sākumam bija lielākoties vācu mācītāji. Laicīgās literatūras rašanās un tautas apgaismības ideju izplatīšana, veicinot interesi par zemnieku intelektuālā redzesloka paplašināšanu, saistīta ar Gotharda Frīdriha Stendera (Gotthard Friedrich Stender) aktivitātēm. Viņa garīgās dziesmas, Bībeles stāsti un ābeces padziļināja 17. gs. iedibināto reliģisko un lingvistisko tradīciju. Prozas krājums “Jaukas pasakas un stāsti” (1766), dzejas krājums “Jaunas ziņģes” (1774) un populārzinātniskā enciklopēdija “Augstas gudrības grāmata” (1774) aizsāka sekularizāciju latviešu literatūrā. Vienlaikus ar G. F. Stendera aktivitātēm kopš 60. gadiem sāka iznākt latviešu kalendāri, pirmie žurnāli, piemēram, “Latviešu Ārste” (1768–1769) un “Latviska Gada Grāmata” (1798–1799), citi mācītāji turpināja viņa iesākto žanru attīstīšanu (prozā Johans Frīdrihs Kazimirs Rozenbergers (Johann Friedrich Casimir Rosenberger); dzejā Johans Ādolfs Steins (Johann Adolf Stein)). Līdzās tautas apgaismības morālajai prozai un sentimentālajai dzejai, popularitāti guva praktiski ekonomiskās literatūras lokalizēti tulkojumi un filantropu pedagogu darbu tulkojumi. No tiem pazīstamākais – Kristofa Reinholda Girgensona (Christoph Reinhold Girgensohn) “Robinsons Krūziņš”, 1824 (Robinson Crusoe, 1719). Pirmās latviešu lugas tulkoja Aleksandrs Johans Stenders (Alexander Johann Stender) un Kārlis Gothards Elferfelds (Karl Gotthard Elverfeld). Elferfelds publicēja pirmā latviešu dzejnieka Elkaleju Indriķa (1783–1828) dzejoļu krājumu “Tā neredzīga Indriķa dziesmas” (1806). 19. gs. pirmajā pusē mācītāji sāka tulkot Johana Volfganga Gētes (Johann Wolfgang von Goethe) un Frīdriha Šillera (Friedrich Schiller) dzeju. Atdzejojumu mākslinieciskajā izaugsmē nozīme 19. gs. 20. un 30. gados bija Kārlim Hūgenbergeram (Karl Hugenberger) un Jākobam Florentīnam Lundbergam (Jakob Florentin Lundberg).

Opozīcijā baroka tēlainībai attīstījās teoloģiskais racionālisms, mēģinot reformēt ortodoksālo luterāņu baznīcu no iekšienes, šajā ievirzē tika sarakstīti sprediķu krājumi, pārstrādātas un no jauna sacerētas baznīcas dziesmas (Kurzemē 1806. gadā, Vidzemē 1809. gadā). Brāļu draudzes kustība veicināja pašu latviešu literārās aktivitātes, rokrakstos izplatoties pašsacerētiem tekstiem. Starp tiem minami reliģiska satura sacerējumi (reliģiskas runas) un autobiogrāfijas, piemēram, Skangaļu Jēkaba, Jūrmalas Andreja, Podiņa Mārtiņa u. c. dzīvesstāsti, kā arī reliģiski apcerējumi (Juris Natanaēls Ramanis) un dzeja (Ķikuļa Jēkabs). Hernhūtiešu iespiestajā literatūrā izplatītas bija Georga Heinriha Loskīla (Georg Heinrich Loskiel) hernhūtiešu dziesmas.

18. gs. vācbaltiešu literatūrā izplatījās apgaismības idejas, īpaši Rīgas Bērensu lokā, un tapa nozīmīgi dramaturģijas darbi, starp kuriem minamas Johana Gothelfa Lindnera (Johann Gotthelf Lindner) lugas, piemēram, kristianizācijai veltītā drāma “Alberts jeb Rīgas dibināšana” (Albert oder die Gründung Rigas, 1760), kā arī “vētras un dziņu” (Sturm und Drang) literatūras iespaidā tapušās Jākoba Mihaēla Reinholda Lenca (Jakob Michael Reinhold Lenz) un Kazimira Ulriha Bēlendorfa (Casimir Ulrich Boehlendorff) lugas. Sentimentālisma un agrīnā romantisma ietekmē tapušajiem Garlība Merķeļa (Garlieb Merkel) darbiem par latviešu senvēsturi (“Vidzemes senatne”, Die Vorzeit Lieflands, 1799, un “Vanems Imanta”, Wannem Ymanta, 1802) līdzās viņa traktātam “Latvieši” (Die Letten” 1796) bija būtiska nozīme latviešu nacionālās kustības tapšanā.

Pēc dzimtbūšanas atcelšanas literārajā procesā iesaistījās aizvien vairāk etnisko latviešu autoru un visa 19. gs. gaitā noritēja strauja latviešu literatūras attīstība. Samazinājās vācu mācītāju nozīme, pieauga latviešu nacionālās kustības idejas, kuru izplatība bija saistīta ar periodiku un literatūru; apgaismības tradīcijas literatūrā, kas galvenokārt izpaudās sentimentālisma estētikā, tika vai nu radoši transformētas, vai arī mainītas – prozā ienāca reālisms, savukārt dzejā nostiprinājās tautiskais romantisms.

Ar pirmo latviešu autoru paaudzi 19. gs. 30. un 40. gados saistīts sentimentālās dzejas (Ansis Līventāls) un prozas (Anša Leitāna “Grāfa lielmāte Genoveva”) uzplaukums, kā arī pasaules literatūras tulkojumu izplatīšanās (Ernests Dinsbergs) un nacionālo ideju veidošanās (Jānis Ruģēns). Jaunlatvieši 19. gs. 50. un 60. gados, balstoties nacionālās emancipācijas idejās, lika pamatus latviešu nacionālās kultūras tapšanai un vācu mācītāju patronāžas mazināšanai. Konceptuāla nozīme bija Jura Alunāna atdzejas krājumam “Dziesmiņas” (1856) ar Horācija (Horatius), J. V. Gētes, F. Šillera, Heinriha Heines (Heinrich Heine), Mihaila Ļermontova (Михаил Юрьевич Лермонтов), Aleksandra Puškina (Александр Сергеевич Пушкин) u. c. autoru atdzejojumiem, kas nostiprināja patstāvīgas un no līdzšinējās tradīcijas neatkarīgas latviešu literatūras sākumu. 70. un 80. gados dzeja tomēr attīstījās, nevis balstoties J. Alunāna klasiskajā tradīcijā, bet gan vairāk ietekmējoties no Garlība Merķeļa un Johana Gotfrīda Herdera (Johann Gottfried Herder) idejām, pievēršoties tautasdziesmu stilizācijai, latviešu senvēstures tēmām un mitoloģijai, piemēram, Ausekļa un Andreja Pumpura dzejā. Šo tēmu izplatība bija saistīta ar vienlaikus notiekošo latviešu folkloras vākšanu (Fricis Brīvzemnieks, Krišjānis Barons u. c.). Šīs tendences raksturojamas kā tautiskais romantisms un izpaudās arī prozā (Anša Lerha-Puškaiša darbos) un liroepiskā, kurā nozīmīgākais bija A. Pumpura eposs “Lāčplēsis” (1888), kas tapa, balstoties cittautu eposu studijās un teorētiskajos darbos (īpaši Jordana apcerējumos), un apvienoja folkloriski mītisko tēlainību ar latviešu senvēstures sižetu.

Prozas attīstījumu ietekmēja pavērsiens no apgaismības morālās un sentimentālās tradīcijas (Krišjāņa Valdemāra “300 stāsti”, 1853) uz lauku reālismu, kas nostiprinājās līdz ar K. Barona, Jēkaba Zvaigznītes un Jura Neikena stāstiem 60. gados. Tajos tika aprakstīta latviešu dzīves telpa, pievēršoties psiholoģiskiem konfliktiem un laikmeta sociālajām pārmaiņām. 70. un 80. gados šī tradīcija turpinājās divos virzienos. Reiņa Kaudzīša un Matīsa Kaudzīša romānā “Mērnieku laiki” (1879) tika sniegts plašs sabiedrības raksturojums, uz zemes mērīšanas darbu fona attēlojot sociālās pārmaiņas Latvijas laukos, portretējot raksturīgākos sociālos tipus, didaktiku nomainot ar satīru. 60. gadu psiholoģiski didaktiskā reālisma tradīcijai tuvāki bija Apsīšu Jēkaba stāsti, kas tapa 80. gados un kuros tika nostiprināts “sirdsšķīsto ļaužu” tēls.

Literatūrā turpināja attīstīties sentimentālisms, kas dzejā ietekmējās gan no 19. gs. pirmās puses ziņģēm, gan no vācu autora H. Heines dzejas (Jānis Esenberģis, Lapas Mārtiņš), bet prozā tuvinājās triviālās literatūras estētikai (Jura Mātera romāni). 70. un 80. gados līdz ar Ādolfa Alunāna darbību attīstījās latviešu drāma, sākumā ietekmējoties no vodeviļas un vācu poses žanra, vēlāk pievēršoties arī tautiski romantiskiem motīviem.

19. gs. vācbaltiešu literatūrā veidojās jauni žanri, attīstījās romantisma un reālisma virzieni, īpašu uzmanību pievēršot Baltijas reģionam un tā vēsturei, poetizējot Baltijas dabu un nostiprinot tēvzemes (Heimat) tēlu, attīstoties balādes žanram. Vairāki vācbaltiešu rakstnieki, piemēram, dzejnieks Viktors fon Andrejanovs (Victor von Andrejanoff), veicināja latviešu un vācbaltiešu literatūru tuvināšanos. Izceļami Teodora Hermaņa Panteniusa (Theodor Hermann Pantenius) romāni, kuros reālisma stilistikā risināti modernās Baltijas sociālie jautājumi, piemēram, romānā “Vientulis un brīvs” (Allein und frei, 1875), kā arī aplūkota reģiona senvēsture romānā “Ķelieši” (Die von Kelles, 1885).

19. gs. 90. gados literārajā procesā iezīmējās līdz tam nebijusi intensitāte un pārmaiņu straujums. Šīs tendences saistītas ar vairākiem faktoriem – sociālo mobilitāti, kas radās līdz ar lauksaimniecības un rūpniecības attīstību un migrāciju no laukiem uz pilsētām; sociālo un nacionālo ideju pārmaiņām; un literārās pieredzes paplašinājumu, kas saistīts ar tulkojumu spektra un autoru estētiskās pieredzes būtisku paplašinājumu. 19. un 20. gs. mijā ievērojami pieauga to cittautu literāro darbu skaits, kas lasītājiem pieejami latviešu valodā. Joprojām saglabājās vācu literatūras būtiskā ietekme, publicēto tulkojumu vidū ir tādi izcili piemēri, kā Raiņa un Aspazijas atdzejotais J. V. Gētes “Fausts”, 1898 (Faust, 1808–1832), un Viļa Plūdoņa tulkotais Frīdriha Nīčes (Friedrich Wilhelm Nietzsche) darbs “Tā runāja Zaratustra”, 1908 (Also sprach Zarathustra, 1883–1885). Vācu valoda kalpoja arī kā starpniekvaloda, tulkojot skandināvu literatūras, to vidū norvēģu rakstnieka Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen) darbus. Pakāpeniski pieauga krievu literatūras un krievu valodas kā starpniekvalodas nozīme tulkojumos, kas saistīts ar jauno latviešu autoru nostiprinātajiem sakariem ar krievu rakstniekiem. Gadsimtu mijā tulkoti angļu, franču, arī igauņu, lietuviešu un citu nāciju autoru darbi. Ievērojama nozīme bija latviešu rakstnieku pieredzei Rietumeiropā, kuru daži īslaicīgi apmeklēja jau 19. gs. nogalē, un daudzi uz ilgāku vai īsāku laiku nonāca bēgļu gaitās pēc 1905. gada revolūcijas.

Jau 19. gs. beigās Eiropas ideju iespaids bija jūtams jauno intelektuāļu rosinātajā Jaunās Strāvas kustībā, kas bija cieši saistīta ar marksismu. Līdz ar kreiso ideju aktualizāciju izveidojās dinamiska atšķirīgu ideoloģiju – konservatīvās, nacionāli liberālās un marksistiskās – līdzāspastāvēšana, kas noteica pieaugošo nepieciešamību rakstniecībā aplūkot sabiedriskos procesus. Šajā virzienā nozīmīgi bija literatūras kritiķa Jaņa Jansona-Brauna priekšlasījumi “Domas par latviešu literatūru” (1892; 1893), kuros jūtama dāņu kritiķa Georga Brandesa (Georg Morris Cohen Brandes) ideju ietekme par sabiedrības problēmu aplūkojumu rakstniecībā. Svarīgas bija arī literatūras kritiķu Teodora Zeiferta un Jāņa Asara publikācijas. Jauno ideju spilgts ievadījums literatūrā saistāms ar Eduarda Veidenbauma sākotnēji rokrakstos izplatīto, pēc autora nāves 19. gs. 90. gados publicēto dzeju, kas atklāja moderno pasaules izjūtu, ironijai mijoties ar intelektuālu refleksiju un sava laikmeta kritiku.

Rakstniecības attīstībai nozīmīgs bija lasītprasmes pieaugums un jauni brīvā laika pavadīšanas veidi, kas ietvēra arī lasīšanu, ļaujot uzplaukt triviālajai literatūrai. Gadsimtu mijā daudzi autori apzināti vai neapzināmi izmantoja sentimentālus sižetus lasītāju intereses rosināšanai, paralēli publicējās gan literāros žurnālos, gan kalendāros un citos galvenokārt laika kavēklim domātos izdevumos. Pat viena autora, piemēram, Augusta Deglava, daiļradē uzskatāmi vērojams, kā līdzās atrodas sentimentāls atskats klaušu laika realitātē (stāsts “Vecais pilskungs”, 1891) un skarbs pilsētas laikmetīgās realitātes tēlojums (romāns “Zeltenīte”, 1896).

Rakstnieku darbos joprojām atveidota tradicionālā lauku vide, taču tās tēlojumā iezīmēta daudz lielāka konkrētība un niansēts ieskats moderno cilvēku psiholoģijā. Šāda pieeja zīmīga Rūdolfa Blaumaņa literārajiem darbiem – novelēm un lugām, kuras latviešu literatūrā ievada virkni novatorisku motīvu saistībā ar gadsimtu mijas raksturīgiem sižetiem. Jau R. Blaumaņa daiļrades sākumos tapušas noveles, kurās tēlota patriarhālo attiecību krīze (“Pērkona negaiss”, 1887) un iezīmējas liktenīgās sievietes tēls (“Raudupiete”, 1889). Rakstnieks novelēs spējis gan atklāt tipiskus, lauku sētas vai muižas vidē novērotus raksturus (“Purva bridējs”, 1898), gan skart latviešu un vācbaltiešu attiecības (“Andriksons”, 1898) un eksistenciālus motīvus (“Nāves ēnā”, 1899). Latviešu dramaturģijas un teātra attīstībā R. Blaumaņa lugas ir pirmās, kurās atklājas konsekventa mākslinieciskā uzbūve un ietilpīgi, psiholoģiski sarežģīti raksturi. Viņš sarakstījis nozīmīgus darbus gan drāmas (“Pazudušais dēls”, 1893, “Indrāni”, 1904, “Ugunī”, 1905), gan komēdijas (“Skroderdienas Silmačos”, 1902) žanrā, kaut gan pats nereti labprāt lietojis neitrālāku apzīmējumu “skatu luga”.

Pārejas laikmeta ideoloģijas meklējumi spilgti atklājas Andrieva Niedras literārajos darbos. Stāstā “Skaidra sirds” (1898), romānā “Līduma dūmos” (1899), pasakā “Zemnieka dēls” (1902), romānā “Sikspārnis” (1905) iezīmējas cilvēku vēlme izprast pārmaiņas un apstākļus, kādos rit viņu dzīve, un vienlaikus sašķeltība un nespēja pārvarēt iekšējas pretrunas.

Ar spilgtu un laikmetam izaicinošu sievietes personības portretējumu izceļas Aspazijas daiļrade. Dzejnieces darbiem gadsimtu mijā raksturīgs uzsvērts individuālisms un kaislību tēlojums savienojumā ar sociālu ideju pieteikumu, šādam salikumam atklājoties jau pirmajā dzejoļu krājumā “Sarkanās puķes” (1897). Krājumā “Dvēseles krēsla” (1904) vairāk rezignācijas un skumju. Būtiska nozīme ir Aspazijas romantiskajām drāmām, kas bijušas populāras arī uz skatuves, īpaši “Vaidelote” (1894) un “Sidraba šķidrauts” (1905). Tradicionālo sievietes lomu sabiedrībā savos darbos izcēlusi Anna Brigadere.

20. gs. sākuma sociālā romāna žanra nozīmīgi piemēri ir Andreja Upīša darbi “Sieviete” (1910) un “Zelts” (1914).

1903. gadā publicētajā apcerē “Poruks” Viktors Eglītis izcēlis Jāņa Poruka nozīmi latviešu modernās rakstniecības veidošanās procesā. J. Poruka darbi 19. gs. 90. gados piesaka jaunai autoru paaudzei tuvas idejas, kas saistītas ar intelektuālisma un intuīcijas savienojumu, īstu vai marķētu estētisku izsmalcinātību, dekadences kultūrai raksturīga dzīves apnikuma iezīmēm, kas eksistē līdzās joprojām ekspluatētu tradicionālu sižetu un tipu izmantojumam. J. Poruka daiļradē šāds duālisms, kas raksturīgs arī citiem 19. un 20. gs. mijas autoriem, atklājas sastatījumā starp viņa populārajiem lauku dzīves tēlojumiem (“Sirdsšķīsti ļaudis”, 1896, “Kukažiņa”, 1899, “Baltās drānas”, 1903), kas turpina Apsīšu Jēkaba “sirdsšķīsto ļaužu” tradīciju, un darbiem, kuru tapšanu ietekmējusi modernā Rietumeiropas rakstniecība un mūzika, īpaši vācu komponista Riharda Vāgnera (Wilhelm Richard Wagner) darbi, kā arī rakstnieka semestri ilgās studijas Drēzdenes konservatorijā (Dresdner Konservatorium). Šie iespaidi J. Poruka darbos atklājas konkrētu vērojumu un filozofisku koncepciju savijumā (stāsts “Pērļu zvejnieks”, 1895, romāns “Rīga” 1899).

Agrīnā modernisma teorētisks aizsākums latviešu literatūrā saistāms ar žurnālā “Dzelme” 1906. gadā publicēto manifestu “Mūsu mākslas motīvi”, ko parakstījuši deviņi jaunās paaudzes autori. “Dzelme” (1906–1907) līdzās citiem gadsimta sākuma mēnešrakstiem, piemēram, “Kāvi” (1906), “Pret sauli” (1906), “Stari” (1906–1908; 1912–1914), “Zalktis” (1906–1910) ir viens no izdevumiem, kuriem, neraugoties uz to īslaicīgo pastāvēšanu, ir nozīmīga loma laikmetīgās literārās un kultūras vides veidošanā.

Spilgtākais agrīnā modernisma paraugs latviešu dzejā ir Edvarta Virzas krājums “Biķeris” (1906). E. Virzas debija raksturo literatūras attīstības pārvirzi no sociālās tematikas uz emociju un zemapziņas dominanti, spilgtu individualitātes izcēlumu un cilvēka eksistences saistību ar auglības ciklu. Līdzīga orientācijas maiņa uz jūtu dzīves akcentējumu gadsimtu mijā jau iezīmējusies vairāku citu autoru darbos. To vidū minams Vilis Plūdons ar traģiskā intonācijā ieturētajiem dzejojumiem “Rekviēms” (1899), “Divi pasaules” (1899) un poēmu “Atraitnes dēls” (1901), kas eksistē līdzās ieskatam cilvēka zemapziņas pasaulē psihodrāmās ”Baigi” (1903) un “Rēgi” (1908). Kārlis Skalbe pirmajos dzejoļu krājumos “Cietumnieka sapņi” (1902) un “Kad ābeles zied” (1904) izcēlis sapņu un realitātes kontrastu. K. Skalbes daiļrades attīstība un poētikas daudzveidība spilgti atklāta krājumā “Sirds un saule” (1911) ar dzejniekam būtisko sirds motīvu, niansētu tēlainību un muzikalitāti. Nozīmīgas ir K. Skalbes pasakas, kas apkopotas krājumā “Ziemas pasakas” (1913). Tajās atklājas nacionālo kodu ietveroši ētiski principi, kas saistīti ar garīgā spēka izcēlumu un naida un vardarbības noliegumu. Romantisma virziena tradīciju turpinājums rodams dzejnieka Friča Bārdas daiļradē. Spilgts 20. gs. sākuma rakstniecības pārstāvis ir Jānis Akuraters, kurš noiet ceļu no 1905. gada revolūcijas ideju piekritēja līdz nacionālas valsts ideologam.

Līdzīgi pretmeti savienojas gadsimtu mijas universālākā autora Raiņa daiļradē. Viņa darbi atklāj lielisku pasaules literatūras procesu pazīšanu no antīkās pasaules un Austrumu kultūrām līdz laikmetīgajiem procesiem, kā arī ieinteresētību sabiedrības un indivīda attīstības dialektiskajās kopsakarībās. Raiņa pirmais dzejoļu krājums “Tālas noskaņas zilā vakarā” (1903) latviešu rakstniecības kopainā iezīmējas kā novatorisks darbs, kam raksturīga gan poētisko izteiksmes līdzekļu daudzveidība, gan vienota krājuma struktūra. Šādu uzbūves principu Rainis tālāk attīstījis savā visfilozofiskākajā dzejoļu krājumā “Gals un sākums” (1912). Dzejnieka dzīve saistīta ar izsūtījumu Krievijā un trimdu Šveicē, tomēr Kastaņjolā pavadītais laika periods (1906–1920) ļāva Rainim koncentrēties tieši radošajam darbam. Šajā laikā tapušas un Latvijas teātros iestudētas arī viņa nozīmīgākās lugas – “Uguns un nakts” (1905), “Pūt, vējiņi” (1913), “Spēlēju, dancoju” (1915), “Jāzeps un viņa brāļi” (1919), kuru iestudējumos vērojamas novatoriskas pārmaiņas latviešu skatuves mākslā, no lugu poētikas izrietošs ansambļa kopdarbs un vienots izrādes koptēls.

Latviešu rakstniecības briedumu gadsimtu mijā atklāj arī pieaugošais tulkojumu skaits citās valodās, kuru vidū ir gan publikācijas Rīgas vācu periodikā, gan darbu izlases igauņu, lietuviešu, čehu valodā, kā arī Pēterburgā sagatavotie latviešu literatūras almanahi krievu valodā, no kuriem “Latviešu literatūras krājums” (1916) Valerija Brjusova (Валерий Яковлевич Брюсов) un Maksima Gorkija (Максим Горький) redakcijā ir līdz tam plašākā latviešu literatūras publikācija citā valodā.

Vācbaltiešu literatūrā gadsimtu mijā īpaša nozīme bija Eduarda fon Keizerlinga (Eduard von Keyserling) darbiem, kuros bija vērojama pāreja no naturālisma uz impresionismu un interese par pārmaiņām Baltijas sabiedrībā, piemēram, lugā “Pavasara upuris” (Ein Frühlingsopfer, 1900) un stāstā “Raibās sirdis” (Bunte Herzen, 1909). Līdzās impresionisma poētikai nostiprinājās mitoloģijas un senvēstures popularitāte romantiskajos žanros (balādēs). 20. gs. sākuma vācbaltiešu literatūrā tapa 1905. gada revolūcijas attēlojumi.

Latvijas valstiskuma izveidošanās 1918. gadā radīja būtiskus priekšnoteikumus literārās vides un latviešu rakstniecības tālākai attīstībai. Par to liecina gan 20. gs. 20. un 30. gados sazarotais literāro žurnālu un izdevumu klāsts, kuru vidū īpaša nozīme ir literārajam žurnālam “Daugava” (1928–1940), gan lugu iestudējumi teātros, veicinot oriģināldramaturģijas, īpaši komēdijas un salonkomēdijas žanra attīstību, gan jaundibinātie fondi, to vidū 1921. gadā izveidotais “Kultūras Fonds”, literārās organizācijas un balvas. Latviešu rakstniecības statusu izcēla arī pieaugošais tulkojumu skaits citās valodās, kuru vidū ir arī izcilākie literārie teksti, piemēram, Raiņa traģēdija “Jāzeps un viņa brāļi”, kas 1924. gadā tulkota angļu valodā.

20. gadu sākuma literatūrā jūtamas Pirmā pasaules kara notikumu atbalsis. Par vienu no būtiskākajiem virzieniem literatūras attīstībā kļūst ekspresionisms, kas atklāj gan kara skarbumu un grotesku, gan iezīmē mesiānisku pasaules attīstības un pārveides perspektīvu, uzsverot cilvēka gribas nozīmi. Spilgtākie vācu rakstniecībā aizsāktā ekspresionisma latviskie piemēri dzejā ir Jāņa Sudrabkalna krājums “Spārnotā armāda” (1920), Pētera Ērmaņa krājumi “Es sludinu” (1920), “Es šaubos, es ticu” (1922), Linarda Laicena krājumi “Karavāne” (1920), “Semafors” (1924) un “Berlīne” (1924), Andreja Kurcija krājums “Pasaules klajumā” (1921), savukārt prozā būtiska nozīme ir Jāņa Veseļa stāstu krājumiem “Aklais ezers” (1921) un “Pasaules dārdos” (1921). Pirmā pasaules kara un 1905. gada revolūcijas notikumu radītās traumas ir pamats arī psiholoģiskai introspekcijai, kas atklājas Jāņa Ezeriņa stāstu un noveļu krājumos “Dziesminieks un velns” (1920), “Majestātes kazarmēs” (1922), Kārļa Zariņa romānā “Dzīvība un trīs nāves” (1921) un citos darbos.

20. gs. 20. gadu otrajā pusē nozīmīga literārās dzīves katalizatora loma ir 1925. gadā izveidotajai jaunās paaudzes mākslinieku (gleznotāju un literātu) apvienībai “Zaļā vārna” un šīs grupas izdotajam žurnālam un almanaham, kā arī mazliet vēlāk nodibinātajam žurnālam “Trauksme” (1928–1930). Spilgtākā personība, kas saistīta ar šīm aprindām, ir Aleksandrs Čaks, raksturīgs modernisma literatūras pārstāvis, kura darbos atklājas līdz tam literatūrā mazāk atspoguļota modernās priekšpilsētas dzīve un īpatnēji pievilcīgs dzejas liriskais subjekts, kas ir vienlaikus trausli poētisks un ciniski skarbs. A. Čaka dzejoļu krājuma “Mana paradīze” (1932) un citu darbu mākslinieciskā iespaida pamatā ir to novatoriskā poētika, spilgtie dzejas tēli, neparastās panta formas un negaidītu atskaņu lietojums.

Ekonomiskās krīzes laikā 20. un 30. gadu mijā lasītāju ievērību izpelnījās sociālais romāns, kurā reālistiski, dažkārt ar groteskas un pārspīlējuma līdzekļiem portretētas modernās sabiedrības ikdienas norises. Spilgts šī tipa darbu piemērs ir Pāvila Rozīša romāns “Ceplis” (1928). Eksperimentālā ievirzē tapis novatoriskais Jāņa Veseļa darbs “Dienas krusts” (1931), kurā attēlota pilsētas dzīve divdesmit četru stundu garumā. Šī perioda kopainā nozīmīgi arī Andreja Upīša darbi.

Kā sociālās kritikas pretsvars rakstniecībā uzplaukst pozitīvisma literatūra un optimistisks dzīves, īpaši lauku dzīves tēlojums. Viens no agrīniem šāda tipa darbiem ir Jāņa Veseļa romāns “Tīrumu ļaudis” (1927). Pozitīvisma literatūras māksliniecisko potenciālu atklāj Jāņa Jaunsudrabiņa romāns “Jaunsaimnieks un velns” (1933), bet spilgtākais šīs ievirzes darbs ir E. Virzas poēma prozā “Straumēni” (1933), kas poētiskā vispārinājumā attēlo latviešu lauku sētas tradicionālo dzīves ritmu gada garumā.

Pēc 1934. gada Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma periodā tika īpaši uzsvērtas nacionālās vērtības, tās ideoloģiski saistot ar tautas vienotību, patriotismu un darba tikumu. Šāda nostādne ietekmēja daudzu mākslinieciski viduvēju literāru darbu rašanos, tomēr rosināja autorus arī tādiem izciliem sasniegumiem, kā Mārtiņa Zīverta varoņdrāma “Tīreļpurvs” (1936), viens no pirmajiem kamerlugas žanra paraugiem latviešu literatūrā, Aleksandra Čaka poēma “Mūžības skartie” (1937–1939) un Aleksandra Grīna romāni “Dvēseļu putenis” (1933–1934) un diloģija “Zemes atjaunotāji” (1939).

20. gs. 30. gadu otrās puses raksturīga iezīme ir arī jaunas autoru paaudzes ienākšana literatūrā. Viņiem raksturīga poētiski daudzveidīga, krāšņa tēlainība un estētiski izsmalcināta pieeja literārā teksta veidošanai. Spilgtākie šīs paaudzes pārstāvji ir Eriks Ādamsons, kura dzejoļu krājumos “Sudrabs ugunī” (1932), “Ģerboņi” (1937) vērojama sekošana angļu klasicisma, pirmsromantisma un prerafaelītu skolas tradīcijai, savukārt novelēs, kas apkopotas krājumos ar nosaukumu “Smalkās kaites” (1937) un “Lielais spītnieks” (1942), tēloti īpatnēji tipāži, dominē cilvēka dabas dīvainību un psiholoģisko kompleksu tēlojums. Līdzīgā ievirzē veidots Anšlava Eglīša noveļu krājums “Maestro” (1936), savukārt romānā “Līgavu mednieki” (1940) sniegts spilgts 30. gadu nogales sabiedrības augstāko aprindu tēlojums. Romānā “Homo Novus” (1946) A. Eglītis oriģināli portretējis no studijām Latvijas Mākslas akadēmijā labi pazīstamo mākslinieku vidi.

Starpkaru vācbaltiešu literatūrā tapa nozīmīgi romāni, kuros sociālā un psiholoģiskā reālisma stilistikā tika atklātas latviešu un vācbaltiešu vēsturiskās attiecības un risināti identitātes un reģiona piederības jautājumi. Starp šiem romāniem minams Oskara Grosberga (Oskar Grossberg) romāns “Mežvalde” (Meschwalden, 1926) un Zigfrīda fon Fēgezaka (Siegfried von Vegesack) romāns–tetraloģija “Baltiešu traģēdija” (Baltische Tragödie, 1933–1935), kā arī Vernera Bergengrīna (Werner Bergengrün) romāns “Lieltirāns un tiesa” (Der Großtyrann und das Gericht, 1935) un stāstu krājums “Nāve Tallinā” (Der Tod von Reval, 1939).

Rakstniecības attīstību Latvijā pēc 1940. gada ietekmēja politiskā situācija, kas bija saistīta ar Otrā pasaules kara sākumu, padomju okupāciju 1940. gadā, nacistisko okupāciju (1941–1944), kā arī tai sekojošo padomju varas posmu vairāku gadu desmitu garumā līdz neatkarīgas valsts atjaunošanai. Īpaši jūtams šis iespaids bija kara un okupāciju izraisītajās bēgļu gaitās, izsūtījumā un trimdā, agrāko radošo organizāciju un struktūru likvidēšanā vai pārveidošanā, kā arī ideoloģiskajās doktrīnās, ar ko bija jāsaskaras autoriem Latvijā, un ierobežoti pieejamai lasītāju auditorijai trimdā.

Posmā līdz 20. gs. 50. gadu vidum, turpinot savu Latvijā aizsākto literāro darbību, nozīmīgus darbus radīja galvenokārt pēc 1944. gada bēgļu gaitās nonākušie autori, kuri publicējās Zviedrijā un Vācijā. Šajā laikā iespiesti Veronikas Strēlertes dzejoļu krājumi “Mēness upe” (1945), “Gaismas tuksneši” (1951), Zinaīdas Lazdas krājumi “Tālais dārzs” (1946), “Bēgle” (1949), Andreja Eglīša kantātes “Dievs, Tava zeme deg!” (1946) teksts, dzejoļu krājumi “Uz vairoga” (1946), “Nesaule” (1953), Anšlava Eglīša noveļu krājums “Uguns pilsēta” (1946), romāns “Laimīgie” (1952), Mārtiņa Zīverta kamerluga “Kāds, kura nav” (1948), kuros uzsvērti svešumā nonākušās latviešu tautas daļas kolektīvie un individuāli pārdzīvojumi, iezīmējas gan konkrēti dzīves apstākļu vērojumi, gan mākslinieciski noslīpēta literāro darbu forma. Rakstniekiem pārceļoties no Vācijas uz tālākām mītnes zemēm (ASV, Kanādu, Austrāliju, Angliju un citām), tapusi virkne darbu, kas atspoguļo jaunos sadzīves apstākļus, to vidū Anšlava Eglīša romāns “Cilvēks no Mēness” (1954), Konstances Miķelsones romāns “Ēdenes rapsodija” (1954), Ritas Liepas romāns “Sveša vasara” (1955), Gunara Janovska romāni “Sōla” (1963), “Pār Trentu kāpj migla” (1966).

Literāro dzīvi Latvijā pēc Otrā pasaules kara organizēja jau 1940. gadā dibinātā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Rakstnieku savienība, kuras darbība lielā mērā saistīta ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienības politisko un radošo organizāciju ideoloģisko diktātu. 20. gs. 40. gadu otrajā pusē tas uzsvērti izpaudās virknē lēmumu, kuri ietekmēja autoru patstāvīga radoša darba iespējas, lika rēķināties ar laikmeta prasībām rakstniecībā un sekot norādītajam vēlamo tēmu lokam. Būtiska nozīme bija cenzūras darbībai, kura aizkavēja vairāku darbu izdevumu vai arī tie tika publicēti sagrozītā veidā. Piemēram, Aleksandra Čaka 1946. gadā tipogrāfijā jau sagatavotais dzejoļu krājums “Zem cēlās zvaigznes” nenonāca pie lasītājiem, un grāmata tika izplatīta tikai 1948. gadā būtiski atšķirīgā redakcijā. Pārveidotā veidā tika atkārtoti izdoti vairāki jau 20. gs. 30. gados publicēti Viļa Lāča darbi, piemēram, romāns “Vecā jūrnieku ligzda” (1935–1937) ar nosaukumu “Zītaru dzimta” (1955). Par laikmetam tipisku literāru formu kļuva epopeja, kas pievērsās gan vēsturiskām tēmām, gan laikmetīgajai realitātei. Nozīmīgākais šī tipa darbs ir Andreja Upīša romāns “Zaļā zeme” (1945), kas sarakstīts Otrā pasaules kara bēgļu gaitās Padomju Savienībā; savukārt sociālistiskā reālisma ideoloģija izteikti ietekmējusi tādus darbus kā Andreja Upīša romāns “Plaisa mākoņos” (1951), Viļa Lāča “Vētra” (1946–1948), “Uz jauno krastu” (1952), Annas Sakses “Pret kalnu” (1948). Dzejas tematikā lielākā konkrētība saistās ar kara pārdzīvojumu atainojumu tādos krājumos kā Valda Luksa “Kara krūze” (1945), Arvīda Griguļa “Vētrā” (1946). Dramaturģijā periodam raksturīgs darbs ir Andreja Upīša traģēdija “Spartaks” (1943), kas tapusi Padomju Savienībā un veido paralēlu vēstījumu nacistiskās okupācijas periodā Latvijā sarakstītajai un izrādītajai M. Zīverta traģēdijai “Vara” (1944), atklājot dažādu skatījumu uz tautas likteni, vēstures norisēm un cilvēka iespējām tās ietekmēt. 40. un 50. gadu padomju dramaturģijā dominē buržuāziskās sabiedrības kritika un dzīves jauncelsmes didaktisks slavinājums.

Līdz ar politiskajām pārmaiņām Padomju Savienībā no 20. gs. 50. gadu vidus iezīmējas arī jaunas tendences rakstniecībā, kas saistītas ar radošajai darbībai atvērtāku vidi un jaunu autoru ienākšanu literatūrā. Dramaturģijā būtiska nozīme ir Gunāra Priedes debijai, kura pirmo lugu “Jaunākā brāļa vasara” (1954), “Lai arī rudens” (1956), “Normunda meitene” (1958) un citu uzvedumi izpelnās lielu ievērību ar tajās raksturīgo personisko intonāciju un jaunu cilvēku tēlojumu. Pārmaiņas dzejas procesā atklājas Vizmas Belševicas krājumos “Visu ziemu šogad pavasaris” (1955), “Zemes siltums” (1959), Ojāra Vācieša krājumā ’Tālu ceļu vējš” (1956), Arvīda Skalbes krājumos ”Atlido dzērves” (1956), “Sūrābele” (1959), Ārijas Elksnes krājumā ”Vārpu valoda” (1960) un citu autoru darbos. Prozā mēģinājumi sniegt konkrētāku ieskatu cilvēku likteņos ir Zigmunda Skujiņa stāstos “Vienas nakts hronika” (1957), ”Traģēdija” (1957), Visvalda Lāma stāstā “Baltā ūdensroze” (1958; bez teksta svītrojumiem 1992), Ēvalda Vilka stāstā “Divpadsmit kilometri” (1963). Neraugoties uz to, ka visi minētie prozas darbi tika pakļauti skarbai kritikai, tie iezīmēja ceļu uz 20. gs. 60. gadu literatūrai raksturīgo vēlmi sniegt daudzveidīgāku realitātes interpretāciju.

Trimdā jaunas paaudzes spilgts pieteikums literatūrā iezīmējas jau 50. gadu nogalē, kad publicēti Ņujorkā dzīvojošu autoru darbi, Gunara Saliņa dzejoļu krājums “Miglas krogs un citi dzejoļi” (1957), vēlāk arī ”Melnā saule“ (1967), Linarda Tauna krājums ”Mūžīgais mākonis” (1958), vēlāk arī “Laulības ar pilsētu” (1964), kuros iezīmējas spilgti metaforiska tēlainība. Prozas attīstībā principiāla nozīme ir Ilzes Šķipsnas darbiem, īpaši romānam “Aiz septītā tilta” (1965), kuros atklājas 20. gs. eksperimentālajai prozai raksturīga vēstītāja subjektīvā pozīcija. Līdzīgas stila iezīmes ir Dzintara Soduma romānā “Taisām tiltu pār plašu jūru”, kas publicēts jau 1957. gadā un ko ietekmējis darbs pie īru rakstnieka Džeimsa Džoisa (James Augustine Aloysius Joyce) romāna “Uliss” (Ulysses, 1922) latviskojuma, kas Dz. Soduma tulkojumā publicēts 1960. gadā. Trimdas iekšēji sašķeltā cilvēka portretējums atklājas arī eksistenciālisma ietekmētajos Gunta Zariņa darbos, īpaši romānā “Dvēseļu bojā eja” (1963), un Riharda Rīdzinieka īsprozā, kas apkopota krājumā ”Cirvis ozolā” (1965) un romānā “Zelta motocikls” (1976).

60. gadu Latvijas rakstniecībā centrālo vietu ieņem dzeja, kuras ietekmi nosaka jaunas rakstnieku paaudzes spēcīgs pieteikums. Literatūras attīstībā būtiska nozīme ir Ojāra Vācieša asi trāpīgajai publicistiskai, kas raksturo dzejoļus krājumos “Krāces apiet nav laika” (1960), ”Elpa” (1966), “Dzegužlaiks” (1968), ”Aiz simtās slāpes” (1969), poēmu “Klavierkoncerts” (1971). Imanta Ziedoņa agrīnajai dzejai, īpaši krājumā “Motocikls” (1965) piemīt dinamikas un trauksmes sajūta, vēlme nepakļauties ikdienas ieradumiem. Ievērību gūst arī Imanta Auziņa krājums ”Skumjais optimisms” (1968), Māra Čakla darbi, kas apkopoti krājumos “Kājāmgājējs un mūžība” (1967), ”Lapas balss” (1969), Jāņa Petera dzejoļu krājums “Dzirnakmens” (1968). Prozā optimistisko laikmeta gaisotni 60. gadu sākumā raksturo Zigmunda Skujiņa romāns ”Kolumba mazdēli” (1961), savukārt dekādes nogales iezīmīgas noskaņas atklājas Harija Gulbja dramaturģijā, īpaši satīriskajās komēdijās “Aijā žūžū, bērns kā lācis” (1968) un ”Man mīļais, mans dārgais” (1969).

Arī 60. gados latviešu literātu likteņus turpina ietekmēt padomju ideoloģiskās represijas, kas bija īpaši raksturīgas 1940. un 1941. gadā, kā arī pēc Otrā pasaules kara. Jau 1949. gadā kritiķu–kosmopolītu lietas ietvaros represijām tika pakļauts dzejnieks Aleksandrs Čaks. 1951. gadā tika izsūtīti vairāki tā dēvētās franču grupas dalībnieki, kuri neformāli pulcējās, lai interesētos par Rietumu mākslas parādībām. 1962. gadā par pretvalstiskām aktivitātēm tika nepamatoti notiesāts dzejnieks Knuts Skujenieks, kurš bija spiests septiņus gadus pavadīt nometinājumā un reabilitēts tikai 1989. gadā. K. Skujenieka šī perioda dzeja publicēta tikai 1990. gadā krājumā “Sēkla sniegā”. 1967. gadā sarakstītās Gunāra Priedes lugas ”Smaržo sēnes” izrādīšana tika aizliegta, autoram vairākus gadus bija liegtas publicēšanās iespējas un viņa lugas neuzveda teātros. “Smaržo sēnes” pirmo reizi iestudēta tikai 1988. gadā. Vizma Belševica saņēma asu kritiku par vēstures tēmu interpretāciju pēc sava 1969. gadā publicētā krājuma “Gadu gredzeni” iznākšanas, īpaši vēršoties pret dzejoli “Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām”, kurā nolasāmas paralēles starp viduslaiku un 20. gs. iekarotāju rīcību Baltijā. Dzejniecei vairākus gadus bija liegtas publicēšanās iespējas. Publicēts netika arī 1967. gadā sarakstītais Alberta Bela romāns “Bezmiegs”, kurš iespiests tikai 1986. gadā. Šie procesi radīja rakstniekos dziļu vilšanos sociālajos apstākļos, ko pastiprināja starptautiskais konteksts, ieilgusī Aukstā kara situācija un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības agresīvā ārpolitika.

Konceptuāli 70. gadu latviešu literatūras motīvus ievada Imanta Ziedoņa jau 1968. gadā publicētais krājums “Es ieeju sevī”, kas piedāvā kritisku indivīda pašrefleksiju, atšķirībā no agrākās dzejas motīviem skeptiski vērtējot iespējas ietekmēt sabiedrības procesus, un atšķirībā no rezultāta kā pozitīvu vērtību iezīmējot introspektīvu individuālo meklējumu ceļu. Šīs tendences turpinātas I. Ziedoņa krājumos ”Kā svece deg” (1971), “Caurvējš” (1975), ”Man labvēlīgā tumsā” (1979), dzejprozas krājumā “Epifānijas” (1971–1974), kā arī ”Poēmā par pienu” (1977). Radniecīgas intonācijas rodamas Knuta Skujenieka dzejoļu krājumā “Lirika un balsis” (1978), kam būtiskus impulsus sniegusi autora plaši izvērstā atdzejotāja darbība. Stoicisms raksturīgs visai Vizmas Belševicas dzejai, tajā skaitā dzejoļu krājumam ”Madarās” (1976). Sievišķās subjektivitātes atklāsmē raksturīgi ir Ārijas Elksnes dzejoļu krājumi “Trešā bezgalība” (1971), ”Klusuma krastā” (1973). Paralēlas tendences saskatāmas arī trimdā tapušajā lirikā. Astrīdes Ivaskas dzejoļu krājumiem, to vidū “Solis silos” (1973), raksturīgi personiski, intīmi klusināti vērojumi. Sievietes pasaules un ētisko vērtību atklāsmē nozīmīgi Veltas Tomas, īpaši dzejoļu krājums ”Pēc uguns” (1975). Esejista un dzejnieka Roberta Avena (Roberta Mūka) krājumiem “Nāve un Otto” (1968), ”Krokodils un es” (1980) raksturīgs filozofisks un ironisks skatījums.

Latviešu prozā 70. gados nozīmīgs ir Alberta Bela devums, un īpaša vietā tajā ir romāniem “Būris” (1971) un ”Saucēja balss” (1973), kas sabiedrības procesus traktē sociālkritiski un filozofiski. Regīnas Ezeras darbi, īpaši romāns “Zemdegas” (1977) atklāj dziļu ieskatu daudzveidīgajās ikdienas dzīves izpausmēs un to ietekmē uz cilvēka personību un likteni, vienlaikus piedāvājot estētiski novatorisku ieskatu jaunrades procesā. Skaudrs īstenības skatījums raksturīgs arī Zigmunda Skujiņa romānam ”Kailums” (1970). Savukārt publicistiska aktuālo procesu analīze izvērsta Imanta Ziedoņa aprakstu grāmatā “Kurzemīte” (1970–1974).

Savdabīga parādība literatūrā ir Marģera Zariņa romāns “Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata” (1973), kam raksturīgā ironija un humors, groteskas un sirreālisma sapludinājums ļauj šo darbu uzskatīt par vienu no postmodernisma priekštečiem latviešu rakstniecībā. Paralēli ar šo darbu veido trimdā tapusī Valda Zepa literārā pasaka ”Ķēves dēls Kurbads” (1970).

80. gadu literatūrai raksturīgs pieaugošs pesimisms, nostalģija, kritiska retrospekcija, kas iezīmējas visos rakstniecības žanros, piemēram, Ojāra Vācieša dzejoļu krājumā “Si minors” (1982), Gunāra Priedes lugā ”Centrifūga” (1985), Alberta Bela romānā “Cilvēki laivās” (1987). Būtiskas literatūras izceltas tēmas ir vēsture un arvien lielākā mērā arī latviešu un tai līdzās cittautu folklora. Ar lugu ”Pilna Māras istabiņa” (1981) dramaturģijā debitē dzejniece Māra Zālīte, kuras dramaturģijā un dzejā nacionālie motīvi iegūst īpašu nozīmi. Ētisko vērtību izcēlums raksturīgs Knuta Skujenieka dzejoļu krājumā “Iesien baltā lakatiņā” (1986). 80. gados tiek publicēti Ulda Bērziņa (1944) pirmie dzejoļu krājumi ”Piemineklis kazai” (1980) un “Poētisms baltkrievs” (1984), kam raksturīgi daudzveidīgi valodas eksperimenti un dziļa kultūrslāņa klātbūtne.

80. gadu vidus un otrās puses novitāte ir jaunas autoru paaudzes pieteikums, kuras atšķirīgā pieeja aplūkotajām tēmām, skaudri atklātais ikdienas tēlojums sasaucas ar šī laika tendencēm citos mākslas veidos un būtiski ietekmē latviešu literatūras tālāko attīstību. Redzamākie 80. gadu prozas novatori ir Eva Rubene (stāstu krājums “Pilsētas bērni”, 1986), Rudīte Kalpiņa (stāstu krājums ”Smaržas mīļotajai meitenei”, 1987), Andra Neiburga (stāstu krājums “Izbāzti putni un putni būros”, 1988). Dzejas attīstībā redzama vieta ir Māra Melgalva stilizācijām par folkloras tēmām dzejoļu krājumos ”Meldijās iešana” (1980), “Labu vakar” (1984) un tautas pašapziņas motīvu pieauguma atklāsmei Guntara Godiņa krājumos ”Tas nepasacītais” (1985), “Ar atpakaļejošu datumu” (1989).

Viena no spilgtākajām personībām 80. gadu rakstniecībā ir dzejnieks Klāvs Elsbergs, kura darbiem krājumos “Pagaidīsim ausaino” (1981), ”Bēdas uz nebēdu” (1986) raksturīgs smalks iekšējs jūtīgums, kas ir nemainīgi klātesošs stilistiski daudzveidīgā, nereti šķietami rotaļīgā formā rakstītajos dzejoļos. Viņa pēkšņā un mīklainā nāve bija kā zīmogs veselas paaudzes sadursmei ar vēl pastāvošās iekārtas nežēlību.

1987. gadā sāka iznākt avangardiskais literārais žurnāls “Avots” latviešu un krievu valodā, kas bija viens no neatkarības atgūšanas priekšvēstnešiem un simboliem. “Avots” publicēja virkni nozīmīgu cittautu literatūras darbu un agrāk neiespiestus latviešu literatūras tekstus, piemēram, Ojāra Vācieša poēmu “Vadoņa augšāmcelšanās”. Atmodas notikumi veicināja arī tā dēvētās “atvilktnes literatūras” publicēšanu, piemēram, tie bija dzejoļi, ko sarakstījuši represēti un padomju laikā noklusēti autori (Broņislava Martuževa, Paulis Kalva), tāpat atsevišķi agrāk aizliegti darbi (Alberta Bela romāns “Bezmiegs”, sarakstīts 1967. gadā, grāmatā publicēts 1987. gadā, Visvalža Lāma romāns “Kāvu blāzmā”, daļēji publicēts presē 1958. gadā, grāmatā 1989. gadā). Latvijā tika iespiesti arī trimdas romāni un dzejas izlases. Taču politisko pārmaiņu laikā gandrīz netapa jauni izcili mākslas darbi, sociālās aktivitātes bija pieklusinājušas radošo darbību, un īpaši daudzi vecākās paaudzes literāti šo posmu izjuta kā lūzuma punktu savā daiļradē.

20. gs. 90. gadu sākumu raksturo ekonomiskā krīze, plānotas izdevējdarbības sistēmas sabrukums un intereses samazināšanās par dzeju. 90. gados tika strauji apgūta postmodernisma pieredze, un literatūras žanru robežas kļuva nestabilas un neskaidras. Viens no spilgtākajiem 90. gadu darbiem latviešu literatūrā ir Aivara Ozoliņa īsprozas grāmata “Dukts” (1991), kas kļuvusi par latviešu postmodernisma klasiku. 90. gadu jauno prozaiķu, intelektuāļu un provokatoru paaudzi pārstāv arī Guntis Berelis kura īsprozas krājumos “Mitomānija” (1989) un “Mīnotaura medības” (1999) daudz kultūras sižetu parafrāžu. Īpašu ievērību pelna G. Bereļa asās, spilgtās recenzijas, literatūrteorētiskie darbi un esejas, kuru kvintesence grāmatās “Klusums un vārds” (1997), “Latviešu literatūras vēsture” (1999) un “Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs. Postmodernisms un latviešu literatūra” (2001) veido 20. gs. izskaņas kritisko domu. Postmodernisma stilistika un eksperimenti raksturīgi arī Mārtiņam Zelmenim, Arvim Kolmanim un Jānim Einfeldam. J. Einfelda romāniem “Cūku grāmata” (1994) un “Mēness bērns” (1995) raksturīgas metaforas, mitoloģiskie un literārie kodi, kas daudzējādā ziņā tipiski daudziem šī perioda prozaiķiem. Spilgti sevi turpināja pietikt Gundega Repše, romāns “Ugunszīme” (1990) un stāstu krājums “Septiņi stāsti par mīlu” (1992) nostabilizēja viņas vietu literatūrā ar ironisku laikmeta atmosfēras tvērumu. Turpmākie prozas darbi – stāstu krājums “Šolaiku bestiārijs. Identifikācijas” (1994), romāni “Ēnas apokrifs” (1996) un “Sarkans” (1998) uzlūkojami gan kā sievišķās rakstības un apziņas iemiesotāji, gan daudznozīmīgi identitātes meklējumi.

90. gadu otrajā pusē literatūrā debitēja Nora Ikstena, kura turpmākajos gados ieņēma vienu no stabilākajām pozīcijām latviešu prozā. Viņas pirmā īsprozas grāmata “Nieki un izpriecas” (1994), tāpat arī otrā – “Maldīgas romances” (1997) un romāns “Dzīves svinēšana” (1998) raksturoti kā metaforu “mežģīnes”, kurās klātesoša ir sapņa poētika, misticisms un estētisms. “Dzīves svinēšana” ir viens no populārākajiem 90. gadu latviešu romāniem, tas tulkots arī vairākās svešvalodās. Pauls Bankovskis stāstu krājumā “Svētā Bokasīna koks” (1996), romānos “Laiku grāmata” (1997) un “Plāns ledus” (1999) izmēģināja dažādus prozas vēstījuma paņēmienus, sižetu kombinācijas, šie darbi ir valodiski viegli plūstoši un intelektuāli piesātināti.

Līdzās jaunajām literatūras tendencēm savu darbību turpināja vecākā paaudze, publicējot atmiņas, dienasgrāmatas un memuārus. Raksturīgi teksti ir Regīnas Ezeras stundu kalendārs “Visticamāk, ka ne...” (1993), Zigmunda Skujiņa memuāru grāmatas “Sarunas ar jāņtārpiņiem” (1992) un “Jātnieks uz lodes” (1996), Miervalda Birzes dienu pieraksti grāmatās “Dienasgrāmata” (1990), “Trīspadsmit mēneši” (1996), “Kā pele pa graudam” (1999), Vizmas Belševicas romānu cikls “Bille” – “Bille” (1995), “Bille dzīvo tālāk” (1996) un “Billes skaistā jaunība” (1999). Unikāls darbs ir Melānijas Vanagas septiņu sējumu cikls “Dvēseļu pulcēšanās” (1991–1998) par izsūtījumu Sibīrijā.

20. gs. nogales diskusijas par latvietību un kosmopolītismu atspoguļojas trimdas rakstnieka Jura Rozīša romānā “Kuņas dēls” (1995), romāna publikācija ir viens no pierādījumiem, ka 90. gados apvienojas Latvijā un trimdā rakstītā literatūra.

Arī 20. gs. 90. gadu pirmās puses dzejas debitanti izvairās no atklātas sabiedrisko notikumu aprakstīšanas, eksperimentējot ar fragmentāru formu un postmodernisma stilistiku. Spilgtākie piemēri ir Edvīns Raups, Eduards Aivars, Maira Asare un Liāna Langa. Pirmās grāmatas izdod arī Jānis Elsbergs (Jānis Ramba), Andris Akmentiņš, Ieva Rupenheite un Inguna Jansone, neilgi pēc pirmās grāmatas publicēšanas dzīvi pašnāvībā beidz Ieva Roze. Dzejai raksturīga neuzticēšanās, dažkārt noraidoša attieksme pret iepriekšējo dzejnieku paaudzi. 1990. gadā iznāk Pētera Brūvera, Egila Zirņa, Andra Žebera un Guntara Godiņa kopkrājums ar raksturīgu nosaukumu “Man atņēma visu”. Garīgo pagurumu un vilšanos desmitgades garumā pauduši daudzi dzejnieki, piemēram, Amanda Aizpuriete dzejoļu krājumā “Pēdējā vasara” (1995), Pēters Brūveris “Sirdī melnajam putnam lizda” (1995), simptomātisks bijis Guntara Godiņa krājums “Ēnu nesēji” (1993). Spēki tiek meklēti gan sociālā opozīcijā, gan eksperimentos, gan ticībā. Edvīns Raups līdz ar savu otro krājumu “Dzīvo-damies” (1995) intensīvi izmanto sintakses lauzumus kā formas elementu un turas pie savas cilvēciskās vērtību sistēmas. Uzmanības vērts ir Mairas Asares krājums “Kas ar dzeguzi spēlējas” (1995), kas ir juteklisku noskaņu, viegluma un iekšējās tīrības caurausts, mēģinot aktualizēt zemapziņas nozīmi. Annas Rancānes krājumi “Advente” (1991) un “Aizlūgums” (1997) iezīmē reliģisko un Dieva žēlastības dimensiju.

Liecība pretendēšanai uz jaunu literāro vēsmu fiksēšanu ir žurnālam “Luna”, kas pieteikts kā “Jaunās literatūras žurnāls”. Programmatisks jaunās literatūras pieteikums ir Linarda Zolneroviča raksts “Elektriskā suņa smiekli” (1994), ko vēlāk papildina Edmunds Frīdvalds savā manifestā 1998. gadā. 90. gadu otrajā pusē debitē dzejnieces Anna Auziņa, Jo (Jolanda Silanže) un Inga Gaile, kas dzejoļos spilgti attēlo sievietes iekšējo pasauli. Drīz viņām piepulcējas arī Māris Salējs, Marts Pujāts, Kārlis Vērdiņš, Ingmāra Balode, Pēteris Draguns, Rihards Bargais, Ronalds Briedis, Andra Manfelde un Agnese Krivade, kuru darbus vieno emocionāla atvērtība, intimitāte, arī ironija un sižetiskums. 90. gados aktivizējas Latgales jaunās paaudzes dzejnieki, kas raksta dzeju latgaliski (Anna Rancāne, Oskars Seiksts, Valentīns Lukaševičs u. c.).

Pie lasītāja Latvijā intensīvi atgriežas trimdas dzeja gan ar izlasēm (Baibas Bičoles “Atgriežos”, 1991; Olafa Stumbra “Dzejoļi vecākiem cilvēkiem”, 1993; Gunara Saliņa “Satiksimies Miglas krogā pie Melnās saules”, 1993 u. c.), gan ar jau Latvijā izdotiem krājumiem, piemēram, Andreja Eglīša “Svešais cirvis cērt un cērt” (1990).

Dramaturģijai 90. gados pievērsusies Māra Zālīte, Lelde Stumbre, Jānis Jurkāns, Rūta Mežavilka, Lauris Gundars, zīmīgi, ka dramaturģijā šajā laikā sāka darboties kinoscenāristi, aktieri un prozaiķi, jo stabilie iepriekšējo paaudžu dramaturgi kļuva mazāk aktīvi. Māra Zālīte kopdarbā ar komponistiem radījusi libretus rokoperām un mūzikliem. Tomēr par būtiskāko 90. gadu drāmas darbu uzskatāma Māras Zālītes drāma “Margarēta” (1999), kuras pamatā ir J. V. Gētes “Fausta” motīvi.

21. gs. sākuma dzejai raksturīgs hedonisks pasaules tvērums, jutekliskums un erotika, nepazaudējot arī jau no iepriekšējās desmitgades klātesošo ironiju. Šīs iezīmes aizsākuši jau Edvīns Raups un Eduards Aivars, tās turpina Anna Auziņa dzejoļu krājumā “Atšķirtie dārzi” (1995), Jo krājumā “Manas mīļās vārds” (1998) un Inga Gaile “Laiks bija iemīlējies” (1999). I. Gaile un A. Auziņa ir līdzinieces atvērtajā jutekliskumā, sievišķajā pasaules tvērumā, interesē par sievietes lomu un aizstāvību. Savukārt Riharda Bargā pirmie krājumi “Mīļvārdiņi” (2003) un “Labi” (2005) izraisīja skarbas diskusijas par izaicinošo rakstības stilu. Vēl viena no 21. gs. sākuma dzejas tendencēm ir veidot “stāstus dzejā”, tie raksturīgi Kārlim Vērdiņam, Rūtai Mežavilkai, Martam Pujātam. Kārlis Vērdiņš jau ar savu pirmo krājumu “Ledlauži” (2001) kļūst par šīs paaudzes līderi un notur savas pozīcijas līdz pat dzejoļu krājumam “Mēs” (2015). K. Vērdiņa vienkāršā, tomēr mākslinieciski līdz pilnībai noslīpētā izteiksme, neaizplīvurotais mīļums un Erosa klātbūtne padara viņa dzeju par vienu no visvairāk lasītākajām. Otrais krājums “Biezpiens ar krējumu” (2004) turpina iejušanos atšķirīgu personu, dažādu identitāšu un seksuālās citādības pieredzē, to rādot caur dzejas “es” personisko izjūtu atklājumu. Ronalda Brieža pirmajā dzejas krājumā “Asaru gāze” (2004) atspoguļojas uzkrāto kultūras zīmju izmantojums, matemātiski precīza stilistika un paradoksi. Šī paaudze savā attieksmē pret iepriekšējā laikmeta dzeju ir intelektuālāka un brīvāka. Pēteris Draguns pirmajā krājumā “Inde” (2003) daudz izmanto fatālisma noskaņas, iezīmējot saikni ar romantisma un simbolisma dzeju. Māris Salējs debitēja ar paša ilustrēto krājumu “Māmiņ, es redzēju dziesmu” (1999), tam raksturīgs neliels biklums un sirsnīga intonācija, taču kā dzejnieks M. Salējs atraisās līdz ar otro krājumu “Mana politika” (2001), arvien turoties pie impulsīvas dzejas formas un opozīcijā popkultūrai. Raksturīga iezīme 21.gs. sākuma dzejā ir pievēršanās urbānajai ikdienas dzīvei, kas parādās 2005. gadā izdotos trīs dzejnieču krājumos – Rūtas Mežavilkas “Ikdienas dzīves”, Andras Manfeldes “Tranšejas dievi rok” un Ērika Bērziņas “Ziemeļu lapsa”.

Gadsimtu mijas prozā īpaši izceļas femīnais atzars, kas līdzās estētiskajām literārā darba kategorijām daudz pievēršas dzīves iekšējam tvērumam. Par notikumu kļūst Daces Rukšānes “Romāniņš” (2002), atklāti ielūkojoties vīrieša un sievietes attiecībās, sievišķajā seksualitātē. 21. gs. vērtību atgūst arī sociālais un vēsturiskais konteksts, īpaši aktuāla kļūst mazo stāstu forma – dzīves stāsti, kur iekļaut savas identitātes, dzimtas izjūtas projicēšana paša pieredzē. 2004. gadu var dēvēt par īsā stāsta renesansi, iznāk N. Ikstenas “Dzīves stāsti”, Ingas Ābeles “Sniega laika piezīmes” un Andras Neiburgas “Stum stum”. Stāstos būtiski ikdienas notikumi, sajūtas, smaržas un faktūras. Savukārt Laimas Muktupāvelas pirmā grāmata “Šampinjonu derība” (2002) iegūst plašāku atzinību, jo balstīta joprojām aktuālajā dzīves realitātē par darba meklējumiem un pieredzi Īrijā. Inga Ābele popularitāti ieguva jau ar pirmo stāstu krājumu “Akas māja” (1999), pievēršoties cilvēcisko attiecību bezdibeņiem, viņas izcilās novērotājas spējas atklājas arī dokumentālās prozas krājumā “Austrumos no saules un ziemeļos no zemes” (2005). Dzīves stāstu kontekstā interesants ir projekts “Hermanis. Naumanis. Latviešu stāsti” (2006), kur pirmajā daļā publicēti “Skatuves stāsti”, kas Jaunā Rīgas teātra aktieru sniegumā un Alvja Hermaņa režijā bija pamatā izrādei “Latviešu stāsti”, savukārt otro daļu veido profesionālu rakstnieku īsproza.

Sava loma gadsimta sākuma procesā arī vēsturiskajiem romāniem. Pēc 90. gadu politiskajām un kultūras pārmaiņām aktualizējusies nepieciešamība pēc nacionālās pagātnes pārskatīšanas, piemēram, Jāņa Lejiņa triloģija “Zīmogs sarkanā vaskā”. Virkne romānu balansē uz vēsturiskā un biogrāfiskā žanra robežām, piemēram, Zigmunda Skujiņa romāns “Siržu zagļa uznāciens” (2001), Dzintara Soduma “Blēžu romāns 1943–1944” (2002). Spilgti iezīmējas biogrāfiskā proza, piemēram, Andras Manfeldes romāns “Adata” (2005), Gundegas Repšes triloģija “Smagais metāls” – “Alvas kliedziens” (2002), “Vara rati” (2006) un “Dzelzs apvārdošana” (2011).

2001. gads ir robežšķirtne latviešu dramaturģijā, jo Latvijas kultūras akadēmiju beidz pirmais dramaturgu kurss. To pabeidz arī Inga Ābele, kuras luga “Tumšie brieži” (2000) uzlūkojama par labāko šī perioda lugu, kas ierindojama eksistenciālās drāmas žanrā. Zīmīgi arī tas, ka 2006. gadā Latvijas Literatūras gada balvu dramaturģijā saņēma nevis rakstnieks, bet Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Hermanis un aktieru kolektīvs par iestudējumu “Latviešu mīlestība”, kura teksts bija tapis iestudēšanas gaitā.

Būtiski atzīmēt faktu, ka kopš 2000. gada ik gadu tiek pasniegta Literatūras gada balva, novērtējot izcilākos sasniegumus rakstniecībā.

Šajos gados mainījusies arī literārā periodika. Par nopietnām pārmaiņām ierastajā literārajā vidē liecināja fakts, ka pēc sešdesmit darbības gadiem pārtrauca iznākt mēnešraksts “Karogs” (1940–2010), krīzei piekāpās arī nedēļas laikraksta ”Kultūras Forums” (2002–10) komanda. No 2010. līdz 2015. gadam iznāca literatūras žurnāla “Latvju Teksti” trīsdesmit numuri. No 2011. līdz 2014. gadam tika izdots Kurzemes reģiona literārais žurnāls ”Vārds”, kuram paguva iznākt septiņi numuri. Īsu mūžu piedzīvoja literatūras, publicistikas un vēstures žurnāls “Tīrraksts”, kuram 2014. gadā tika izdoti divi numuri.

Līdztekus literatūrai latviešu valodā 20. gs. nogalē attīstījusies arī Latvijas krievu literatūra. Tās attīstībā būtiska nozīme ir tekstgrupai “Orbīta” (dibināta 1999), kas literāras aktivitātes apvieno ar fotogrāfiju un laikmetīgās mākslas izpausmes formām, krievu kultūras centram Улей (dibināts 1988), no Rīgas literātu apvienību savienības izaugušajai literātu sabiedrībai Светоч, kā arī Krievijas Rakstnieku savienības reģionālajai organizācijai Rīgā (no 1998). Starp nozīmīgākajiem mūsdienu krievu literatūras izdevumiem minama antoloģija krievu, latviešu, angļu valodā “Mūsdienu Latvijas krievu dzeja 1985–2005” (2008) un antoloģija “Latvijas krievu dzeja. 20. gs. beigās un 21. gs. sākumā” (2014). Redzamu vietu mūsdienu Latvijas literatūrā ieguvuši dzejnieki Semjons Haņins (Семен Ханин, īst. v. Aleksandrs Zapoļs, Александр Заполь) ar krājumiem Только что un “Tikko” (abi 2003), Artūrs Punte (Артур Пунте) ar krājumu “Стихотворные посвящения Артура Пунте / Artūra Puntes poētiskie veltījumi” (2013), Aleksandrs Meņšikovs (Александр Меньшиков) ar krājumu “17 стихотворений / 17 dzejoļi” (2014), Vladimirs Svetlovs (Владимир Светлов) ar krājumu “б/у / lietots” (2014), Sergejs Timofejevs (Сергей Тимофеев) ar krājumiem “Почти фотографии / Gandrīz fotogrāfijas” (2003) un “Stereo” (2012), Jeļena Glazova (Елена Глазова) ar krājumu “Трансферы / Transfēri” (2013), Dmitrijs Sumarokovs (Дмитрий Сумароков) ar krājumu Café Europe (2014). Šajos bilingvālajos krājumos latviešu valodā dzejoļus atdzejojuši tādi dzejnieki kā Jānis Rokpelnis, Kārlis Vērdiņš, Andris Akmentiņš, Ingmāra Balode, Pēteris Draguns, Arvis Viguls, Artis Ostups, Marts Pujāts, Toms Treibergs, Svens Kuzmins u. c. 2014. gadā klajā nāca bilingvāls prozas izlases krājums “Проза / Proza” A. Zapoļa, A. Puntes un S. Timofejeva sastādījumā, kurā iekļauti Andreja Ļevkina (Андрей Левкин), Alekseja Jevdokimova, (Алексей Евдокимов), D. Sumarokova, J. Glazovas u. c. autoru darbi.

Jaunas tendences parādās 21. gs. pirmās desmitgades beigās, kad pirmās grāmatas iznāk jaunai dzejnieku paaudzei, kuras redzami pārstāvji ir Arvis Viguls un Artis Ostups. Pirmos krājumus izdevuši arī Gaiķu Māris, Andris Ogriņš, Jānis Hvoinskis un Alise Zariņa. Mazliet vēlāk debijas dzejā piedzīvo Krišjāņa Zeļģa “Visas tās lietas” (2010), Annas Fomas (Agnese Ritkēviča) ”Jaunā Vāgnera klusēšana” (2012), Toma Treiberga “Gaismas apstākļi” (2012), Henrika Eliasa Zēgnera ”Elementi” (2013), Katrīnas Rudzītes “Saulesizplūdums” (2014), Anitas Mileikas ”Mūžīgā nepārtikusī stirna” (2015), Elīnas Bākules-Veiras “Zilonis Okeāns” (2015), Justīnes Janpaules ”Tālsaruna” (2015) un Madaras Gruntmanes “Narkozes” (2015). Starp dažādu paaudžu dzejniekiem pēdējos gados ievērību guvušas Daina Sirmā un Ruta Štelmahere. 21. ga. otrās desmitgades latviešu literatūras paaudzei ir kopīgi motīvi – ceļošana, aizgājušā laikmeta realitātei piederīgo lietu poetizēšana, bērnības atmiņas, blīvs kultūras, kino, mūzikas, literatūras personu pieminējums.

21. gs. sākuma prozā tikpat kā nav lielo sižetu, savukārt otrajā desmitgadē tie tiek atjaunoti, jo īpaši jaunajā Latvijas 20. gs. vēstures romānu sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts”. Tās impulss sakņots Gundegas Repšes sarūpētajā stāstu krājumā “Mēs. XX gadsimts” (2011), kas ir divpadsmit latviešu rakstnieču kopīgi radīta versija par 20. gs. Latviju. Gundegas Repšes uzrunāti, romānu sērijas radīšanā piedalīties piekrita trīspadsmit latviešu rakstnieki, uzņemoties aplūkot katrs savu nosacītu Latvijas 20. gs. vēstures posmu, sākot no 1905. gada revolūcijas un tās atbalsīm, kas ir pamatā sērijas pirmajam romānam, Osvalda Zebra “Gaiļu kalna ēnā” (2014). Gunta Bereļa romānā ”Vārdiem nebija vietas” (2015) aktualizēta Pirmā pasaules kara traumatiskā pieredze, savukārt Paula Bankovska “18” (2015) pievēršas Latvijas valsts dibināšanas priekšvakaram, saistot vēstures notikumu atspoguļojumu ar retrospektīvu skatījumu no mūsdienām. Ingas Gailes romānā ”Stikli” (2016) netradicionālā interpretācijā aplūkots autoritārā režīma periods Latvijā 20. gs. 30. gadu otrajā pusē. Vairāk autori pievērsušies varu maiņas periodam Latvijā 30. gadu beigās un 40. gados, šis laiks skarts Gundegas Repšes romānā “Bogene” (2016), Māra Bērziņa ”Svina garša” (2015), kas ir viens no visplašāk ievērotiem sērijas romāniem un arī iestudēts, un Ingas Ābeles “Duna” (2017), kura centrā 1949. gada notikumi. Padomju laika ikdienas tēlojums raksturīgs Andras Manfeldes romānā ”Virsnieku sievas” (2016) un Noras Ikstenas “Mātes piens” (2015), kuru centrā ir 70. un 80. gadi, kā arī Laimas Kotas romānā ”Istaba” (2016), kur tēlota 80. gadu nogale un “perestroikas” laiks. Romānu ciklā cieši savīta dokumentāla izpēte ar neoficiālu, personisku vēstures notikumu atspoguļojumu, balstoties autoru un tēloto varoņu ikdienas pieredzē, un tādējādi apšaubot vai pārvērtējot šķietami nemainīgus priekšstatus. Tekstos atklājas gan vēstures norišu dinamika, gan to nejaušais, neprognozējamais raksturs, bet vienlaikus arī procesu likumsakarības. Autori skata Latviju kā daudzkultūru telpu, kurā cieši savīti visai dažādi varoņu skatupunkti. Sērijas darbi izpelnījušies lielu lasītāju ievērību un arī ārvalstu izdevēju interesi.

Vēsturisks sižets risināts arī Ingas Ābeles romānā “Klūgu mūks” (2014), kura centrā ir ar Latgales kultūrvēsturi saistīts garīdznieka dzīvesstāsts. Nemainīgi vairāku rakstnieču prozas centrā ir sieviete un sievietes atklāšana. Ingas Ābeles stāstu krājumā “Kamenes un skudras” (2010) ievīti sieviešu dzīvesstāsti, kas ir spilgti, dziļi un traģiski. Sievietes mātišķā ķermeņa un emocionālās pasaules atklāšana būtiska arī Noras Ikstenas romānā “Mātes piens” (2015), kura pamatā ir mātes un meitas attiecību tēma, kas klātesoša visā Ikstenas daiļradē. Dzejnieces Mairas Asares prozas darbā “Sieviešu zona” (2009) aplūkota latviešu literatūrā neapgūta tēma – sieviešu dzīve ieslodzījumā, tekstā klātesoša autores pašas pieredze. Pašas pieredzēto par atgriešanos no Sibīrijas izstāsta Māra Zālīte romānā “Pieci pirksti” (2013). Par sievietēm raksta arī Dace Rukšāne stāstu krājumos “Ķīpsalas putni” (2009) un “Mīlasstāsti” (2015). Laimas Muktupāvelas uzsākto sociālekonomisko problemātiku savā darbā “Dzimtenīte” (2012) turpina Andra Manfelde, teksta centrā liekot Latvijas mazpilsētas sievietes pusmūžā, kuras, atstājušas bērnus Latvijā, dodas peļņā uz Skotiju. Ingas Žoludes darba Santa Biblia (2013) centrā ir skatījums uz sievietes vietu un lomu pasaulē.

Līdzās feministiskas ievirzes prozai latviešu literatūrā sastopami arī stāsti, kas pēta mūsdienu vīrieti, tiecoties definēt iekšējos un ārējos konfliktus, kuri ietekmē mūsdienu vīrieša dzīvi. Piemēram, Arno Jundze romānā “Putekļi smilšu pulkstenī” piedāvā vīriešu tēlu galeriju, zīmīgs arī Aivara Kļavja stāstu krājums ”11 stāsti par vīriešiem” (abi 2014). Latviešu jaunākajā prozā klātesoši varoņi, kas atklāj transdzimtes problemātiku, dzimtes maiņu. Provokatīvs ir arī Riharda Bargā īsprozas krājums “Tenkas” (2012), kura pamatā tenkošana par latviešu rakstniekiem, autora draugiem un slavenībām, un pašu autoru.

Vairākos oriģināldramaturģijas darbos vēsture atklāta caur pazīstamu, vēsturisku personību darbības prizmu, piemēram, Māras Zālītes dokumentālās drāmas “Lācis” (2010) centrā ir populārais rakstnieks un kolaboracionists Vilis Lācis. Inga Ābele lugā “Aspazija. Personīgi” (2015), izmantojot Aspazijas un Raiņa arhīvu un tekstus, izveidojusi dzejnieces portretu. Latvijas teātru ainā novatorisks un būtisks ir mēģinājumu procesā iesaistīta dramaturga darba modelis, kas atklājas dramaturga un režisora ciešā sadarbībā, tās spilgtākie piemēri ir Jānis Balodis un Valters Sīlis, Rasa Bugavičute un Elmārs Seņkovs.